«Būt par piemēru — tā ir milzīga atbildība»

Personības

Jautājumus par to, kā stiprināt ģimeni, attīstīt bērna individualitāti un novērst izdegšanas sindromu, ģimenei paplašinoties, sev uzdod ne viena vien jaunā māmiņa. Šoreiz ar gūtajām atziņām, audzinot astoņgadīgo Alisi, piecgadīgo Dāvidu un divgadīgo Tomu, dalījās talseniece Jogita Kirsānova.
«Jau būdama maza, zināju, ka man būs vismaz divi bērni. Pirms mēs ar vīru apprecējāmies, par to vienojāmies un ļoti nopietni pie vienošanās esam turējušies. Skatoties uz Alisi un Dāvidu, mums bija skaidrs — blakus ir vieta vēl vienam,» atklāj Jogita. Kad ieminos, ka trīs bērni nav joka lieta, Jogita apstiprinoši pamāj un atzīst, ka tas ir liels izaicinājums. Kirsānovu ģimenes ikdiena ir piepildīta — lai visur paspētu laikus, dienas cēliens sākas agri. Pēc tam, kad Jogita aizved Alisi uz skolu, viņa dodas uz darbu, bet puišus bērnudārzā nogādā vīrs. Pirms vakarā atkal satikties, Dāvidu nepieciešams nogādāt futbola treniņā, Alisi — izņemt no skolas, bet jaunāko ģimenes locekli — no bērnudārza. Jogita atzīst, ka bez vīra, kurš ir uzņēmies bērnu izvadāšanu, viņa to nespētu, jo birojā nākas pavadīt astoņas stundas. «Novērtēju to un esmu vīram ļoti pateicīga, jo zinu, ka arī viņam darbu nākas pakārtot bērniem un tas nav tik vienkārši. Darba dienu vakari ir pavisam īsi — paēdam vakariņas, aprunājamies, paspēlējamies un tad jau dodamies gulēt. Nedēļa paiet ļoti ātri, bet ikdiena nav viegla — reizēm pietrūkst spēka gan fiziski, gan emocionāli. Mēs kā vīrs un sieva esam viens otram blakus, paceļam otru, un, ja ir palicis par grūtu, ļaujam atpūsties un paiet maliņā. Viens otru ļoti labi pazīstam un jūtam, kad otram ir par daudz un jāļauj palikt vienam. Tāpat cenšamies vienu vai divas reizes nedēļā pavadīt laiku tikai divatā. Esam sapratuši, ka kopīgi pavadīts laiks mums ir ļoti vajadzīgs un svarīgs. Darba dēļ ir reizes, kad prom esam pat vairākas dienas. Pēc ilgākas prombūtnes varam ar jaunu sparu, aizrautību un spēku mesties ikdienā un mūsu īstajā darbā — būt par vecākiem trim brīnišķīgiem bērniem,» skaidro Jogita.
Viņa neslēpj, ka dažkārt laiks jāpavada arī vienai — jāatrod lietas, kas palīdz atslēgties no ikdienas pienākumiem, atjauno fiziski, garīgi un mentāli. Jāatrod laiks, kurā atjaunoties, ieklausīties sevī, savās izjūtās un vajadzībās. Reizes, kad cilvēks izdeg — gan no pārpūles darbā, gan ģimenes dzīves, palīdz saņemties, paskatīties uz sevi no malas, ieraudzīt lietas, kas ikdienā traucē vai gluži pretēji — pietrūkst. Tas palīdz sākt visu no sākuma — ar jaunu spēku, mērķiem un sapņiem.
Skaļāk par pamācībām runā darbi
Uz jautājumu, cik daudz laika vecākiem vajadzētu pavadīt kopā ar bērniem, konkrētas atbildes Jogitai nav. Neatkarīgi no tā, vai kopā tiek pavadīta visa diena vai dažas stundas, galvenais ir tas, lai bērni apzinātos un justu, ka vecākiem laiks ar viņiem ir ļoti svarīgs un nekas to nevar aizstāt. «Pirms kāda laika biju mamma uz pilnu slodzi un pavadīju ar bērniem visu dienu, bet nebiju laimīga. Pazaudēju sevi un līdz ar to cieta gan bērni, gan vīrs. Sapratu, ka man tas neder. Vairs nebija nozīmes tam, cik daudz laika esam kopā, jo tas kļuva par apgrūtinājumu gan man, gan viņiem — mēs cits citam bijām par daudz. Es ļoti apbrīnoju un cienu pilna laika mammas — darbs, ko viņas dara, ir nenovērtējams, un ne visi to var. Man šķita, ka to varu, bet izrādījās, ka neesmu no tām mammām. No savas bērnības atceros daudz skaistu brīžu un piedzīvojumu kopā ar vecākiem — tie bija izbraucieni, kopīgi pavadīti vakari vai brīvdienas laukos. Mani vecāki strādāja pilna laiku darbu un nevarēja pavadīt ar mani visu dienu, bet, kad mēs bijām kopā, bijām kopā pa īstam — viens otram tieši tajā brīdī un vietā,» uzsver Jogita.
Audzinot trīs bērnus, viņa ir guvusi arī vairākas atziņas. Viena no tām it augšana kopā ar bērniem — tas ir process, kura laikā bērni māca vecākus un vecāki — bērnus. Daudz skaļāk par pamācībām, kas tiek ietērptas vārdos, runā darbi. Ar darbiem jābūt uzmanīgiem, jo bērni ievēro un ātri uztver redzēto. Ja vecāku teiktais nesakrīt ar uzvedību un darbībām, autoritāte tiek zaudēta. Jogita neslēpj: dažreiz nākas apstāties un vēlreiz padomāt, ko viņas rīcība māca bērniem. Būt par piemēru — tā ir milzīga atbildība.
Katra situācija un bērns ir unikāls
Sataustīt robežu starp pārlieku lielu visatļautību un bērna ierobežošanu nav viegli, bet ir svarīgi turēties pie noteiktā. Ja vienu reizi vecāks kaut ko aizliedz, nākamreiz nosacījumus nedrīkst mainīt, lai gan daudz vieglāk būtu pieļaut izņēmumu, izvairoties no histērijām, dusmām un asarām. «Mēs paši bieži vien apjūkam, jo nesaprotam, cik daudz ļaut un kad jau ir par tālu. Katru reizi tās ir mūsu iekšējās izjūtas konkrētajā situācijā, pēc kurām vadāmies. Reizēm kļūdāmies, bet no tā mācāmies un nākamreiz esam gudrāki. Tā ir taustīšanās, risinājumu un robežu meklēšana. Šobrīd Alise ļoti grib savu telefonu, bet vēl neesam viņai to nopirkuši. Zinām, ka bērnam ir grūti to saprast, jo klasē vairākiem bērniem jau ir telefoni — dažiem pat divi! Nevaram noliegt, ka dzīvojam laikos, kad viedtālrunis ir nepieciešams. Arī mūsu bērniem tie būs, bet tad, kad pienāks īstais laiks. Ir svarīgi saprast, ka no katras lietas var iegūt labumu, ja to māk pareizi izmantot,» uzsver trīs bērnu māmiņa. Viņasprāt, bērnam ir jāsaprot elementāras lietas, jāzina robežas un skaidri jāapzinās, ka vecāki nekad nepārkāps pāri noteiktajām robežām un neatkāpsies no pateiktā. Tas bērnu disciplinē un dod drošības izjūtu, jo viņš apzinās — viss, ko mamma un tētis saka, ir patiesība un sacītais nav jāapšauba.
Par izplatītākajām kļūdām bērnu audzināšanā Jogita sauc sevis un savu bērnu salīdzināšanu ar citiem un bērnu ielikšanu rāmī, mērot viņus pēc sabiedrības vai citu cilvēku izdomātiem standartiem. Jāņem vērā: katra situācija un bērns ir unikāls. Savulaik viņai bija grūti pārslēgties no viena bērna uz otru, jo viens ir straujāks, otrs — mierīgāks, bet, laikam ejot, izdevies iepazīt bērnu personības un saprast, kas katram no viņiem ir svarīgs. Ar laiku bērni paši sevi parāda — vecāku uzdevums ir ļaut bērniem būt pašiem un piepildīt savu aicinājumu.
Ļaut bērniem būt bērniem
«Kļūstot par mammu, mani pārsteidza tas, par kādiem dumpiniekiem mēs kļuvām. Laikā, kad mums piedzima Alise, dažiem draugiem jau bija mazi bērni, un man bija radies priekštats, ka par bērnu rūpējas tikai mamma, jo mamma ir vienīgā, kura saprot savu mazuli, bet tētis ir kaut kur malā — melnā darba darītājs. Man bija skaidrs, ka es tā negribu. Gribēju, lai bērns ienāk ģimenē un pielāgojas mūsu ikdienai. Skaidri zināju, ka mans vīrs iespēju robežās bērna aprūpē būs iesaistīts tikpat lielā mērā. Sākumā tā bija dumpinieciska rīcība — mēs darīsim pretēji citiem. Nezinājām, vai tas ir iespējams, bet mēģinājām. Gāja laiks, un sapratām, ka mums izdodas būt atšķirīgiem. Ir jāļauj bērniem būt bērniem un jāļauj viņiem augt, esot blakus, ļaujot kļūdīties un, ja vajadzīgs, ik pa brīdim uzliekot atpakaļ uz ceļa,» pieredzē dalās Jogita.

