Laiziet rozes, laiziet neļķes Bišstendē!

Viedokļi

Pavisam nesens notikums gluži dabīgi pamudināja tēmas virzienā, kas kā lustīgs un viegls saules stars liek pasmaidīt laikā, kad pelēkā krāsa un peļķes ņem virsroku ne tikai zem mūsu kājām, bet arī prātā. Parasti arī šajā nedēļā ierasts nopietnāks viedoklis, bet, lai šoreiz kāds gabals, kas liek pasmaidīt.
Draudzene palūdza līdz pieturai pavadīt viņas princesi, un sanāca kāds brīdis pagaidīt, tādēļ bez nopietnām sarunām, protams, neiztikt. Jautāju savam kavalierim — pirmklasniekam, vai viņam patīk dzīvot Talsos. Šis nu man teic, ka nē, jo te esot daudz vecu māju. Par atbildes pamatojumu nemaz neizbrīnījos, tādēļ, turpinot sarunu, jautāju, kur tad tā laimes zeme ar jaunajiem namiem, viņaprāt, atrodas. Šis bez domāšanas atbild, ka tur, kur dzīvo princese, kuru pavadām, proti, Bišstendē. Es mazliet apjuku un pārprasīju, bet atbilde izskanēja tāda pati. Pēc dažām sekundēm sapratu, ka jaunais cilvēks runā par Dižstendi. Un visa atlikusī diena tad pagāja, smejoties par bišu karalisti.
Šis notikums lika atminēties pašai savu bērnību, kad bērnudārzā, ejot rotaļās, nekad neiztika bez «Kur tu teci, gailīti mans!», un es nekādi nevarēju saprast, kas tas par gaili Kurtuteci, ko visu laiku apdzied.
Pēc šīm atmiņām uzpeldēja arī dažādi lielo cilvēku pārklausīšanās gadījumi, dzirdot tautā iemīļotas dziesmas, kur ne viens vien saklausījis kaut ko, kā oriģinālā nemaz nav. Pirmais, ko atcerējos, bija Normunda Rutuļa «Cāļus skaita rudenī», ko mans bērnības kaimiņš bija saklausījis kā «Zāģu skaidas rudenī», un nekad nevarējis saprast, kur tik aplams dziesmas teksts Normundam sanācis. Jāņa Skuteļa pārklausīto dziesmu apskats bija nākamais solis, ko nelaidu garām savā jautrajā vakarā, un nesmieties nekādi nevarēja, jo tauta patiešām mēdz pārklausīties. Raidījuma vadītājs neslēpj, ka pats vienmēr ar izbrīnu dziedājis sadziedāšanās dziesmas rindas «Lai zied rozes, lai zied neļķes» kā «Laiziet rozes, laiziet neļķes!» un nav ticis gudrs, kādēļ tās puķes tā jāapstrādā. Tāpat apsmaidīti tika grupas «Jauns Mēness» dziesmas vārdi «Ai, jel, manu vieglu prātu, jauns apņēmu līgaviņu…», kas kādu tautiešu ausīm izklausījušies kā «jauns apvēmu līgaviņu». Dona un Ozola populārais radiogabals ar vārdiem «Sāp naktī, sāp naktī salauzta sirds» ne vienam vien joprojām izklausās kā «Sāp naktī… salauztais pirksts» vai «Sāp Gatim salauztais pirksts», bet grupas «Musiqq» hīts, kurā ir vārdi «Atņemiet Amoram bultas», ne tikai man izlikušies kā «Atņemiet tam morim bulkas, atņemiet tam morim tās», kas likuši smaidīt par šķietamo aplamību, liekot domāt, ka puišiem ir radošā krīze. Savukārt Laura Reinika dziesma, kura pirms gadiem bija īsta mīlas balāde, kādu mulsinājusi ar vārdiem, ka nevis sirds, bet pirts sadeg neparasti. Arī grupas «Līvi» dziesmas «Zīlīte» vārdi «Es tavās rokās visu dodu» dažiem klausītājiem ilgus gadus skanējuši kā «Es tavās rokās vistu dodu», liekot saprast — kādam varbūt tas putns ir pati lielākā bagātība. Savukārt grupas «Credo» dziesmas piedziedājuma «ja reiz jums sievietēm nav lemts izprast vīrieša dabu» pēdējie vārdi pārklausīti kā «vīrieša nabu». Aināra Mielava un Agneses balāde «Esi man tā», kas arī man bērnībā lika iedziļināties, ko tas duets īsti mēģina pateikt, saklausīts kā salikums «Es Imantā», bet Raimonda Paula «Zilā karbunkuļa» panta vārdi kādam joprojām skan kā «Es mūžu nodzīvošu ar Kārļonkuli kūtī»… Jā, varētu te turpināt un turpināt. Mana Latvija ir arī šādās krāsās, jo tāda ir mana tauta. Smieklus mīloša, kaut senās dienās gājis nav tik viegli. Un arī tagad ne.