Azartspēļu atkarības atzīšana — jau puse no uzvaras

Personības

Azartspēļu atkarība jeb ludomānija arī Talsos nav retums, jo, kā smej vietējie — spēļu zāļu ir vairāk nekā ēdnīcu, un plašajam piedāvājumam ir liels pieprasījums. Par alkohola un narkotisko vielu gūstā nonākušajiem mēdz runāt daudz plašāk, kamēr azartspēļu atkarībai reti izvēlas pievērst uzmanību, un sniegt atbalstu šīs problēmas risināšanā ir gana izaicinoši. Talsu novada sociālā dienesta darbiniece Eva Bērzkalne padziļinātāk iepazinusies ar šo problemātiku biedrības «Esi brīvs!» sociālās iniciatīvas «Spēles brīvība» apmācībās.
— Kā var atpazīt cilvēku, kas ir azartspēļu atkarīgs? Vai viņš kā īpaši izceļas?
— Ar azartspēlmaņiem ir tā — pazīt viņus ir ļoti grūti, jo tiem nav viena profila. Viņi var būt ļoti inteliģenti cilvēki un var pārstāvēt arī zemāko sociālo slāni. Apmācībās uzzinājām, ka tādu tīru azartspēlmaņu ir ļoti maz — var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, jo parasti šī atkarība ir kā bonuss citām atkarībām, piemēram, alkohola un narkotisko vielu. Tādu, kas tikai spēlē azartspēles, ir maz. Tāpēc arī šie cilvēki noliedz un slēpj, ka ir atkarīgi, un viņiem ir grūti tikt klāt.
— Kā Talsos palīdz atkarīgām personām?
— Talsu daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs jau strādā ar atkarīgām un līdzatkarīgām personām, gan pilngadīgām, gan nepilngadīgām, un piedāvā dažādas palīdzības iespējas. Tiek veikts preventīvais darbs skolās ar jauniešiem, rādot uzskates materiālus un stāstot par atkarību problemātiku. Pirmais uzsvars ir uz atkarību kā problēmu, bet otrais — kādā virzienā tā ies — azartspēļu, alkoholisma, narkomānijas un mūsdienās ļoti populāro telefonu vai datoratkarību virzienā. Kad tiek uzsākta ārstēšana, netiek īpaši izšķirts, no kā cilvēks atkarīgs. Viņš vienkārši ir atkarīgais, un tiek ārstēta atkarība kā tāda, bet pēc tam var papildus apmeklēt atbalsta grupas.
— Kā sociālais dienests var palīdzēt atkarīgām personām?
— Sociālais dienests ir tilts, informācijas avots, kur cilvēks var atnākt, un viņam tiks sniegta informācija, kur persona var saņemt palīdzību un kādas vispār ir palīdzības iespējas, jo tās nav īpaši plašas. Vislabākā man šķiet Minesotas programma, kas ietver 28 dienas stacionārā, kur tiek pielietota psihoterapeitiskā metode. Pētījumi rāda, ka no visiem, kas šo programmu iziet, 50 procentu gadījumos ir rezultāts. Šis rādītājs ir augsts. Dienestā tiek sniegtas sociālā darba speciālista konsultācijas, ko varētu uzskatīt par sākumu atkarīgo atveseļošanas procesā.
— Ja azartspēļu atkarīgie noliedz savu problēmu, kā šiem cilvēkiem var palīdzēt?
— Visbiežāk līdzcilvēki vai ģimenes locekļi nāk pie mums un saka — kādam ir problēma, un lūdz mums palīdzēt. Atkarīgā cilvēka ģimenes locekļi visbiežāk ir līdzatkarīgi. Apmācībās teica, ka vienai atkarīgai, īpaši azartspēļu atkarīgai, personai nāk līdzi 3—7 cilvēki, kas ir līdzatkarīgi un ievilkti atkarīgā cilvēka procesā. Tas atkarīgs no tā, cik liela ir ģimene, bet galvenokārt tie ir ģimenes locekļi. Protams, arī draugi, kuri sāk aizdot naudu. Tāpēc ļoti svarīgs ir darbs ar līdzatkarīgajiem, jo tad, kad ir uzsākts darbs ar azartspēlmani, sociālajam dienestam vajadzētu strādāt arī ar līdzatkarīgajām personām. Informācija par atkarīgo personu tiek saņemta no probācijas dienesta vai policijas. Bet manā praksē nav gadījumu, un tie vispār ir reti, kad cilvēks pats atnāk un bilst, ka ir azartspēļu atkarībā, un lūdz palīdzību. Azartspēļu atkarīgie saka: «Gribu — spēlēju, negribu — nespēlēju.» Viņi pilnībā noliedz atkarību.
