Kā lai dzīvo?

Ļaujiet man runāt

Lasu ar interesi vienmēr šo sadaļu, kur atļauj runāt. Domāju, kāpēc gan man kaut ko neparunāt. Bet es tā no sirds un ne tā, lai kādam ausis niezētu. Parunāšu par tēmu, kas kā uzmācīga muša vienmēr lidinās riņķī, un nekad īsti netieku pie savas atbildes.
Esmu otrās grupas invalīde un dzīvoju kopā ar meitas ģimeni. Meitai lielās pārslodzes dēļ darbā ir piešķirta trešās grupas invaliditāte. Bija laiks, kad viņa nebija spējīga iziet ārā no mājas un bija uz gultas. Man bija jābūt līdzās, jo viņai bieži nāca panikas un baiļu lēkmes. Dzīvojam miteklī, kur saimnieki neko paši negrib darīt — logi vecie, kurus atverot var gadīties, ka pats logs paliek rokā, un saimnieks, kas ir ārzemnieks, ir ļoti «gudrs». Katru gadu slēdz jaunu līgumu ar jauniem cipariem, un, ja kādam kādi iebildumi, tad seko tradicionālais un bieži zemtekstos apslēptais: «Ja jums kas nepatīk, tad varat meklēt ko citu.» Kā saka — ielaiž būdā un lai tik muļķi dzīvo, un neviens tak nespiež, jo paši izvēlējās. Mums pat ir tautasdziesma, ka ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalīti, bet cilvēku var palaist dzīvot šķūnī, uzcelt smieklīgi augstu īres maksu un pārējais vienalga. Ej kaut zem ābeles nokārtojies, ja nu pods sagājis dēlī vai kādam galīgam neveiksminiekam sausā ateja pagadījusies un ziemā podā tornis uzsalis…
Mūsu mājas īpašnieks katru gadu slēdz jaunu īres līgumu, jo tad īrniekam katru gadu sanāk arī maksāt drošības iemaksu. Kāds jau, protams, neiztur, bet kāds turas, jo neredz citu iespēju, kur palikt. Miteklis pelē, un kanalizācija, šķiet, ir palikusi no dinozaura laikmeta. Tek un pludo. Māju skaisti grezno glīta fasāde, bet dzīvokļi ir diezgan nožēlojamā stāvoklī. Man vienmēr bijis tāds eksistenciāls jautājums — vai nevarētu tā, ka tiem mirstīgo cilvēku algu lieluma lēmējiem iedotu summu, ar kādu jāizdzīvo, piemēram, invalīdam, lai tie parāda klasi, kā to var izdarīt. Vai, lai tie, kas izīrē mitekli, padomā, vai tas miteklis gadījumā nav viņu pašu cilvēcības vizītkarte. Var jau būt, ka mēs vienkārši esam tumsoņas un neprotam dzīvot, un esam nepateicīgi, tādēļ sapņoju par laiku, kad kāds augstdzimušais parādīs meistarklasi.
Tāpat valdībai vajadzētu katram izstrādāt individuālu algas vai pabalsta lietošanas instrukciju, lai letiņš vienkārši saprot, kā to rubli lai tērē. Tāpat jau viņi par mums visu zina, jo visas institūcijas uz to vien iet, lai ielīstu privātajā dzīvē, lai atklātu, vai tik kādam nav pagalmā kāda nereģistrēta priede, no kuras čiekuru sīrupa gūst slēptu peļņu.
Visi nav biznesmeņi, un vienmēr ir bijis vidējais un nabadzīgais cilvēku slānis. Es te nerunāju par zili «nosalušo» degunu īpašniekiem, kad to cenšas sasildīt ar šņabja grādiem, bet par normāliem cilvēkiem, kuri godprātīgi strādājuši, strādā vai ir ar invaliditāti. Nerunāju arī par socatkarīgajiem, kas entos gadus to vien dara, kā meklē palīdzību, neatrisinot galveno problēmu ar sevi un savu motivāciju kaut ko darīt, lai izietu no neveiksmīgā stāvokļa. Kā lai cilvēks izdzīvo? Kur lai atrod cilvēcību pašu starpā? Mēs taču paši slaucam cits citu un vērtējam zemāk par
zemi. Ar to laikam būtu jāsāk…

Talseniece ar jautājumu