Gana ilgi gadi uz žurnālistikas skatuves

Viedokļi

Šodien aprit 15 gadi, kopš sāku strādāt «Talsu Vēstīs». Jau gribēju rakstīt, ka no 22 gadu vecuma žurnālistes darbs bijis manas dzīves fons, kad godīgi sevi pārlaboju — drīzāk šis darbs bijis manas dzīves priekšplāns. Lai cik interesants, notikumiem pārbagāts un personīgas (iespējams, iluzoras) misijas apziņas piepildīts bijis šis laiks, nākas atzīt, ka manas prioritātes ir bijušas aplamas. Pirms 15 gadiem jaunības maksimālismā padevu žurnālistikai mazo pirkstiņu un ļāvu paņemt ne tikai roku, bet arī visu pārējo, līdz attapos, ka no manis atlikuši tikai apskrubināti kauliņi. Tā gadās — ne jau tikai man —, bet tas nenozīmē, ka šādu situāciju vajadzētu pieņemt par normu. Ak, šīs dilemmas: ēst, lai dzīvotu, vai dzīvot, lai ēstu; strādāt, lai dzīvotu, vai dzīvot, lai strādātu?…
Ja es šodien pieliktu treknu punktu un vairs laikraksta lappusēs neuzrakstītu ne rindiņas, viens no paliekošajiem ieguvumiem būtu visi tie brīnišķīgie cilvēki, kurus darba pienākumu dēļ esmu varējusi iepazīt. 15 gadu laikā tās no darba attiecībām ir kļuvušas par personīgām attiecībām, kurās es esmu varējusi saprast, kas šie cilvēki ir aiz amata un tiešajiem pienākumiem, un kurās viņi no mūsu sarunām un to atspoguļojuma rakstos ir iepazinuši, kas es esmu. Un vēl jau ir cilvēki, kurus nekad neesmu intervējusi, kuru vārdus nezinu, bet kuri nejaušās tikšanās reizēs ir uzskatījuši par vajadzīgu satricinošā sirsnībā parādīt, ka mans vārds un mani darbi ir viņiem zināmi. Tādos brīžos esmu jutusi, ka laikraksts ir kā portāls, kā ieeja informācijas telpā, kas savstarpēji saista pat šķietami nesaistītos un svešos, un tas ir kaut kas īpašs.
Gadiem ejot, esmu pamanījusi, ka man ir atšķirīgs skatījums uz to informācijas telpu, ko piedāvā internets. Darba pienākumos un ārpus tiem ļoti bieži dzirdēta cilvēku atzīšanās, ka viņi cenšas distancēties no sociālajiem tīkliem, jo iespēja ielūkoties citu cilvēku dzīvē vai vismaz tajā, kā tie savu dzīvi pozicionē, darot viņus grūtsirdīgus, skaudīgus un tā tālāk. Man to nesaprast. Gandrīz vai bezpalīdzīga savas groteskās pienākumu apziņas priekšā, sociālajos tīklos mēdzu izcelt saulītē to, kas darba un citu «ja es neizdarīšu, tad neviens neizdarīs» uzdevumu dēļ ticis atstāts fonā, sarucis skumjā mazākumā, gandrīz vai palicis uz rezervistu soliņa. Es internetā neeju lūkot, kā citi dzīvo. Es šajā publiskajā bilžu un tekstu grāmatā drīzāk eju atcerēties, ka es pati dzīvoju, pie tam — foršu dzīvi!
Tad vēl ir māņticīgie un tie, kuriem liekas, ka izdevusies ir tikai tā privātā dzīve, kas ir no citu acīm noslepenota. Nepiederu arī nevienai no šīm kategorijām, un man ir tādas tiesības, tāpat kā citiem ir tiesības justies citādāk. Vēl mēdz pārmest, ka sociālajos tīklos netiek atspoguļota reālā dzīve, bet gan radīta ilūzija, ka viss ir tikai rožaini. Arī tam es nepiekrītu. Manuprāt, ir ļoti viegli ikdienā atļaut negatīvām izjūtām, emocijām un notikumiem ņemt virsroku. Pati sociālajos tīklos iegrāmatoju brīža, dienas vai ilgāka posma esenci, un būtiskais nav sīkos kreņķos, sliktā pašsajūtā vai šķietami nepiemērotos laika apstākļos. Kad ar lielāka vai mazāka laika atstatumu skatos bildes no kāzu gadadienas, man ir absolūti vienalga, ka torīt mēs ar vīru paguvām arī sastrīdēties. Svarīgi ir tas, ka bijām kopā un joprojām esam kopā. Kad skatos bildes no laika, kad meita vēl bija zīdainītis, manī neatgriežas miega bads vai skumjas par atbalsta trūkumu, bet gan ir prieks par neatkārtojamu tuvību. Kad skatos bildes no ceļojuma, manas kājas vairs nav nogurušas no ilgās staigāšanas, un būtisks ir tikai fakts, ka bijis skaists piedzīvojums. Varētu turpināt vēl ilgi. Manuprāt, tā nav realitātes izkropļošana. Tā ir akcentu pārlikšana no nebūtiskā uz būtisko. Tā ir izvēle to, kam jābūt priekšplānā, neatstāt fonā. Tādas reportāžas ir mans veids, kā to paveikt, jo es «pēc diagnozes» esmu rakstītāja. Rakstīt — tas man ir tāpat kā elpot. Citiem varbūt vajag izrunāties, man drīzāk — izrakstīties. Spēka pilnai vai iztukšotai, laimīgai vai nelaimīgai, sajūsminātai vai sašutušai — man vienmēr gribas sniegties pēc pildspalvas un klades vai paņemt kā bērnu klēpī savu veco, uzticamo datoru, lai izteiktu sevi vārdos.
Kaut kā gribējās šo visu pateikt tieši savas darba 15. gadadienas viedoklī, ja nu es vairs neuzrakstu ne rindiņas. Ja nu…