〉〉 BĒRNI RUNĀ:

¤ Ar Dāvidu spēlējam vienu no manām bērnības mīļākajām spēlēm — ripinām bumbu un saucam vārdiņus. Saucam ēdienus, instrumentus, un tad Dāvids iesaka — sauksim puķes! Nodomāju — oho, pa kuru laiku viņš ir iemācījies puķu nosaukumus? Galvā jau vairākas puķes esmu izdomājusi un ar nepacietību gaidu, kad viņš paripinās bumbu. Dāvids ripina un sauc pirmo — dzeltena. Nedaudz apjuku, bet turpināju — oranža. Tā mēs nosaucām visas iespējamās puķes, arī pelēkās un vecās — tās, kas brūnā krāsā.
¤ «Dāvid, cik tev ir brāļu un cik māsu?»
Dāvids: «Viena māsa un divi brāļi.»
«Kur tu dabūji divus brāļus?»
Dāvids: «Toms ir brālis, un es esmu brālis!»
¤ Uztaisu Dāvidam tēju. Viņš pagaršo: «Fui, nav garšīga tēja! Viņa ir ar ūdeni!»
«Bet tējas taisa ar ūdeni!»
Dāvids: «Nē, ūdeni nevajag. Vajag tikai tēju!»
¤ Dāvids jautā: «Kad es izaugšu liels, es varēšu krāsot matus?»
«Jā.»
«Es krāsošu baltus.»
«Bet tev jau ir balti (blondi kopš dzimšanas)!»
«Es krāsošu gaiši baltus.»
«Tev jau ir gaiši balti.»
«Nē, tagad man ir tumši balti, bet es gribu gaiši baltus!»