— Kādēļ darbs ar līdzatkarīgajiem ir tik svarīgs?
— Atkarīgā persona, kas aizbrauc uz ārstēšanu, atbrauks atpakaļ ar citu skatījumu uz lietām, bet, ja ģimenes locekļi būs palikuši ar tādu pašu domāšanu un skatījumu, tad viss var iznākt pa vecam, tāpēc svarīgi ir veikt paralēlu darbu.
— Cilvēks iziet šo programmu un var brīvi dzīvot normālu dzīvi?
— Ar Minesotas programmu viss tikai sākas, jo pēc 28 dienām stacionārā seko milzīgs darbs ar sevi.  Paralēli ir jāapmeklē psihologs vai psihoterapeits, jo atkarīgajiem ir nepārvarama tieksme spēlēt vai lietot, un paši ar saviem spēkiem viņi to nevar pārvarēt. Apmācībās tas tika arī uzsvērts. Ar gribasspēku arī ir par maz. Mums kā uzskatāmu piemēru minēja — ja pietiktu ar gribasspēku, tad jau arī, piemēram, caureju ar to varētu pārtraukt, bet to taču nevar.
— Ko Minesotas programma dod atkarīgajai personai?
— 28 dienās Minesotas programmā cilvēkiem tiek iedotas zināšanas, kā to tieksmi, impulsu galvā pārvarēt. Cilvēks pēc tam saprot, ko darīt, kad viņam uznāk šī nevaldāmā tieksme. Un tad svarīgs aspekts ir tas, cik lielā mērā cilvēks to grib. Paralēli tam ir psihologa un psihoterapeita konsultācijas, kas palīdz.
— Cik bieži azartspēlmani verdzina viņa tieksme?
— Ja alkoholiķiem alkoholu vajag gandrīz katru dienu, tad azartspēlmanis mierīgi var nespēlēt veselu mēnesi, un tas nav nekas traģisks. Tas atkarības veids ir citādāks, bet ārstēšana vienāda, jo ārstē atkarīgo personu. Minesotas programmā arī tiek pielietotas dažādas metodes, lai izprastu, kāpēc cilvēks ir nonācis līdz tam stāvoklim un kāpēc ir atkarīgs. Tad pašam cilvēkam arī atnāk lielāka skaidrība. Galvenais ir tas, ka šajā programmā speciālisti ļoti labi strādā un atver acis klientam, ka viņam ir problēmas.
— Vai lielais noliedzējs galu galā atzīst, ka viņam ir problēmas?
— Kādam ģimenes locekļi saka: «Ja tu nebrauksi, tad būs tikai viens ceļš — izvākšanās no mājām.» Reizēm atkarīgie programmā nonāk, jo tā ir bāriņtiesas prasība, kad tiek apdraudētas aizgādniecības tiesības vai bērniem draud izņemšana no ģimenes. Pašu motivācijas nav, jo viņiem liekas, ka paši var tikt galā, bet programmā pēc apmēram piecām dienām šis noliegums mazinās, jo speciālisti intensīvi strādā ar dažādām metodēm. Tikai tad, kad cilvēks saprot, ka viņam ir problēmas, un atveras, viņš ir spējīgs kaut ko ņemt pretī. Praktiski nav gadījumu, ka cilvēks līdz pat programmas beigām šo noliegumu saglabātu.
— Visi iztur šīs 28 dienas?
