«Pati sev — zieds ar daudzām ziedlapiņām»

Personības

Doma par šīs nedēļas viesi uzrunāt Talsu novada sociālā dienesta dienas centra vadītāju Melitu Valdemāri nav nejauša. Skatoties uz daudzajām aktivitātēm, kas notiek centrā un vēl plānotas, zināms nopelns tam ir arī Melitai. Darbā prasīga pret sevi, bet vienmēr atvērta citiem. Viņa pati teic, ka lielākais novērtējums darbam esot cilvēku smaidi un saņemtie labie vārdi.
Ar Melitas kundzi tiekamies oktobra izskaņā, kad ārā aiz loga ir drēgns laiks, bet kabinetā jūtams mājīgums un siltums. Viņa mūs sagaida mazliet satraukusies, jo teic, ka dzīvē radusi rūpīgi strādāt, bet ne skaļi runāt par padarīto. To lai vērtējot citi! Vēlāk sarunā viņa atzīst, ka par savu dzīvi varētu romānu uzrakstīt.
Līdz šim piedzīvotais sievieti nav saudzējis, un liktenis vienmēr lēmis viņai būt vietās, kur kaut ko vajadzējis sākt no jauna vai sakārtot šķietami neiespējamo. Talsu novada dienas centra vadītāja pienākumus viņa pilda kopš 2017. gada. Tas esot liels pagodinājums — turpināt to, ko bijušais dienas centra vadītājs Antons Kivlenieks, kurš tagad noskatās no mākoņa maliņas, reiz iesācis un veiksmīgi attīstījis. Tukuma pensionāru biedrības vadītājai viņš reiz esot teicis, ka Melitu redzot kā sava darba turpinātāju. Tie esot nozīmīgi vārdi un uzliek atbildību veiksmīgi iesākto darbu turpināt un attīstīt.
Melita dzimusi Nogalē. Mācījusies Nogales septiņgadīgajā skolā. Tā jau sen kā slēgta, bet viņa atminas, ka vēl 1980. gadā tur būts uz pēdējo salidojumu. Skatoties uz saviem radu rakstiem pa tēva līniju, vecāmamma Nogales pilī barona laikos bijusi istabmeita Ieva. Tādu vārdu nes arī Melitas meita. No mammas puses Melita ir rados ar Krišjāni Valdemāru, jo mammas vecvectēvs bija viņa brālis.
Ģimenē augušas četras meitas. Mamma daudz strādājusi un par darbu saņēmusi atzinības. Īsts darba rūķis, kas sevi atdeva visu un daudz ko iemācīja arī meitām. Melita atminas, ka no mammas iemācījusies gatavot ēst. Desmit gadu vecumā viņa maltīti gatavojusi jau visai ģimenei, lai gan no māsām bijusi otra jaunākā. Arī tagad viņai patīk gatavot ēst, lasīt grāmatas, strādāt dārzā un dejot. Tas viss nācis no mazotnes.
Pēc skolas beigšanas viņai bijusi vēlme mācīties par juristi, bet vecākā māsa mammu atrunājusi, sakot, ka tik jaunu meitēnu uz Rīgu nevajadzētu laist. Tā Melita iestājusies Laidzes tehnikumā, kur apguvusi zootehniķa profesiju.
Ja es strādātu veikalā…
«Laidzē bijām patriotisks kurss, jo modē bija komjaunatne — ar dziesmu gājām uz darbu,» smaidot viņa turpina stāstījumu. Pēc skolas beigšanas 1962. gadā īsu brīdi strādājusi sovhozā leišmalē — Sniķerē — par brigadieri. Saimnieki, pie kuriem viņa dzīvojusi, bijuši labi, bet darba apstākļi gan smagi. «Latvieši dzēra, leiši strādāja, un krievs komandēja,» saka Melita. Vienu dienu iegājusi ciema veikalā un redzējusi, kāda tur valda nekārtība. Toreiz pie sevis nodomājusi — ja es strādātu veikalā, būtu daudz citādāk. Nepagāja ilgs laiks, kad dzīves līkloči viņu arī aizveda līdz tirdzniecībai. Nostrādājusi sovhozā pusotru gadu, kāds puisis no Vandzenes Melitu atveda uz Talsiem. Apprecējušies. «Sāku Talsos strādāt grāmatnīcā par kasieri. Gaidīju dēlu, aizgāju dekrēta atvaļinājumā, bet pēc sešiem mēnešiem jau atgriezos darbā,» viņa stāsta.
Agrāk Lielajā ielā Talsos bija piena veikals, kur Melitai piedāvāja aizvietot darbinieci, kura brauca uz dziesmu svētkiem. Ar pienākumiem veiksmīgi tikusi galā un tā arī palikusi tirdzniecības jomā. Strādāts dažādās vietās, bet visilgāk sadzīves tehnikas veikalā, kur par vadītāju nostrādāti 15 gadi. Vēlāk sekoja darbs Vandzenē, kur vajadzēja iekārtot veikalu, lai tirgotu mēbeles, sadzīves tehniku un citas lietas. «Vandzenē iegājām tukšā vietā, kur grīdas pat nebija. Viss remonts un veikala iekārtošana bija uz maniem pleciem. Bet izdarījām, un veikals darbojās veiksmīgi. 90. gadu sākumā parādījās repsīši. Sākās lielā naudas skaitīšana. Cilvēki veikalam tirgošanai deva dažādas mantas — no Polijas un Vācijas atvesto kafiju, sulas spiedes un citas preces. Man tas nepatika, jo likās, ka cenas ir uzspīlētas. Biju mācīta, ka nevarēja ne santīma trūkt, ne pāri palikt,» viņa stāsta. Tā 1992. gadā Melita atgriezās Talsos.
