Bermontiādes laiks Talsu un Tukuma apriņķī

Kultūra

Ir agra 1919. gada 29. oktobra priekšpusdiena, un jaunais Talsu komandantūras feldjēgers vienu pret otru berzē nosalušās delnas. Viņš jau vairākas stundas stāv sardzes postenī netālu no Sknābes vecā kroga, kur novietojusies latviešu vienība, nemitīgi uzmanīdams meža ieloku, aiz kura tālumā aizvijas dzelzceļa sliedes.
Piepeši jaunā vīrieša sirds spēji iepukstas — viņš nupat saklausījis tuvojošos dzelzs rumaka dunoņu. Vairs nekādu šaubu — no Tukuma puses tuvojas vilciens. Vienā lēcienā viņš pārlido platajai metāla stigai un skriešus metas uz priekšu, lai padotu ziņu pāriniekam, kurš novietojies kādus pāris simts metrus tuvāk krogam. «Brauc! Viņi brauc!» viņš satraukti uzsauc savam dienesta biedram. «Tici man — te drīz ies karsti! Saki, lai puiši pasteidzas,» viņš viegli pamāj uz smagnējās kroga ēkas pusi. Pārinieks saprotoši pamāj ar galvu un tūlīt metas prom. Kad viņš līdzās citiem šautenēm bruņotiem kareivjiem ieņem šaušanai ērtāku pozīciju, bruņuvilciens ir krietni pietuvojies, bet labu gabalu tam pa priekšu iet pāris izlūku zilganpelēkos vācu kareivju mēteļos. Viņi piesardzīgi lūkojas apkārt. «Šaut tieši mērķī!» feldjēgers Fricis Forands tepat blakus dzird seržanta Auzlejas izteikto pavēli. Nākamajā mirklī atskan vairāki šāvieni un viens no izlūkiem smagi nogāžas zemē, gandrīz vienlaicīgi ar flinšu šāvienu troksni. Pēc pāris sekundēm kāda lode ķer arī otru izlūku, kurš paspēj izgrūst dobju vaidu, pirms bezpalīdzīgi saļimst ceļos. Tūlīt pēc tam bermontiešu bruņuvilciens skaļi noelšas un no tā lūkām atskan griezīgi ložmetēju tarkšķi, kam drīz seko apdullinoši artilērijas grāvieni. Fricis Forands izšauj vēlreiz, un viņa raidītā lode skaļi atlec no vilciena biezajām bruņu plāksnēm. Apšaude ilgst gandrīz pusstundu, bet tad bruņuvilciens uzņem atpakaļgaitu un aizbrauc Tukuma virzienā.
Talsu latviešu komandantūras izveide
1919. gada vasaras nogalē saskaņā ar Sabiedroto izvirzītajām prasībām un Strazdumuižas pamiera līguma noteikumiem Baltijas landesvēram Kurzemi nācās atstāt un pakļauties Latvijas armijas virspavēlniekam. Tas skāra arī Talsos rezidējošo landesvēra komandantu kapteini Pēteri Vendtu, kurš te netraucēti saimniekoja kopš 1919. gada marta, nežēlīgi izrēķinoties ne tikai ar notvertajiem padomju varas aktīvistiem, bet arī daudziem desmitiem cilvēku, kurus bez īpašiem pierādījumiem notiesāja uz nāvi nošaujot.
