Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Grandmanis

Personības

Tuvojoties Latvijas Neatkarības kara varoņu atceres dienai 11. novembrī, ir jāpiemin un jāgodina mūsu tēvzemes brīvības cīnītāji, kuri pirms simts gadiem spēja nosargāt ticību brīvai Latvijai.
Neraugoties uz bezcerīgo stāvokli 1919. gada oktobrī, kad Pāvela Bermonta-Avalova komandētās Rietumu Brīvprātīgo armijas vācu un krievu karavīri bija ieņēmuši Pārdaugavu un citus Latvijas apgabalus, tautas gars nebija salauzts un patriotisma liesma iedegās visu sirdīs vēl kvēlāk nekā jebkad, sakausējot jauno nāciju vienotā spēkā. Latvju karavīri stiprā apziņā par tiesībām uz savu zemi sāka drosmīgu cīņu pret sen nīstiem iebrucējiem, kurus beigās arī patrieca. Šo uzvaras kaldinātāju vidū bija arī raksta autora vecvectēvs Alfrēds Grandmanis, kurš līdz ar pārējiem dzimtenes aizstāvjiem par veikto varoņdarbu kaujas laukā 1922. gadā apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Šis stāsts tiek veltīts A. Grandmaņa, viņa bērnu un pārējo Lāčplēša krusta nesēju piemiņai.
Alfrēds Grandmanis piedzima
1895. gada 27. februārī Džūkstes—Pienavas pagasta Ķepuru mājās, kur saimniekoja viņa tēvs Ansis Grandmanis un māte Anete (dzimusi Paizūne). Tā paša gada 30. martā viņu Džūkstes luterāņu baznīcā kristīja mācītājs Hermanis Vilperts. Būdams otrais bērns ģimenē, Alfrēds mācījās Tukuma pilsētas skolā. Sākoties 1. Pasaules karam, jauneklis uzsāka karavīra gaitas, un 1915. gada maijā Jelgavas apriņķa kara komisija viņu iesauca kara dienestā. Pēc mēneša viņš ieradās 2. rezerves artilērijas brigādes dislokācijas vietā un tika ieskaitīts 4. baterijā par jaunkareivi. Tur A. Grandmanis sabija līdz 1915. gada rudenim, jo pēc nosūtīšanas Daugavgrīvas cietokšņa komandanta ģenerālleitnanta Ivana Miončinska rīcībā viņš 16. oktobrī tika ieskaitīts Latviešu strēlnieku rezerves bataljona 2. rotā. Jau novembrī virspavēlniecība A. Grandmani nozīmēja uz mācības komandas kursiem, kurus viņš pabeidza 1916. gada 27. februārī, kļūstot par jefreitoru. Bet pēc dažām dienām jau martā viņš ieguva jaunākā apakšvirsnieka dienesta pakāpi. Ar to militāro zinību apgūšana A. Grandmanim nebeidzās, jo 10. martā viņu komandēja uz Rietumu frontes praporščiku skolu Pleskavā. Šajā karaskolā A. Grandmanis ieguva junkura pakāpi, bet 22. jūlijā viņš kļuva par praporščiku armijas kājniekos.
Ar Ziemeļu frontes armijas virspavēlnieka rīkojumu 1916. gada 26. jūlijā A. Grandmani izslēdza no skolas junkuru sarakstiem, nozīmēja Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandiera rīcībā un atlaida atvaļinājumā uz divām nedēļām. Pēc pelnītās atpūtas A. Grandmanis rezerves bataljonā ieradās 10. augustā, kur tika nozīmēts par jaunāko virsnieku 7. rotā. Tur viņš atradās līdz septembra nogalei, kad bija nosūtīts uz Rīgu 12. armijas dežūrģenerāļa Vladimira Jermolova rīcībā aktīvo frontes bataljonu papildināšanas nolūkā. 1916. gada oktobrī A. Grandmani ieskaitīja 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā (novembrī jau pulks) par jaunāko virsnieku 8. rotā, kur viņš, dienot zem pulka karoga un tā devīzes «Naidniekam zvēroša liesma, tēvijai saules stars», iesāka varonīgā cīnītāja ceļu pret vācu iekarotājiem.