Pastrādājusi kādā kafejnīcā, viņai saasinājušās veselības problēmas un tad sapratusi, ka aiz letes stāvēt vairs nevēlas. Tas mudinājis apgūt ko jaunu — tā bijusi grāmatvedība. Apmeklēti kursi Rīgā, iets arī pie pieredzējušiem grāmatvežiem Talsos. Iemācījusies strādāt ar datoru un grāmatveža pakalpojumus sniegusi jau vairākiem mazajiem komersantiem, kā «Īriss» un «RIKA».
Dzīvē pienāca brīdis, kad kā pankūka uz pannas apgriezusies. Tas tādēļ, ka uzticēšanās kādam pazīstamam komersantam un vēlme izpalīdzēt beidzās ne tā, kā cerēts un solīts. Nācās pārvākties uz dzīvi Laidzē. Tomēr arī bez darba tur viņa nepalika. Melita sāka strādāt toreizējā Laidzes tehnikuma pārtikas noliktavā. Tur bija jāievieš kārtība, jo bija sakrājies daudz nepadarītā. Kad tehnikumu pārņēma Rīga, samazināja darbinieku skaitu. Tā kā Melita tur strādāja neilgi, viņai bija darba uzteikums. Tā dzīves ceļš viņu atkal atveda uz Talsiem.
Neskatoties uz dažādiem piedzīvotajiem pārbaudījumiem, Melita ir stipra un teic, ka savu darbu vienmēr darījusi no sirds un vēlējusies, lai par padarīto būtu lepnums. No grūtībām nevajag bīties, jo tās tikai norūdot cilvēku, viņa pauž sen zināmo patiesību. «Dzīve man vienmēr piespēlējusi situācijas, ka esmu vietās, kur viss jāsāk no sākuma vai jāsakārto. Reizēm domāju, vai es kāds pudeles korķis? Ja arī no sākuma ir bijis grūti, tad vēlāk ir daudz vieglāk,» saka mana sarunu biedre.
Strādājam vienam mērķim
Uzzinājusi, ka Talsu novada pašvaldība izsludinājusi vakanci uz sociālā dienesta dienas centra vadītāja amatu, viņa pieteicās, jo dienas centrā notiekošais nebija svešs. Melita jau tolaik darbojusies siera klubiņā «Pikantais kumosiņš», nodibināts klubs «Tango», ko viņa vada devīto sezonu. Atbalsts bijis arī no citiem. Tā 2017. gadā viņa apstiprināta amatā un sākusi darbu. «Stājoties amatā, runāju ar katra kluba vadītāju atsevišķi, jo man patīk lietas izrunāt kārtīgi. Runājām gan par katra kluba specifiku un kādas būtu vēlmes turpmākai attīstībai. Es jau teicu, ka citam varbūt esmu cietais rieksts vai dadzis acīs, bet man ir vēlme, lai cilvēki ir apmierināti,» viņa saka.
Melita pārraudzību veic arī par visiem Talsu novada pagastu senioru interešu klubiem. «Man lauku cilvēki ļoti patīk, jo no sarunām ar viņiem rodas tāds siltums. Koordinēju viņiem ekskursijas. Piemēram, pagājušajā gadā ekskursijā nebija tikai Jaunpagasta un Strazdes seniori. Tāpat dodamies pie klubiņiem, lai aprunātos, kā viņiem sokas. Pasākumos cenšos arī lauku klubiņus iesaistīt, un reizes, kad saņemti labi vārdi, ir ļoti īpašas,» teic Melita.
Kad viņa sākusi vadīt dienas centru, darbojušies 17 interešu klubi, tagad — 21. No jauna nodibināts kulinārijas klubiņš «Olalā». Pirmajā nodarbībā gatavoti salāti, kas nosaukti šādā vārdā. Tā arī radies klubiņa nosaukums. Sākumā atnākuši 20 interesenti, bet tagad ir ap 12 dalībniekiem. Izveidojās Vācu draugu klubs, kur kopā sanāk vāciski runājošie, jo sarunas tur par dažādiem tematiem notiek vācu valodā. Radies arī klubiņš «Apaļā galda sarunas», kur dalībnieki diskutē par dažādām tēmām, uzzinādami daudz kā jauna. Viena no pēdējām sarunām bija par Talsu ielām un to nosaukumiem. Kad pensionāru biedrību vadīja Arvīds Dailidovičs, piesaistot projektā finansējumu, iegādājušies klavieres un nodibināts klubs «Dziesmu draugi». Tur kopā nāk cilvēki, lai dziedātu latviešu dziesmas.
