Ciemos pie Bellas un Miķeļa

Personības

Dundagas pagasta «Tūļos» par jautru, amizantiem atgadījumiem un smieklu pilnu ikdienu rūpējas atraktīvie Matrosovu ģimenes mīluļi — Bella un Miķelis. Nedarbus reizi pa reizei sastrādā abi astaiņi, bet tas saimnieku pieķeršanos nemazina, gluži pretēji — mīlestība, laikam ejot, kļūst tikai stiprāka.
«Tā kā pusaudžu gados tiku sakosta, pret suņiem man lielas mīlestības nebija. 13 gadu vecumā gāju pie māsīcas, no stūra izskrēja suns, iebēgu koridorā, bet viņš man paspēja iekost ciskā. Arī mūsu pirmais suns Rembo varēja parādīt zobus, bet Bella ir daudz mierīgāka. Nedēļu pirms kāzām Rembo nomira, un nākamajā dienā braucām pakaļ Bellai. Tas bija ļoti stresains laiks — saimnieks teica, ka suns ir potēts, bet, braucot mājās no Tukuma, Bella mašīnā izvēmās un atklājās, ka viņai ir tārpi. Kad paņēmām Bellu, dzīvojām Vācijā, bet zinājām: kādu dienu atgriezīsimies lauku mājās. Tukumā atradām ļoti skaistu kucēnu un sarunājām, ka viņu pieskatīs kaimiņiene, bet tad viņa saslima, nonāca slimnīcā, un mums likās, ka suns būs jāatdod. Beigu beigās parunāju ar kaimiņu, un viņš teica — Bella ir kā ģimenes loceklis, kaut ko izdomāsim! Bella ir Bernes ganu suņa un vācu aitu suņa krustojums. Veterinārārsts teica — ja viņu salaistu kopā ar vācu aitu suni, būtu ļoti skaisti kucēni,» stāsta Liāna Matrosova.
«Ar kaķiem esmu uzaugusi»
Ar Miķeli Bellai ir divējādas attiecības — istabā viņi satiek labi, bet, nonākot ārpus ierastās teritorijas, viens otru trenkā. «Miķelis pie mums ieradās no Vandzenes. Actiņa viņam ir slima kopš dzimšanas. Veterinārārsts teica, ka tur neko nevar darīt. Nezinu, vai viņš neredz, bet actiņai priekšā ir plēvīte. Esot mammas vēderā, viņš guva traumu, citādi kaķis kā kaķis. Uzdāvinājām Miķeli dēlam uz dzimšanas dienu, bet viņš pārmet, ka tas ir vairāk mans kaķis (smejas). Ar kaķiem esmu uzaugusi. Diemžēl ir nācies piedzīvot arī negatīvas emocijas. Reiz Saldū paņēmu kaķi no patversmes, un viņš nodzīvoja tikai trīs dienas — pārdzīvojums bija liels. Pārvācoties pie vīra, man bija runcis vārdā Gārfīlds, bet viņam — Muris. Muris aizgāja no mājām, jo nevarēja sadzīvot ar Bellu. Istabā nav problēmu — Miķelis ar ķepām aiztiek Bellas purnu, un viņi spēlējas, bet laukā Bellai ir sajūta, ka šajā teritorijā kaķi nedrīkst atrasties (smejas). Diemžēl šogad Gārfīldam radās veselības problēmas un mums nācās no viņa atvadīties. Centāmies viņu saglābt, pusgadu devām zāles, bet veterinārārste teica, ka viņš vairs nav cīnītājs. Man puika saka: grib vēl vienu kaķi — tādu, kurš ļaus sevi apmīļot un nāks rokās. Miķelis tāds nav — viņš ļoti baidās no cilvēkiem.