Dienesta uzsākšana 7. latviešu strēlnieku pulka sastāvā
A. Grandmanim sakrita ar Krievijas 12. armijas pavēlniecības sagatavošanas pasākumu veikšanu liela mēroga uzbrukuma realizācijai Rīgas frontē. Par to liecināja gan strēlnieku pulku apvienošana divās brigādēs, gan strēlnieku trieciengrupu nepārtraukta apmācība vācu dzeloņstiepļu aizprostu pārvarēšanā. Pienāca uzbrukuma operācijas uzsākšanai paredzētais laiks — 1917. gada 5. janvāra (pēc vecā stila 1916. gada 23. decembris) agrā rītā visi latviešu strēlnieku pulki vienotā spēkā devās uzbrukumā pret vācu nocietinātām pozīcijām Maztīreļa purvā. Līdz ar to sākās slavenās un vienlaicīgi traģiskās Ziemassvētku kaujas, kurās aktīvu dalību ņēma arī A. Grandmanis. Viņš kopā ar biedriem, šķērsojot purvainu un atklātu vietu, lielā salā un zem vācu ložmetēju nepārtrauktās uguns padzina ienaidnieku no priekšējām aizsardzības līnijām. Tomēr vēl palika neieņemta ļoti spēcīgi nocietināta ienaidnieka vieta — Ložmetējkalns, ko pēc divām diennaktīm, 7. janvārī, 7. Bauskas pulkam kopā ar 3. pulka strēlniekiem, ciešot lielus zaudējumus, izdevās ieņemt. Pašreiz droši nevar apgalvot, vai minētās vācu pozīcijas ieņemšanā piedalījās autora vecvectēvs, taču ir zināms, ka jaunākais virsnieks A. Grandmanis no 5. līdz 11. janvārim 1917. gadā piedalījās kaujās Mangaļu mežniecības apkārtnē. Tieši par izrādīto drošsirdību un cīņas sparu Ziemassvētku kauju laikā viņu 5. februārī apbalvoja ar Svētās Annas 4. šķiras ordeni ar uzrakstu «Par dūšību». Pēc dažām dienām A. Grandmani komandēja uz praktiskiem praporščiku sagatavošanas kursiem pie 12. armijas, kurus viņš pabeidza 1917. gada 16. aprīlī, atgriežoties savā 8. rotā kā pagaidu komandieris podporučika dienesta pakāpē.
Sakarā ar ķeizariskās Vācijas 8. armijas 1. septembrī uzsākto uzbrukumu Rīgas frontē 12. armijas galvenie spēki, revolucionāru noskaņu demoralizēti, sāka atkāpšanos. Tos no pilnīga aplenkuma Rīgas apkārtnē paglāba vien latviešu strēlnieku niknā pretestība pie Mazās Juglas. Tās krastos smagas un asiņainas kaujas izcīnīja arī 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks ar podporučiku A. Grandmani tā sastāvā. Pēc Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomitejas varas pārņemšanas Vidzemes neokupētajā daļā A. Grandmanis decembrī 7. pulka 8. rotu komandēja jau uz likumīgiem pamatiem, taču sakarā ar to, ka Vācijas karaspēks 1918. gada februārī atkal pārgāja uzbrukumā un okupēja pilnīgi visu Latvijas teritoriju, viņš nonāca vācu gūstā, kur atradās līdz 27. oktobrim.
Pēc nebrīvē pavadītā laika
viņš pārtrauca strēlnieka gaitas un atgriezās Ķepuru mājās pie saviem vecākiem. Šī atelpa no karošanas nebija uz ilgu laiku, jo Latvijas Pagaidu valdības un vācu bruņoto spēku Kurzemes atbrīvošanas no Padomju Latvijas armijas dēļ A. Grandmanis 1919. gada 25. martā brīvprātīgi pieteicās Džūkstes komandantūrā un tika ieskaitīts Latviešu atsevišķā brigādē, kļūstot 17. augustā par Džūkstes iecirkņa komandanta vietas izpildītāju. A. Grandmaņa salīdzinoši mierīgu dienestu dzimtajā pusē oktobrī pārtrauca P. Bermonta karaspēka uzbrukums Latvijas armijai. Viņa kara gājums pret bermontiešiem sākās ar dalību 8. oktobra kaujā un turpinājās 18. oktobrī Daugavas forsēšanā un Bolderājas ieņemšanā.