Pie sienas kalendārā redzams, ka mēnesī dienu bez aktivitātēm nav. Pie senioriem reizi mēnesī nāk arī juriste, kura sniedz bezmaksas konsultācijas par dažādiem jautājumiem. Ir diabēta kabinets, kur ir iespēja izmērīt asinsspiedienu un noteikt cukura līmeni asinīs. «Pie mums ir mājīga atmosfēra, un katrs atradīs savai interesei ko noderīgu: ir rokdarbu, kulinārijas, ceļotāju, ārstniecības augu, dziesmu, krustvārdu mīklu minētāju jeb erudītu, grāmatu draugu, sportisko aktivitāšu klubiņi. Ir klubiņš, kur no dažādiem materiāliem tiek izgatavotas interesantas lietas. Klubā «Baltā nātre» iespējams apmeklēt interesantas nodarbības. Pēdējā no tām bija par neirografiku. Ir klubiņš, kur iespējams izzināt jaunāko par sēklu piedāvājumu, dejot līnījdejas. Vecākais no klubiņiem ir ārstnieciskā vingrošana, kas šogad uzsāka 22. sezonu. Pati devīto gadu vadu klubu «Tango», bet sezona tam ir desmitā. Nākamgad februārī gaidāma liela balle, kad atzīmēsim kluba jubileju,» viņa pastāsta. Iespējams, drīz plašam piedāvājumam piepulcēsies vēl viens — angļu valodas klubiņš, kur senioriem būs iespējams apgūt sarunvalodu. Melita ir runājusi ar iespējamo kluba vadītāju, un viņa ļoti cer, ka izdosies to izveidot, jo šīs valodas prasmes ikdienā ir noderīgas.
«Nav iespējams uzteikt kādu no klubiem, jo visi darbojas veiksmīgi un visos ir dalībnieki, kuri sanāk kopā kādas konkrētas intereses dēļ. Esam bagāti, ka mums dienas centrā ir tik daudz un dažādu interešu klubu, kas katru mēnesi kopā pulcē seniorus no malu malām. Tie cits citu papildina, un nevar cits bez cita iztikt. Arī bez pensionāru biedrības nevaram, jo strādājam vienam mērķim — lai senioriem šeit būtu iespējas darboties,» uzskata dienas centra vadītāja, piebilzdama, ka vienmēr mudinājusi, lai seniori saņemas un iznāk no mājām. «Šķiet, ka cilvēki ir iesīkstējuši. Šeit ir gaidīts ikviens, atliek vien saņemties un atnākt. Arī es daudzus gadus esmu viena un, ja neietu cilvēkos, sabruktu. Es bez cilvēkiem nevaru. Es mīlu savus bērnus un mazbērnus, bet viņi nevar būt mana vecuma cilvēki, ar kuriem parunāt un darīt kādas lietas kopā. Man ir vēlme būt kopā arī ar saviem vienaudžiem,» saka mana sarunu biedre. Viss dienas centrā veiktais darbs ir rūpīgi plānots, lai seniori smeltos un rastu prieku tajā, kā varbūt ikdienā pietrūkst!
Miera osta — dārzs
Daudzus gadus Melitas miera osta ir dārzs, kur no darba brīvajos brīžos viņa gūst jaunus spēkus. «Man vajag komposta un kūdras kaudzi, lai varu darboties,» viņa noteic. Dārzā aug viss nepieciešamais un arī kas interesants: liellogu dzērvenes, vīnogas, persiki, aprikozes, ginka koks, ķirši, upenes, kur nu vēl puķes, kas gada siltajos mēnešos priecē acis un sirdi. Brīvā laika ir ļoti maz. Brīvdienas arī aizņemtas, jo tad jābrauc uz ballēm, kur ir sirsnīga tikšanās ar citiem senioriem. Brīvajos brīžos viņa seko līdzi arī politiskajiem notikumiem valstī. Melita bilst, ka nepatīk Saeimas deputātu uzvedība sēžu laikā, bet vai viņas spēkos ir ko izmainīt? Tāda mums valstī ir politiskā kultūra, un tādus tautas priekšstāvjus ievēlam!
Savs laiks atvēlēts arī bērniem un četriem mazbērniem. «Meita 20 gadus ir nostrādājusi par skolotāju. Prieks, jo viņa teic, ka esmu daudz vērtīga iemācījusi. Es esot stiprais plecs un padomdevēja. Tie ir patiesi un sirsnīgi vārdi, kas priecē ikviena vecāka sirdi,» saka Melita.
Novembris ir valsts svētku mēnesis. Jautāta, ar kādām izjūtām sagaida valsts svētkus, viņa teic, ka ir Latvijas patriote. Mīlestība un cieņa pret savu valsti esot sirdī. Skaļās svētku uzrunas un lozungi gan nepatīkot. Priecējot, ka arī abi bērni un mazbērni ir atraduši savu vietu Latvijā un nav devušies svešumā. Ar Melitu esot līdzīgi — Latvija ir viņas mājas un labāku vietu dzīvošanai iedomāties nevarot!