Bella vairāk baidās no trokšņiem un šāvieniem. Kad Bella mežā izdzird šāvienus, tā uzreiz skrien mājās. Reizēm viņa nobīstas pat tad, ja malka plītī sprakšķ skaļāk. Ar citiem suņiem Bellai īpaša kontakta nav, jo pie saites viņa neiet. Varu vilkt ar varu, bet viņa ietiepjas un neiet. Līdzīgi ir ar mazgāšanos — ieleju vannā ūdeni, visu sataisu, sēdinu, bet viņa stāv kā zirgs un nesēž. Peldēties dīķī gan viņai patīk — iemetu pagali, viņa lec pakaļ, un tad mēs ar bērniem ātri skrienam atpakaļ, kamēr viņa nav izpeldējusies, lai izvairītos no šļakatām. Pirms divām nedēļām pirmo reizi atļāvu Bellai pa nakti gulēt gultā. Citiem nepatīk, ka dzīvnieki nāk istabā, bet es neuzskatu, ka tā ir problēma, jo es par savu suni atbildu — attārpoju, vedu pie veterinārārsta, mazgāju un rūpējos. Kad vedu Bellu pie veterinārārsta vai braucam uz jūru, nesu viņu opā. Viņa ierauga svešu teritoriju un nekust no vietas. Kad ar Rembo gājām pa mežu pastaigāties, atrast vai sasaukt viņu bija ļoti grūti. Ja Bella kaut kur aizskrien, viņa reaģē uz saucienu un atskrien atpakaļ. Esmu dzirdējusi, ka meitenes ir uzticīgākas un tik ātri nepazūd. Kopš sterilizējām Bellu, viņa apkārt vairs neskraida, bet vasarā nebijām mājās, viņa pamuka, izēda kaimiņu sunim barību un traukus izvazāja pa sētu. Kad atbrauc vīrs, Bella cenšas izpelnīties uzmanību — vīrs ar kvadraciklu brauc pa mežu un suns līdzi. Skrien aizelsusies, kaut gan spēka nav,» smejoties stāsta Liāna.
Jaunu saimnieku meklējumos
Viņa atzīst, ka Bella nav vienīgā, kas mēdz sastrādāt nedarbus, to lieliski pieprot arī Miķelis. «Miķelis pagājušajā gadā radīja nopietnus zaudējumus. Vīrs bija nopircis jaunu televizoru, un mēs aizbraucām pie viņa ciemos uz Vāciju. Kaimiņam parasti saku, ka durvis jātaisa ciet, lai Miķelis netiktu istabā, bet šoreiz neko neteicu, jo man likās, ka istabā varētu būt peles. Kad atbraucām mājās, televizors bija nokritis un ekrāns — saplīsis,» atminas saimniece.
Viņa atzīst, ka interesantāka ikdiena kļuva tajā brīdī, kad Bellai piedzima kucēni un sākās jaunu saimnieku meklējumi. Šobrīd mājvietas ir atrastas visiem kucēniem un reizi pa reizei Liāna astaiņus dodas apciemot. «Atbraucām uz Latviju 2016. gadā, un decembrī Bellai piedzima kucēni. Nemaz nezināju, ka viņa ir stāvoklī. Kad mājās dzīvoja kucēni, virtuve bija pilna ar segām. Man teica — līdz trīs mēnešiem kucēniem nekas nav jādod, viņiem pietiek ar mātes pienu. Kad viņi sāka grauzt reģipsi, sapratu, ka ar mātes pienu nepietiek. Tas bija grūts, bet interesants periods. Gribēju, lai kucēni nonāk pie labiem, gādīgiem saimniekiem un par viņiem rūpējas. Viens kucēns nonāca Pastendē, citi Tukumā, Jēkabpilī, Jūrmalā un Rīgā. Bērni, protams, gribēja, lai paturam visus kucēnus (smejas). Pirms kāda laiciņa bijām aizbraukuši ciemos pie Bellas meitas uz Pastendi, lai uzzinātu, kā viņai iet. Pēc tam saimnieki atbrauca pie mums. Nezinājām, kā būs, kad abas meitenes satiksies, bet nekāda kontakta nebija — abas rūca un trakoja. Žēl, ka viņas nesatika, bet vismaz zinu, ka suns ir ticis pie labiem saimniekiem,» prieku pauž Liāna.