«Iespējams, nākotnē notiks satuvināšanās starp bioloģisko un integrēto audzēšanu»

Lauksaimniecība

Lai uzzinātu, kādas ir bioloģiskās saimniekošanas tendences Latvijā, uzrunāju Agroresursu un ekonomikas institūta Stendes pētniecības centra vadošo pētnieci Sanitu Zuti. Viņa sarunā atzīst, ka sabiedrībā iesakņojies stereotips, ka bioloģisks nozīmē mazražīgs, taču šāds uzskats būtu jāmaina.
— Kā laikā, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, ir attīstījusies bioloģiskā lauksaimniecība? Kas to veicinājis un/vai bremzējis?
— Eiropas Savienība (ES) ir veicinājusi un arī nākotnē plāno atbalstu vidi saudzējošai saimniekošanai, kas ir tieši saistīts arī ar bioloģisko lauksaimniecību. Visefektīvākais kādas nozares straujas attīstīšanas modelis ir subsidēšana un visa cita veida finansiāla atbalstīšana. Sekas tam ir gan pozitīvas, gan negatīvas. Finansiāls atbalsts dod iespēju attīstīties pat no nulles, bet pie finanšu «groziem» saskrien arī tie, kuriem ar bioloģisko ražošanu nevajadzētu nodarboties. Tā tiek degradētas labās iniciatīvas un radīta skepse par labajiem nodomiem. Šobrīd Latvijā bioloģisko saimniecību ir gana daudz — ap 15 procentiem no lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir sertificēta bioloģiskai saimniekošanai.
— Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc cilvēki izvēlas bioloģiski saimniekot?
— Mērķi var būt ļoti dažādi: ir saimniecības, kas saimnieko pēc pārliecības, ka viņi vēlas būt videi draudzīgi, ir tādas, kuras ir nonākušas pie atziņas, ka bioloģiski saimniekot ir ekonomiski pamatotāk, nekā ieguldot ražošanā pilnu tradicionālo tehnoloģiju kompleksu. Būs saimniecības, kas sekos subsīdiju «grozam». Neatkarīgi no tā, kā saimnieks nonācis pie pārliecības, ka bioloģiski saimniekot ir labi, svarīgākais ir cienīt savu izvēli un respektēt šos saimniekošanas nosacījumus. Labus rezultātus var sasniegt ar ikvienu saimniekošanas veidu, vien jāatrod pareizā pieeja.
— Cik viegli vai grūti ir bioloģiski saimniekot Latvijā?
— Kā visās lauksaimniecības jomās, arī bioloģiski saimniekojot, zemnieks ir pakļauts visām finanšu krīzēm, dabas pārsteigumiem, un tā uzskaitījumu varētu turpināt. Bioloģiski saimniekojot, ir nepieciešama lielāka erudīcija, vairāk zināšanu, izpratnes par procesiem un prasmju. Bioloģiskajā lauksaimniecībā nav kādas firmu piedāvātas standarta tehnoloģijas teju jebkurai situācijai, bet ir jāspēj objektīvi novērtēt un pašam atrast labāko risinājumu saimniecībai. Gudri saimniekojot, tālredzīgi veidojot saimniecības materiāli tehnisko bāzi, arī bioloģiskajās saimniecībās var iegūt labas ražas (trīs līdz četras tonnas graudu no hektāra), tikt galā ar nezāļu vai kaitēkļu uzbrukumiem bez ķīmiskām metodēm. Jāiepazīst ļoti labi savi lauki, jāzina īstais brīdis, kad kas ir jādara. Stereotips, ka bioloģisks nozīmē mazražīgs un nezālēs ieaudzis lauks, ir jāmaina. Latvijā ir gana daudz pozitīvu piemēru tam. Arī institūtā Stendē mums ir ap 20 hektāriem bioloģiski sertificētu zemju, jo apzināmies, cik svarīgi ir, lai būtu pieejami dažādi augsnes apstrādes agregāti, kas jālieto īstajā brīdī. Ir ļoti jārūpējas par augsnes auglību — organiskās vielas saturu augsnē, jādara viss, lai tas ar katru gadu pieaugtu.
— Kā gadu laikā attīstījies bioloģiski ražotās lauksaimniecības produkcijas piedāvājums, cik plašs tas ir un kurās jomās visvairāk vērojams?