1919. gada 29. oktobrī A. Grandmani pārveda uz Latgales divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulku un nozīmēja par jaunāko virsnieku 9. rotā. Sākoties novembrim, Latgales divīzijas komandiera K. Berķa uzdevumā 9. Rēzeknes pulks uzbrukumā no Bolderājas puses sasniedza Bulduru tiltu un pārējo Lielupes krastu gandrīz līdz Babītes ezera austrumu galam. Atlika vien ieņemt Bulduru tiltu un padzīt bermontiešus no Bulduriem, lai nodrošinātu pulka labo spārnu, kamēr upe nav aizsalusi, un tādējādi saīsinātu fronti. Šo 9. pulka komandiera L. Bolšteina nodomu 4. novembrī izjauca ienaidnieka divu rotu desants pie Varkaļkroga un uzbrukums Priedaines virzienā. Pateicoties mūsu karavīru pretestībai un spēcīgai ugunij, nākamajā dienā ienaidnieku izdevās patriekt. Šajā sadursmē pie Priedaines stacijas aktīvu dalību ņēma arī A. Grandmanis. 7. novembrī kareivji no Latgales divīzijas komandiera saņēma uzdevumu turpināt uzbrukumu Bulduru tiltam, lai sasniegtu Vecdubultus. Tā izpildei bija izstrādāts plāns, kas paredzēja 9. pulka trīs rotas mūsu novadnieka kapteiņa F. Hermansona vadībā naktī izcelt jūras krastā Bulduru pussalā, bet pārējai pulka daļai vienlaicīgi pāriet tiltu. Taču jūrā sacēlās stipra vētra un desanta operāciju atcēla, nācās mainīt Jūrmalas ieņemšanas plānu. Atlika vienīgais ceļš — doties triecienā pāri Bulduru tiltam. Lai atvieglotu tā ieņemšanu, pulkvedis L. Bolšteins pavēlēja 9. rotas otrai pusei virsleitnanta A. Grandmaņa vadībā pirms gaismas aušanas noslēpties niedrēs pašā Lielupes krastā pret tilta galu. Uzbrukumu bija paredzēts pabalstīt ar iepriekš Priedaines vasarnīcu rajonā novietoto bateriju un Sabiedroto flotes artilēriju. Kā galveno triecienspēku bija nodomāts izmantot arī atpakaļ atsaukto 2., 3. un 4. rotu F. Hermansona vadībā. 8. novembrī pirms pieciem 9. rotas trešais un ceturtais vads virsleitnanta A. Grandmaņa vadībā klusībā, nesaceļot lieku troksni un ienaidniekam neredzot, noslēpās starp krastu un tilta galu uz ledus niedrēs. Atausa kluss rīts, ko pārtrauca mūsu un sabiedroto artilērijas atklātā viesuļuguns. Pēc kāda laika (12 dienā) no pretējā upes krasta bija dzirdama sprakšķēšana. A. Grandmanis, pieceļoties uz ceļiem, ieraudzīja, ka mūsu artilērija aizdedzināja māju, kur atradās bermontiešu ložmetēji un sprāga tur novietotās patronas. Izmantodams izdevīgu momentu, viņš izlēca no niedrēm un ar rokas mājienu kareivjiem devās uz tilta pusi. Kareivji bez liekām komandām piecēlās kopā ar komandieri, uzlēca uz dzelzceļa dambja, nolaidās uz pontona tilta un ar «urrā!» saucieniem pārskrēja to. Uzbrukums bija tik straujš, ka bermontiešu ložmetējnieki aiz gulšņu barikādes pašā tilta galā, satraukuma dēļ kārtīgi nenomērķējuši, trāpīja tikai pa dzelzceļa trelliņiem un ūdeni. Neskatoties uz ienaidnieka stipru pretošanos, A. Grandmaņa vīriem to izdevās izsist no nocietinātām pozīcijām un ieņemt