Dziedošā latgaliete, kas Talsus sen sauc par mājām

Personības

Vandai Ronbergai, vienai no Talsu kora «Atbalss» dziedošajām lakstīgalām, ticis arī kora prezidentes gods, kas prasa atbildību un nav tikai skanīgs nosaukums, bet gana nopietns zars, uz kura turēt savu balsi.
Koris 8. decembrī 13.00 Talsu tautas nama lielajā zālē atzīmēs 55 gadu darbošanās jubileju, kam par godu tiks rīkotas arī svinības. Tiekamies ar Lībagu puses koristi pēc viņas paziņas ieteikuma, kura zina sacīt, ka Vanda ir izdarīgs cilvēks un visu savu dzīves laiku nav malā sēdējusi, bet aktīvi piedalījusies it visur, kur vien aicināta. Vanda esot kā vējš. Tāpat daudzi laulību slēdzēji agrāk dzimtsarakstu nodaļā vairāku gadu garumā ir iepriecināti ar Talsu sakaru mezgla ansamblīša skanīgo izpildījumu, kura sastāvā arī dziedājusi Vanda Ronberga.
— Vai kora lielajiem svētkiem gatavošanās norit jau pilnā sparā?
— Jā, gatavojamies gan. Tiek rakstīti ielūgumi un aicināti arī citi kori. Protams, kori pilnā sastāvā nekad neatbrauc, bet pārstāvji noteikti būs. Mums ir daudz draugu. Arī Gints Ceplenieks būs. Draudzējamies ar VEF kori, Mārupes, Skrundas, Ventspils kolektīviem, Liepājas pusē arī ir draugi. Arī ļoti skaisti dziedošais Stendes vīru ansamblis būs jubilejas pasākumā. Gaidāma jauka pasēdēšana un balle ar dzīvo mūziku.
— No kurienes nākat? Vai esat dzimusi mūsu pusē — Talsos?
— Esmu kara laika bērns. Man ir 1943. dzimšanas gads. Un esmu riktīgākā un tīrākā latgaliete. (Smejas.) Mans tēvs un māte ir dzimuši Krāslavas rajona Izvaltas pagastiņā. Tur vecāki ļoti jauni satikās, baznīcas korī sadziedājās un ļoti ātri apprecējās. Un manai mammai 22 gados jau bija trīs bērni.
— Kā ģimenei klājās kara laikā?
— Manu mammu un tēti aizsūtīja uz Vācijas darba nometni. Man bija tikai septiņi mēneši, tādēļ paņēma līdzi, bet vecāko brāli atstāja Latgalē pie vecāsmammas. Aizbraucām uz Vāciju, un mani tur pieskatīja līdzīgā vietā kā bērnudārzs. Kad atbraucām atpakaļ, man bija jau divarpus gadiņi.
— Devāties atpakaļ uz Latgali vai jau Talsu virzienā?
— Atgriezāmies Latgalē, un tur bija totāla nabadzība. Totāla. Kad mamma dalījās atmiņās, man bira asaras… Un es dikti smalki nemaz nezinu, kā nu atkūlāmies uz šo pusi Kurzemē. Zinu, ka tēvs un mamma atbrauca vispirms un tad atveda mūs, bērnus. Mani atveda 1949. gadā. Tēvs strādāja Andumu mežniecībā par mežsargu, bet mamma savukārt 40 gadus nostrādāja Lībagu tautas namā. Vecākā paaudze viņu zina pavisam noteikti. Mamma bija kultūras nama vadītāja, kas organizēja visu kultūras dzīvi. Tur bija deju kolektīvi, kori, teātris. Mammai bija tikai septiņu klašu izglītība, bet viņai viss izdevās, un darbs ļoti patika. Vecākā paaudze tur ir ballējusies,, un tā mēs tajā kompānijā arī visi bērni augām. Paaugāmies lielāki un paši sākām piedalīties visādos pasākumos. Mani abi brāļi sāka dziedāt ansamblī, tēvs ar mammu paši dziedāja korī. Visi vienmēr bija prom no mājām un ņēmās pa kultūru. (Smejas.)
— Kā ritēja pašas skolas gaitas?
— Es beidzu Lībagu septiņgadīgo skolu un aizgāju uz Talsu vidusskolu, kur nomācījos divas klases, bet man ļoti nepatika algebra, trigonometrija, ģeometrija… Nu ļoti nepatika. Un tad, nevienam nesakot, uzzināju, ka Rīgā ir tāds kultūras darbinieku tehnikums, tagad laikam koledža vai kaut kā citādāk to dēvē. Aizbraucu un iestājos. Tad dienas nodaļā nepieņēma, bet pieņēma neklātienes mācībās. Mamma gan rājās, bet ko nu padarīsi. Iestājusies biju. Un arī mācījos, bet papildu tam bija arī jāstrādā.
— Kur tik jauna atradāt darbu?