— Šobrīd institūta ekonomisti veic pētījumu par bioloģiskās lauksaimniecības produktu tirgu Latvijā. Mani novērojumi rāda, ka ne visu izaudzētās produkcijas spektru varam redzēt veikalos. Daļa izaudzēto bioloģisko produkciju eksportē uz Vāciju un citām valstīm kā izejvielu, jo pieprasījums un pirktspēja tur ir augstāka. Arī Latvijā ir uzņēmumi, kas sertificējuši bioloģiskās ražošanas līnijas. Tas ir gan graudaugu produktu sektorā (mūsu lielākie pārstrādātāji: «Rīgas dzirnavnieks» un «Dobeles dzirnavnieks»), gan piena un gaļas ražošanas sektorā. Šobrīd bioloģiskā ražošana nenotiek tikai mazajās saimniecībās vai arī tie ir tikai mājražotāju nišas produkti. Daudzas bioloģiskās saimniecības varam uzskatīt par lielsaimniecībām, jo tās apsaimnieko tūkstoti un pat vairāk hektāru.
Taču joprojām publiskajās diskusijās dzirdami pārmetumi, ka bioloģiskās saimniecības nestrādā gana efektīvi — saražotās produkcijas pret sertificēto platību ir par maz, un, no otras puses, pašu bioloģisko lauksaimnieku pārmetumi ierēdņiem, ka uzliktās prasības ienākumiem no katra atbalstam pieteiktā hektāra ir par lielām un neizpildāmām. Taisnība noteikti ir kaut kur pa vidu. Ne vienmēr ir viegli izaudzēt, bet vēl grūtāk — labi pārdot izaudzēto tieši tādam pārstrādātājam vai tirgotājam, kas spēj novērtēt bioloģiskā sertifikāta pievienoto vērtību produktam.
— Vai mūsu pircēji šos produktus spēj novērtēt?
— Pircējs veikalā vienmēr balso ar savu maciņu. Cik dažādi ir šie «maciņi», tik dažāda ir arī attieksme un vērtējums produktiem. Ir sabiedrības daļa, kas ļoti seko līdzi tam, lai produkti būtu veselībai droši, kvalitatīvi un atpazīstami. Domāju, arī Talsos ir iedzīvotāju daļa, kas pievērš uzmanību produktu izcelsmei un sastāvam, par to interesējas jaunā paaudze. Man simpātiska liekas citu valstu iedzīvotāju lojalitāte vietējās izcelsmes produktiem, un šajā grupā noteikti ir arī bioloģiskie produkti — ražoti tuvu pircējam, iespējams, pat pie pazīstama saimnieka. Tā saimnieks iegūst pircēja uzticību un pastāvīgu klientu.
— Kāda ir bioloģiskās lauksaimniecības perspektīva?
— Tik strauja uzrāviena kā iepriekšējo desmit līdz 15 gadu laikā bioloģisko saimniecību skaita un platību pieauguma ziņā droši vien nākotnē nebūs. Tomēr patērētāju pieprasījums pēc zināmas izcelsmes produktiem turpina augt. Pircējs grib zināt, kādas tehnoloģijas pielietotas audzēšanā, no kuras vietas vai reģiona nāk produkts, vai tas ražots videi draudzīgi. Šobrīd bioloģiski audzēts vai produkts, kas ražots bioloģiski sertificētā ražotnē, ir atpazīstams ar zaļās lapiņas zīmolu. Lielākā daļa cilvēku tam uzticas. Augot sabiedrības labklājībai, aug arī prasības precēm un produktiem, tai skaitā pieprasījums pēc bioloģiski ražotiem produktiem. Iespējams, nākotnē notiks satuvināšanās starp bioloģisko un integrēto audzēšanu, kā tas novērots Norvēģijā. Prasības konvencionālajā saimniekošanā arvien vairāk liek pievērsties pasākumiem, kas ir vidi saudzējoši, resursus taupoši (mazāk enerģijas, mazāk ķimikāliju, mazāk atkritumu, mazāk nepārdomātu un nepamatotu rīcību) un līdz ar to arī tradicionālā saimniekošana iegūs pozitīvāku sabiedrības vērtējumu.