tās otrā tilta galā. Pa to laiku mūsu artilērija turpināja apšaudi un uz priekšu no pusrotas uzsprāga vairāki lādiņi. Pēkšņi A. Grandmaņa otrās pusrotas priekšā, sešdesmit soļu attālumā, parādījās stāvus uzbrūkoša vācu kājnieku ķēde. Pusrota izturējusi šo ienaidnieka spiedienu, sagaidīja 9. rotas pirmo pusrotu virsleitnanta N. Pļavnieka vadībā un F. Hermansonu ar trim rotām. Visām rotām sanākot tilta pretējā galā, tās atklāja uguni un vienoti devās virsū fričiem, kuri, neizturējuši tik spēcīgu triecienu, pameta smagos ložmetējus un metās bēgt, slapstīdamies aiz priedēm. Vajājot bēgošos bermontiešus, īsā laikā Buļļuciems un Bulduri bija iztīrīti no viņiem un 9. pulka vienības sasniedza Dubultus. Par šo varoņdarbu uz Bulduru tilta, kas sekmēja Jūrmalas atbrīvošanu līdz Dubultiem, Alfrēdu Grandmani, Frici Hermansonu un Nikolaju Pļavnieku pēc kara apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni.
Pēc 1919. gada 23. novembrī aizvadītās pēdējās sadursmes
pret bermontiešiem pie Smārdes kroga A. Grandmanis ar pārtraukumiem līdz 1920. gada 28. septembrim pildīja 9. rotas komandiera dienesta pienākumus Rēzeknes pulkā, kad tika pārcelts uz Mežu ekspluatācijas darba bataljonu. No armijas dienesta virsleitnanta pakāpē viņu atvaļināja 1921. gada aprīlī. A. Grandmanis, atgriežoties dzimtajā novadā, drīz vien apprecēja Augusti Šulci no «Ģibeļu» mājām Lestenes pagastā, kur arī dzīvoja līdz padomju okupācijai, būdams lauksaimnieks. Grandmaņu ģimenē piedzima trīs bērni: Maiga (1923—1943), Osvalds (1924—2003) un Ilga (1930—2015, raksta autora vecāmāte). Atskaitot ikdienas pienākumu veikšanu savā saimniecībā, A. Grandmanis iesaistījās arī pagasta sabiedriskajā dzīvē. Tā 1934. gadā iekšlietu ministrs V. Gulbis viņu iecēla par Lestenes pagasta vecāko, bet, sākot no 1935. gada, viņš bija 11. Tukuma aizsargu pulka Lestenes nodaļas priekšnieks. Turklāt A. Grandmanis pildīja Lestenes evaņģēliski luteriskās draudzes valdes locekļa, lauksaimniecības biedrības un Annenieku mednieku biedrības «Vanags» biedra pienākumus. 1940. gada maijā A. Grandmanis saņēma ārvalstu apbalvojumu — Lietuvas Šauļu zvaigznes medaļu.
Grandmaņu mierīgo dzīvi pārtrauca Latvijas iekļaušana PSRS un tai sekojošā 1941. gada 14. jūnija liktenīgā deportācija. A. Grandmani jau pašā golgātas ceļa sākumā nošķīra no izsūtāmās ģimenes, aizvedot uz Vjatkas nometni, kur 1941. gada 27. oktobrī Kirovas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija piesprieda nāvessodu saskaņā ar 58-4 pantu par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai. Mūsu dzimtenes «Lāčplēsim» čekistu varmākas spriedumu izpildīja 1942. gada 6. janvārī nošaujot.
Dārgie tautieši, šogad 11. novembrī aizdegsim svecītes mājokļu logos, lai to gaisma apspīd mūsu varoņu piemiņu un neļauj nodzist mīlestībai pret tēvzemi pašu sirdīs!

Alfrēds Moseičuks,
Talsu novada muzeja krājuma glabātājs