— Ir tādi, kas neiztur, jo ir diezgan psiholoģiski liels spiediens. Ir ļoti daudz ar sevi jāstrādā. Ja motivācija ir ļoti vāja, tad tiem ir grūti. Kādam liekas: aizbraukšu uz tām 28 dienām un ar mani viss būs kārtībā, bet tā nav. Kā mums stāstīja — atkarība principā ir neārstējama slimība. Tu to vari apturēt, lai tā neprogresē, bet visu laiku šī atkarīgā personība būs tevī. Bieži vien riska faktors ir tāds — ja esi bijis alkoholiķis, pēc kāda laika nelieto alkoholu, bet sāc spēlēt azarstspēles, jo kaut ko vajag darīt. Caurums visu laiku ir ar kaut ko jāaizlāpa. Un vajag kaut ko, kas aizrauj. Protams, tas ir ļoti grūti. Gadās, ka, piemēram, persona, kas sešus gadus lietojusi narkotikas un alkoholu, tagad sešus gadus ir tīra, bet no tiem jau divus gadus spēlē azartspēles. Sanāk no viena grāvja — otrā.
— Ko darīt, ja cilvēks pēkšņi saprot, ka azartspēļu atkarība spēcīgi velk? Vai pastāv iespēja, ka var kādam piezvanīt?
— Ir anonīmais tālrunis. Bet mums jau teica, ka speciālisti atzīst, ka tie, kam ir atkarība no azartspēlēm, nekad nezvanīs. Alkoholiķim, kad ir ļoti slikti, ir citādāki procesi organismā, bet azartspēlmanis ir visu laiku uzvilkts un domā, kur dabūt naudu, un viņam nemaz nav laika domāt par zvanīšanu. Ja viņš iegūst šo laimestu, tad ir spārnos. Bet, ja naudu zaudējis, tad visu laiku domā, kur dabūt jaunu. Atkarība ir slimība, kad cilvēkam nav kontroles pār to. Azartspēļu atkarīgais varbūt domā, ka apstāsies tad, kad vinnēs konkrētu summu, bet tā nekad nenotiek. Viņš nespēj novilkt robežu.
— Vai visi, kas apmeklē spēļu zāles, ir atkarīgi?
— Apmācībās teica, ka ne katrs, kurš apmeklē šīs iestādes vai pašlaik ļoti populārās online spēles internetā, ir atkarīgs. Ļoti daudzi šādas iespējas izmanto kā izklaides veidu. Bet robeža ir trausla. Ir tādi cilvēki, kuros nav šī atkarīgā personība un viņš var brīvi nospēlēt, piemēram, 20 eiro, un viss. Svarīgi, lai sevi pasargātu, ieejot spēļu zālē, ir noteikt laika, naudas limitu un likmi, nepārkāpjot to. Un internetā tas viss ir iespējams. Tiek īpaši strādāts, lai internetā spēlēšana būtu drošāka. Kā mums pastāstīja apmācībās, — nevienam nevajag atkarīgu spēlētāju. Šīm iestādēm nevajag atkarīgus spēlētājus, jo tie ir īslaicīgi. Viņi grib pastāvīgus, jo atkarīgais visbiežāk rada problēmas.
— Kā azartspēļu atkarīgais pats sevi var ierobežot, zinot, ka nāks vilinājums doties uz spēļu zāli?
— Ja cilvēks saprot, ka viņam ir problēmas, viņš var doties arī uz Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekciju un uzrakstīt iesniegumu par to, lai viņu neielaiž nevienā spēļu zālē. Tajā brīdī, kad rodas tieksme, viņš vienkārši nekur netiek iekšā, bet, kā mums pastāstīja, šī sistēma pagaidām klibo, jo sistēma nav datorizēta. Rīgā, piemēram, ir liels spēļu zāļu apmeklētāju skaits un fiziski nevar visu izkontrolēt. Uz atpazīstamām personām tas darbojas, bet uz parastiem cilvēkiem šī sistēma ļoti klibo. Bet no 2020. gada šī sistēma tikšot sakārtota, un, visās spēļu zālēs ieejot, būs jāparāda personas apliecinoši dokumenti, kad arī uzrādīsies, vai nav bijis paša rakstīts iesniegums par aizliegumu.
— Kā vide pilsētā ietekmē azartspēlmani?
— Azartspēlmanim pilsētas vidē ir daudz lielākas iespējas uzspēlēt — pieejamas ne vien spēļu zāles, arī naudas līdzekļu iegūšana šīm personām ir daudz vieglāka, jo ir tādas iespējas kā lombardi un ātrie kredīti, ko šie cilvēki paņem, lai turpinātu spelēt. Šiem cilvēkiem galvenais nav laimests, bet gan pats spēlēšanas process.