Lāčplēša ordeņa kavalieris Indriķis Reinbergs

Personības

Indriķis Eduards Reinbergs dzimis 1894. gada 18. oktobrī (6. oktobrī pēc vecā stila) Talsu apriņķa Ārlavas pagasta Oktes «Skribēs» tēva Ģirta Reinberga un viņa sievas Sofijas Lizetes ģimenē kā pirmais bērns.
Vecāku ģimenē auga pieci bērni — trīs dēli un divas meitas. Dēls Fricis dzīvoja Laidzes pagasta «Tīrumos» pie «Ķīvīškroga», bet Artūrs dienēja Latvijas armijas Kara flotē uz zemūdenes «Spīdola» par matrozi. Meitas Melānija un Alma dzīvoja Rīgā. Indriķis Eduards mācījās Ventspils reālskolā kopā ar nākamo Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Sergeju Staprānu. Pēc skolas beigšanas abu ceļi šķīrās.
Pirmā pasaules kara laikā
S. Staprāns devās bēgļu gaitās, sāka studēt Maskavas komercinstitūtā un 1916. gadā iestājās Aleksandra kara skolā, iegūstot praporščika pakāpi, bet Indriķi Reinbergu iesauca krievu armijā jau 1914. gada oktobrī. No armijas to nosūtīja uz Čugujevas kara skolu. Pēc tās beigšanas, no 1915. gada maija, jauneklis dienēja 227. Jepifanskas pulkā, piedalījās kaujās un paaugstināts dienesta pakāpē par štābskapitānu. Viņš apbalvots ar Svētā Staņislava II, III, IV un Svētās Annas II, III, IV šķiras ordeņiem ar šķēpiem.
1917. gada augustā Indriķis Rein-bergs iedalīts 57. kājnieku divīzijas triecienbataljonā, un pēc lielinieku apvērsuma darbojās kopā ar pulkvedi Fridrihu Briedi pretlielinieciskajā Borisa Savinkova Dzimtenes un brīvības aizstāvēšanas savienībā. Arī viņa studiju biedrs Ventspils reālskolā Sergejs Staprāns 1917. gadā devās uz Maskavu, kur pulkveža Fridriha Brieža vadībā darbojās jau minētajā B. Savinkova organizācijā kaujas un izlūkošanas daļā. Par šiem notikumiem atvaļinātais kapteinis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris I. Reinbergs 1934. gadā izdeva divas grāmatas. «Trīs šāvieni» ir kā aculiecinieka vēstījums cīņas un avantūras, leģendārā pulkveža Brieža līdzgaitnieka memuāri. 1935. gadā viņš izdeva grāmatu «Piektā fronte», bet 1938. gadā — «Priekš divdesmit gadiem».
1919. gadā Indriķis brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Tā paša gada augustā iecelts par Kuldīgas un Aizputes apriņķa komandantu. Piedalījies Liepājas aizstāvēšanā. 1919. gada 5. novembrī ienaidnieka pārspēka uzbrukuma laikā pie Liepājas I. Reinbergs ar saviem 60 karavīriem noturējās pozīcijās, līdz garnizons atkāpās uz Liepāju. Tur ieradies ar savām divām rotām, pastiprināja Liepājas garnizonu un būtiski sekmēja bermontiešu sakāvi.
Pēc bermontiešu sakāves
I. Reinbergu nosūtīja uz Latgali, kā Vidzemes — Latgales gūstekņu nometnes priekšnieka palīgu. Viņš bija arī Viļānu, Pildas un Višgorodas iecirkņu komandants. No Latvijas armijas viņu atvaļināja 1921. gada martā, bet 1923. gadā kā Aizputes apriņķa komandantu kapteini Indriķi Reinbergu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 1607.
1920. gada 18. septembrī Latvijas Satversmes Sapulces plenārsēdē pieņēma «Likumu par Lāčplēša Kara ordeņa statūtiem». Ordeņa statūtus izstrādāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Kalpaka bataljona adjutants, virsleitnants Alberts Stalbe. Statūtiem bija 62 punkti, kuros noteica ordeņa piešķiršanas kārtību, tā aprakstu, kā arī ordeņa kavalieru pienākumus un tiesības. Ordenim bija trīs šķiras, kuras piešķīra par nopelniem karā tiem, kuri izpildīja savu pienākumu pret valsti ar izciliem varoņdarbiem. Ar augstāku šķiru apbalvoja tikai tad, ja bija saņemta zemākas pakāpes šķira. Sešdesmit statūtu apakšpunkti sīki norādīja, par kāda veida nopelniem ordenis piešķirams. Ordeņa statūtos noteica arī dažas priekšrocības, ko baudīja ordeņa kavalieri. Viņi drīkstēja ordeņa zīmes saņemt par velti un to attēlus izmantot saviem zīmogiem, papīriem, nēsāt karavīra tērpu, neatrodoties aktīvajā dienestā, un saņemt bezmaksas medicīnisko palīdzību. Ordeņa kavalieriem bija priekšrocības, iegūstot militāru izglītību, izskatot citādi vienlīdzīgas kandidatūras augstiem amatiem armijā vai flotē, priekšroku deva ordeņa kavalieriem. Viņiem pienācās arī divtik ilgs atvaļinājums, un, uzrādot ordeņa apliecību, viņi pa dzelzceļu varēja braukt par puscenu. Atbrīvošanās cīņu veterāniem bija priekšrocības jaunsaimniecību ieguvē, dažādu kredītu un lauksaimniecība inventāra saņemšanā. Ordeņa kavalieru mirstīgās atliekas pēdējā gaitā pavadīja ar militāru godu.
I. Reinbergs iegūto zemi uzdāvināja savam brālim Fricim un kādu laiku dzīvojis Talsos. 1922. gada 1. septembrī Talsu aizsargu bataljonu pārformēja par pulku ar trim bataljoniem, mainot tā nosaukumu — «Talsu apriņķa 1. aizsargu pulks», par otrā bataljona komandieri ieceļot atvaļinātu kapteini, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Indriķi Reinbergu.
Pēc tam viņš dzīvojis Rīgā un Ogrē. I. Reinbergs bija precējies. Viņa un sievas Elzas (dzimusi Kalniņa) ģimenē dzima divas meitas — Iveta un Aija. Šajā gadā Reinbergu ģimene saņēma sēru vēsti, ka ASV mūžībā aizgājusi Indriķa meita Iveta.
1940. gada 20. decembrī,
sarkanā terora laikā, I. Reinbergu Rīgā arestēja čeka. 1941. gada 10. maijā Rīgas apgabaltiesa viņu notiesāja uz desmit gadiem labošanas darbu nometnēs. 1941. gada 7. jūlija laikraksta «Tēvija» 7. numurā varēja lasīt šādu paziņojumu: «Sirsnīgi lūdzu katru, kas ko zinātu par manu vīru, atvaļinātu kapteini Indriķi Eduardu Reinbergu, kurš vēl šā gada 11. jūnijā atradās centrālcietuma slimnīcā, paziņot vai uzdot savu adresi Elzai Reinbergai, Aristīda Briāna ielā 17—1.» Rakstā minētais lūgums palika bez atbildes. Radiem ir tikai zināms, ka I. Reinbergs atradies Astrahaņas cietumā, kur arī miris.
Par atbalstu raksta sagatavošanā pateicos Harijam un Veltai Reinbergiem.

Imants Tamsons
Talsos