Neieslīgst pārspīlējumos

Mūsu Cilvēks XXI Gadsimtā

Janita Veinberga ir talseniece, kura ar meitiņām Rūtu (12 gadi) un Elzu (nepilni trīs gadi) dzīvo Rīgā. Viņa atzīst, ka laika trūkuma dēļ ikdienā nav iespējams iegādāties tikai ekoloģisku pārtiku, turklāt lietot tikai tādu arī finansiāli nebūtu iespējams.
«Rīgā ir daudz eko, bio veikalu, tagad ļoti populāri arī zero wast (beziepakojuma preces) veikali, lai gan cilvēki nereti mēdz jaukt šos apzīmējumus, jo ne viss zero waste veikalos atrodamais ir bio. Iespēju katrā ziņā ir daudz, uz katras ielas pat pa vairākiem veikaliņiem. Uzskatu, ka plašais piedāvājums tieši galvaspilsētā nav saistīts tikai ar pirktspēju. Piemēram, zinu, ka Talsos ir ļoti daudz turīgu cilvēku. Mīts, ka laukos ir trūcīgi cilvēki, zaudējis aktualitāti. Domāju, ka Talsos bio/eko produkcija nav tik aktuāla, jo daudziem ir savas saimniecības, dārziņi, mazdārziņi. Tā kā lauku iedzīvotājam uzraksts, ka produkts ražots Latvijā vai ka tas ir bio, nav tik uzrunājošs, kā tas ir lielpilsētās dzīvojošajiem,» spriež Janita.
Biežāk iegādājas preces, kas nav eko
Ģimenē pastiprināti uzmanību tam, vai pārtika ir eko, pievērsa, kad meitas bija maziņas un vajadzēja dot pirmos piebarojumus. «Kad auga pirmā meita, aizrāvos ar to līdz neprātīgiem apmēriem, nedevu viņai neko, kas nav bioloģisks. Man bija absolūta pārliecība: tas nekas, ka dārgi, bet bērnam tā ir labāk. Ar otru meitiņu uz to vairs tik skrupulozi neskatījos. Turklāt man kā mammai, kura šobrīd ir viena ar diviem bērniem, ļoti svarīga ir laika ekonomēšana. Man nav tik daudz laika, lai dotos uz veikaliem un iegādātos sev nepieciešamo, tāpēc ikdienā izmantoju interneta veikala pakalpojumus. Iepērkoties cenšos iegādāties visu vajadzīgo vienā reizē. Jā, www.nuko.lv, kur iepērkos, ir eko sadaļa, bet, rūpīgi plānojot budžetu, vienalga lielākoties nākas iegādāties preces, kas nav eko,» atklāj J. Veinberga.
Tomēr ir preces, kuras ģimene vienmēr iegādājas bioloģiski ražotas — auzu pārslas, rīsus, eļļu, jaunākajai meitiņai kukurūzas našķi. Savukārt, pērkot augļus un dārzeņus, galvenā uzmanība tiek pievērsta, lai tie ir Latvijā audzēti. «Nedēļu pēc algas uzraksts «bio» vai «eko» mani ārkārtīgi uzrunā, divas nedēļas pēc tam jau skatos uz pusi mazāk, bet trīs nedēļas pēc algas jau skatos, kam ir akcija. Būsim godīgi, tā ir reālā dzīve,» smejot teic talseniece.
Uz tirgu, lai iegādātos pārtiku, ģimene dodas reti. «Rīgā tirgus ir ļoti dārgs, un kļuvis nu jau par ekskluzīvu vietu. Centrāltirgu pārtikas produktu iegādei neizmantoju vispār (dažkārt tur nopērku ziedus), jo neticu, ka tur ir vietējā prece. Mūsu dzīvesvietai tuvāk ir Matīsa tirgus, bet tur ir ļoti augstas cenas. Kā man tur sacīja pārdevēja: «Kundzīt, pie mums pat Lilita Ozoliņa iepērkas!» Pieļauju, ka viņa ir krietni turīgāka par mani, tāpēc dodos uz, piemēram, «Rimi», un tur nopērku to, ko vajag. Paļaujos uz to, ka tur ir stingra kvalitātes kontrole. Ticu, ja tur ir norādīts, ka produkts audzēts Latvijā, tad tā arī ir. Vienīgais, ko es pērku tirgū visu gadu, ir garšaugi,» stāsta J. Veinberga. Savukārt gaļu ģimene pērk veikalā «Stockmann», jo tur tā ir ļoti kvalitatīva un garšīga, un apkalpo zinošas pārdevējas, kuras pat iesaka receptes un sniedz visu vajadzīgo informāciju. «Gaļa tomēr ir tas produkts, ko pirms iegādāšanās gribu redzēt,» sapratusi talseniece.
Kartupeļu audzēšana dzīvoklī
Lai akurāt viss nebūtu jāpērk veikalā vai tirgū, ģimene vairākkārt šo un to audzējusi arī dzīvoklī. Piemēram, baziliku, tomātus, zemenes un — pat kartupeļus. «Reiz bija akcija, kur dalīja puķu podu, kartupeli un zemi. Nolēmām izmēģināt, un mums tas dzīvoklī arī izdevās — izauga aptuveni kilograms kartupeļu! Tas bija piedzīvojums. Bet būsim godīgi, šie produkti nav tik dārgi, lai man būtu piebāzts pilns dzīvoklis tā, ka pa logu neredz saulesgaismu,» smejot stāsta Janita.
Tomēr, spriežot kopumā par to, kā pārtika ietekmē mūsu dzīvi, labsajūtu un veselību, talseniece atzīst, ka par šo jautājumu ir daudz domājusi. «Man šķiet, ka tam ir jābūt kompleksam dzīvesveidam. Nevar tikai lietot ekoloģisku pārtiku, tajā pašā laikā lietojot kaitīgu sadzīves ķīmiju. Ir jābūt līdzsvaram. Savā dzīvē cenšos to ieviest pa drusciņai visā, kas sniedz arī gandarījumu. Ja gribētu dzīvot ekoloģiskāk, saprotu, ka mūsdienās tas gluži nav iespējams, jo gaiss, ko elpojam, drēbes, ko velkam, un mēbeles, kuras izmantojam… Nu, nevaram jau pārspīlēt. Man šķiet, ka šie ekoloģijas jautājumi ir arī kā modes tendence, jo tur ir dzirdama jūra ar mītiem. Ne visi varam dzīvot meža vidū, mazgāt drēbes avota ūdenī un ēst aiz stūra izaudzētu vistu olas,» pārdomās dalās J. Veinberga.