7. augustā Talsu apriņķa Pagaidu valdības komandanta amatā stājās virsleitnants Bruno Pavasars, ar īpašu paziņojumu darot zināmu, ka vācu iestādes un karaspēks apriņķi atstājuši un nodevuši tā pārvaldi viņam kā augstākajam Latvijas armijas pārstāvim. Tas nozīmēja, ka viņa izdotām pavēlēm bez ierunām jāpakļaujas visiem apriņķa iedzīvotājiem un militārpersonām, bet to pārkāpējus gaida bargs sods. Jau 1919. gada vasarā Bruno Pavasara vadībā tika izveidota Talsu atsevišķā rota, kur brīvprātīgi iestājās vairāki desmiti bijušo Krievijas armijas virsnieku, instruktoru un kareivju, kas bija gatavi ar ieročiem rokā aizstāvēt Latvijas Pagaidu valdību, lai gan līdz šim tā militāros konfliktos vēl nebija piedalījusies. Tas būtu arī visai riskanti, ņemot vērā nepilnīgo apbruņojumu un vācu apakšvienību skaitlisko pārākumu. Tomēr arī tagad Talsu apriņķa komandanta stāvoklis nebija apskaužams, jo vācieši bija piesavinājušies ne vien zirgus, vāģus, aizjūgus, telefona aparātus u. c., bet arī 23 000 rubļu, kas atradās komandantūras kasē. Daļu no tiem landesvēristi bija ieguvuši kā kara laupījumu, ienākot padomju varas aktīvistu pamestajos Talsos 1919. gada martā. Šādu rīcību viņi pamatoja ar Pagaidu valdības noslēgtā līguma ar Vāciju nepildīšanu, turklāt jaunajam komandantam bija jāpārņem arī Talsu cietums ar septiņiem politiskajiem un deviņiem kriminālieslodzītajiem, lai gan policijas un tiesas aktus vācieši laikus bija pārveduši uz Tukumu un latviešu komandantam nenodeva. Viņi pagastu valdēm nesamaksāja arī par šķūtnieku nosūtīšanu, vienīgi izsūtīja uzaicinājumus pagastu vecākajiem ierasties Tukumā, lai saņemtu kvītis. Tas nozīmēja tikai vienu — šie izdevumi būs jāsedz jaunajai latviešu pārvaldei, kura pati bija vāciešu aplaupīta un palikusi bez finanšu līdzekļiem. Jāņem vērā, ka joprojām pastāvēja karastāvoklis un apriņķī siroja gan lielākas, gan mazākas laupītāju bandas, kas vēl vairāk apgrūtināja Pagaidu valdības pārstāvju darbību. Tomēr turpmāko notikumu gaita priekšplānā izvirzīja ne vairs saimnieciskus, bet gan militāri politiskus sarežģījumus un pašas Latvijas valsts pastāvēšanu.
Bermonta armija dodas uzbrukumā
1919. gada 21. septembrī pēc savstarpējas vienošanās starp vācu ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu un krievu pulkvedi Pāvelu Bermontu Avalovu pēdējais uzņēmās tā saucamās Rietumu brīvprātīgo armijas komandiera pienākumus ar mērķi doties cīņā pret lieliniekiem Krievijā. Tomēr tā vietā jaunā krievu un vācu algotņu armija 8. oktobrī sāka uzbrukumu Rīgas virzienā. Latvijas armijas vienības pārspēka spiediena dēļ strauji atkāpās uz Daugavas labo krastu, kur ieņēma aizsardzības pozīcijas. Tai pašā dienā Bermonts deva pavēli bruņotam vilcienam ar 2. platunu (kazaku kājnieku) pulku ieņemt Tukumu. Nelielā Latvijas armijas komandantūra drīz vien krita platunu gūstā, ieskaitot pašu komandantu, kanceleju un dokumentus. Tomēr daļai Tukuma komandantūras karavīru izdevās aizbēgt uz Talsiem, kur viņi pievienojās virsleitnanta Pavasara komandētajai apakšvienībai. Viņš par radušos situāciju nekavējoties informēja Lejaskurzemes kara apgabala vadību un steidzami organizēja aizsardzības pasākumus, izsūtot savas vienības uz ceļiem, kas no Tukuma veda uz Talsiem. Pirmā nopietnā sadursme ar Bermonta vienībām notika jau pavisam drīz — 1919. gada 13. oktobrī, kad pie Lībagiem uz Talsu—Tukuma ceļa Kandavas komandants leitnants Gustavs Tauriņš piespieda bermontiešus atgriezties Tukumā. Tiem tika atņemts arī Kandavā iegūtais laupījums, taču drīz varēja gaidīt bermontiešu atbildes gājienu — vēl daudzskaitlīgāku uzbrukumu Talsiem. Tāpēc virsleitnants Pavasars steidzami lūdza pastiprinājumu Lejaskurzemes kara apgabala priekšniekam pulkvežleitnantam Oskaram Dankeram. Šauteņu, granātu un ložmetēju trūka arī Liepājas aizstāvjiem, tālab uz Talsiem tika nosūtīta tikai viena nepietiekami sagatavota brīvprātīgo partizānu rota, kas galvenokārt sastāvēja no II šķiras zemessargu bataljona karavīriem. Viņi 15. oktobrī ar kuģi izbrauca uz Ventspili, bet 18. oktobrī stājās Talsu komandanta pakļautībā. Virsleitnanta Pavasara rīcībā tobrīd atradās 11 virsnieku un ap 200 instruktoru un kareivju, kas bija bruņoti tikai ar šautenēm un vienu patšauteni. Tomēr neraugoties uz to, Talsu komandants noraidīja Bermonta virsnieka telefoniski izteikto piedāvājumu padoties un pieņēma lēmumu 27. oktobrī agri no rīta tumsas aizsegā ielauzties Tukumā.
