Akūti nepieciešamā skumju deva

Viedokļi

Izteikti egoistiski turpinu izbaudīt savu mīļāko gadalaiku — rudeni. Daudzi nodrebinās un skatās uz mani neizpratnes pilnām acīm, kad to saku. Neesot vairs ierastā vasaras siltuma jebkurā diennakts stundā, lauki pliki un dubļi visur, kur vien liec kāju vai stūrē auto. Uz mežiem neesot vērts vairs sēnēs un ogās vīkšīties, un ko tādā piemirkušā pasaulē es varot meklēt? Tad jau nu drīzāk aizstūrēt uz lielveikalu, kur pusi sestdienas vai svētdienas garlaikojoties paklīst, laiku nositot un tā arī neko nenopērkot. Ja tā, tad prieku par šo pelēko, drūmo gadalaiku varot vēl kaut kā saprast…
Zinu, ka pat vislietainākajā, vēja izpluinītākajā dienā var atrast ko savam raksturam, dvēseles noskaņojumam atbilstošu. Saņemt dāvanā kādu emocionāli piepildītu mirkli, kas dod gandarījumu un vielu domām ilgam laikam. Pajautājiet vismaz vienam fotogrāfam, kāpēc spoža saules gaisma nedod labākās bildes. Nav krāsu, nav īsto gaismu, nav sulīguma! Man citos gadalaikos esībai izpaliek būtiskas nots — nav smeldzes un skumīguma, kas, manuprāt, dzīvam, jūtīgam cilvēkam vajadzību sarakstā noteikti ielikts, lai arī droši vien ar pēdējo kārtas numuru. Rudens ir sev lielu, svarīgu domu domājamais brīdis par spīti trakajam skrējienam, ko arvien uzstājīgāk diktē šis paviršības un vienaldzīgas savstarpējas norobežošanās laiks. It sevišķi novembris, kurš sevišķi iekrāsots sarkanbaltsarkanajā. Lāčplēša diena, neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas diena…
Papētīju, kas tāds īpaši svarīgs noticis pasaules un Latvijas vēsturē šajā, astotajā, datumā. 1895. gada 8. novembrī vācu fiziķis Konrāds Rentgens pirmo reizi apraksta neredzamu elektromagnētisku starojumu, ko viņš nosauc par X-stariem. Šie stari, ļaujot ielūkoties līdz šim skatam nepieejamajā ķermeņa iekšpusē, izdarīja apvērsumu medicīniskajā diagnostikā. 1860. gada 8. novembrī, caur Latviju savienojot visu Sanktpēterburgas—Varšavas dzelzceļa līniju, tika atklāta pati pirmā dzelzceļa līnija mūsu zemē.
Savukārt šodien, tieši 100 gadus pēc Latvijas brīvības cīņām, uz kino ekrāniem visā valstī nonāks režisora Dzintara Dreiberga vēsturiskā kara drāma «Dvēseļu putenis», ievadot novembra svētku un neatkarības nedēļu. Līdzīgi kā strēlnieku rindās, arī filmas tapšanā, īpaši masu skatos, iesaistījās daudz brīvprātīgo, rekordliels skaits Latvijas kino vēsturē — pavisam 2000 dalībnieku no 31 pilsētas. Vecākais dalībnieks izrādījās 90 gadus vecs kungs, bet jaunākie — četrus mēnešus veci dvīnīši. Vēsturiskā kara drāma pēc strēlnieka Aleksandra Grīna romāna motīviem atgādina par 100 gadus senu pagātni, ļaujot vērot dzīvi ierakumos zēna acīm, pašaizliedzīgi stājoties pretī ienaidniekam, meklējot īstu mīlestību un mācoties novērtēt brīvības cenu. Pamatīgāk par šo darbu taču runāja Mārtiņš Ķibilds LTV raidījumā «Kultūrdeva».
Runāja. Arī cikls «Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi», raidījums «Adreses» viņa vadībā tagad paliks vēsturē. 26. oktobrī televīzijas personība un žurnālists Mārtiņš Ķibilds pēkšņi devās mūžībā. Šodien Rīgā, Torņakalna baznīcā, notiek atvadu ceremonija. Notikušais ir šoks, un joprojām klusībā pie sevis saku, tāpat kā ļoti, ļoti daudzi: tas nevar būt. Precīzi savu domu izlasīju Jāņa Šipkēvica teiktajā: «Tagad vairs neko nesaprotu. Kā tas iespējams? Ja ir kāds, kura enerģētikā nebija ne miņas no liktenīguma, tālās, aukstās gaismas, tad tas viennozīmīgi ir Mārtiņš. Tik spirgts, spraigs, elektrizēts, ieskrējies jaunam lidojumam. Reāls, īsts un atvēzējies. Vēl pirms pāris nedēļām, pirms raidījuma pļāpājot «Kultūrdevas» grimētavā, secinājām, ka šis ir brīnišķīgs laiks jaunradei, un ir jākaļ dzelzs, kamēr karsta.
Tik sparīgs, gaišs, smalks un uguņojošs — varbūt trauslais kvēldiegs…»
Tik reti laimējas baudīt enerģiskas, darbā aizrautīgi degošas, gados jaunas, inteliģentas un ļoti profesionālas personības radīto publicistikā, ka… pēkšņais tukšums sāp. Tie jau nebija tikai atsevišķi raidījumi ar neparastu saturu un formu, bet urķīgs pirksts krūtīs, niezīga pumpa uz dibena. Daudz tagad visriņķī maļ, cik mūsu valstī slikti, bet uzrodas tāds izaicinoši zinīgs, rāmu samiernieciskumu nicinošs žurnālists un asi, nesaudzīgi, bet patiesi un argumentēti stāsta no ekrāna, kā iegūt Latvijai un tajā dzīvojošajiem lielāku pašpārliecību un lepnumu par savu zemi un valsti. Skumji par Mārtiņu. Skumji, ja nebūs viņa darba turpinājuma vismaz ar līdzīgu jaudu.
Nodrošinos ar piemiņas sveču krājumiem. Paskatos, vai mūsmāju sarkanbaltsarkanajam kāts nav nosūbējis un pats tāds pelēkāks palicis. Novembris nav parasts mēnesis.