Negaidīts uzbrukums Tukumam
Uzbrukumā piedalījās Atsevišķā partizānu rota leitnanta Aleksandra Mača vadībā un daļa Talsu komandantūras personālsastāva. Uzbrucēji sadalījās trīs, pēc citiem avotiem — četrās nelielās grupās (30—60 vīru katrā), kurām pa dažādiem ceļiem vienlaicīgi 4.00 vajadzēja sākt uzbrukumu. Virsleitnantam Jānim Kalviņam bija jāieņem Tukuma stacija, virsleitnantam Voldemāram Eimanim un leitnantam Aleksandram Mačam jāiebrūk Tukumā pa Raudas ceļu, leitnantam Gustavam Tauriņam — pa Vecmoku ceļu. Vājo bruņojumu latviešu karavīri grasījās kompensēt ar pēkšņo uzbrukumu un pārsteiguma efektu, tomēr veiksme šoreiz nebija viņu pusē. Tā kā starp vienībām nebija sakaru, dažas no tām nomaldījās un nokavēja uzbrukuma sākumu, tāpēc to īstenoja tikai 60 vīru liela karavīru grupa leitnanta Mača vadībā. Viņiem ātri izdevās sasniegt pilsētas Tirgus laukumu un pārsteigt pretinieku, bet tad bermontieši atguvās un centās iebrucējus iznīcināt. Daļa no leitnanta Mača vīriem ieņēma miesnieka Ozola māju Pils ielā, bet aizstāvēšanai tā izrādījās pagalam nepiemērota. Nama bēniņos tika nošauts viens no partizānu rotas kareivjiem. Spriežot pēc arhīva dokumentiem, tas bija Jānis Meniks. Bermontieši grasījās Mača grupu ielenkt, aizsprostojot visas izejas no pilsētas, tomēr tumsā to bija grūti īstenot, īpaši tālab, ka dažas bermontiešu grupas cita citu noturēja par ienaidnieku un uzsāka savstarpēju apšaudi. Tas nāca par labu latviešu karavīriem, kas, izmantojot pretinieka kļūmi, samērā veiksmīgi atstāja Tukumu, kaujā zaudējot vienu kritušo, divus smagi ievainotus un 13 bezvēsts pazudušus, kuru vidū, iespējams, bija vēl daži bojāgājušie. Bermontieši par šo bruņoto sadursmi ziņoja: «Ienaidnieka uzbrukums Tukumam atsists ar lieliem zaudējumiem viņa pusē: 50 krituši, 40 saņemti gūstā; mums 24 ievainoti.» Jādomā, ka patiesībā bermontieši cieta lielākus zaudējumus, ieskaitot vairākus kaujā nogalinātus virsniekus, ar ko var izskaidrot latviešu ķīlnieku ņemšanu Tukumā 27. oktobrī, kurus draudēja nošaut atkārtota latviešu iebrukuma gadījumā. Jāpieņem ka arī latviešu vienības savus īstos zaudējumus ne vienmēr atklāja, par ko netieši liecina atsevišķās partizānu rotas bez vēsts pazudušo militārpersonu saraksts, kur uzskaitīts 41 karavīrs.
Bermontieši tuvojas Talsiem
Jau 29. oktobrī bermontieši uz Talsu apriņķi nosūtīja bruņu vilcienu ar 1. un 2. platunu pulka bataljoniem, kas bija apgādāti ar smagajiem ložmetējiem, lauku lielgabaliem un haubici. Kandavas stacijā izsēdinājis ap 150 karavīru, vilciens devās tālāk uz Stendi, bet sešus kilometrus no Stendes uz Tukuma pusi tam uzbruka Talsu komandantūras priekšpostenis. Apšaudē nogalināja divus bermontiešu izlūkus, bet pēc pusstundu ilgas cīņas bruņuvilciens atgriezās Tukumā. Vēl tās pašas dienas vakarā Talsu komandants saņēma ziņas, ka pa Talsu—Nurmuižas ceļu pilsētai tuvojas 200 bermontiešu ar lielgabalu, bet pa Talsu—Tukuma ceļu nāk vēl prāvāki Bermonta armijas spēki ar diviem lielgabaliem. Nebija šaubu, ka drīz viņi uzbruks Talsiem, tāpēc virsleitnants Pavasars nosūtīja vienības uz abiem ceļiem, kas veda uz pilsētu, lai gan bermontiešiem bija ievērojams militārs pārspēks. Tomēr atdot Talsus bez cīņas viņš nedomāja.

Guntars Tenne,
Talsu novada muzeja speciālists vēstures jautājumos