— Talsu Galvenajā bibliotēkā bija tāds solīds kungs ar sirmu galvu — Jānis Tāle, ko vecākā paaudze noteikti labi atceras. Viņš tik teica: «Es tevi, meit, samācīšu, bet tu jau jauniņa… Ko tad tādai daudz var iemācīt…» Tad nu man arī šo to iemācīja.
— Ko tieši?
— Iemācīja, kā bibliotēkā sakārto grāmatas, kā apzīmogo un citas praktiskas lietas. Un tad Spārē tūlīt pat pavērās bibliotekāres vieta. Manai mammai bija jādod paraksts, ka es varu savos septiņpadsmit tur strādāt. Neko jau īsti nezināju. Biju jauns un zaļš nabags, ja tā var sacīt. (Smaida.) Es biju bibliotekāres vietā, kas tobrīd aizgāja pensijā. Un bija arī kuriozi. Aizgāju strādāt viņas vietā, iesāku inventarizāciju līdz vēlam laikam, un man jau nebija kur pa nakti palikt, jo mājas bija tālu. Tajā laikā jau neviens transports nebrauca. Gulēju zem galda uz avīzēm un apsedzos ar mēteli, bet otrā dienā viss tika veiksmīgi pabeigts. Tagad nu es radu bērniem stāstu, kā mani pieņēma darbā, kā kārtoju visas grāmatas un ka man iedeva lielo kannu ar petroleju un divas petrolejas lampas… Mazie man prasa, kas tā tāda petroleja ir. Un jautā: «Kā? Vai tad uguns nebija? Kā tad tu uzlādēji telefonu?» (Smejas.) Tā nu tur nostrādāju trīs gadus, un bibliotēka apvienojās ar kolhozu, un man vairs nebija darba.
— Ko darījāt tālāk?
— Es atnācu atpakaļ uz saviem Lībagiem, un tad kaut kā panesās, ka partijas komitejā savajadzējās kadru daļā statistiķi. Tajā laikā apprecējos un aizgāju dzīvot uz Talsiem. Partijas komitejā nostrādāju desmit gadus. Bija jākārto papīri un personīgās lietas. Bet pēc šā darba devos strādāt uz Lauktehnikas kadru daļu. Interesanti ir tas, ka nobeidzu kultūras darbinieku tehnikumu, bet tajā profesijā algoti neesmu strādājusi itin nemaz, taču sanācis vienmēr tā, ka darbavietās šīs prasmes nav gājušas secen, jo vienmēr paralēli darbam bijuši kultūras pasākumi. Vienmēr kaut kas bija jāorganizē un jārīko.
— Vai sanāca pastrādāt vēl kādā kolektīvā, kas veda dziedāšanas virzienā?
— Jā. Lībagu vietējais puisis, kurš strādāja sakaru mezgla garāžā, kas tagad ir tas pats «Lattelecom», teica, ka viņiem vajagot dispečeri. Es sacīju, ka neko nemāku, bet viņš iedrošināja, lai nebaidos un tik nākot. Aizgāju, un man uzreiz teica: «Te tev ir seifa atslēgas, ceļa zīmes, blankas… Sveiki! Nu man ir jābrauc.» Es sēdēju un nezināju ne rītu, ne vakaru. Un šefs tik piebilda: «Tikai neaizmirsti izņemt karodziņus!» Es sēdēju un domāju, kas tie par karodziņiem vasarā. Nav taču nekādi svētki. Staigāju kā duma un neko nesapratu. Tad satiku tādu Bārdiņalbertiņu un prasīju, kas tie par karodziņiem, kas jāizņem. Bet šis smēja un teica, ka man jābrauc uz tipogrāfiju, kur ir iespiests «Padomju Karogs». Tad nu uzzināju, kas tie par «karodziņiem». (Smejas.) Un šī darbavieta man ir vismīļākā, kur arī nostrādāju līdz pensijai. Bija feins vīru kolektīvs. Es svētkos vienmēr biju lutināta ar ziedu kravām. Bija, protams, arī problēmas, bet mums bija kolosāls vadītājs — Eduards Mālmeisters, ar kuru tagad dziedam vienā korī.
— Un kā ar dziedāšanu darbavietas ansamblī? Cik interesanti, ka iestādei ir savs ansamblis!
— Mums sakarniekos darbojās vairāki kolektīvi, un bija visādi pasākumi, kurus vadība atbalstīja. Mums sašuva jaunus tērpus, nopirka skaistas kurpes. Pats priekšnieks dziedāja «Dziedonī», un visa kultūras dzīve viņam pašam bija sirdij tuva. Bija sporta pasākumi, kā arī nokomplektētas komandas pa pagastiem. Bija jāskrien arī maratoni un kur nu bez pasēdēšanām! Kad pienāca juku laiki un izveidoja «Lattelecom», tad arī ansamblītis izjuka, bet pirms tam mēs ļoti aktīvi dziedājām dzimtsarakstu nodaļā jeb tautā sauktajā zaksā. Tajā laikā vienā dienā laulājās pieci pāri. Spējām tik atvilkt elpu, kad jau bija atkal jādzied. Uzpucējāmies, uzkrāsojām lūpas, padzērāmies un jau atkal lielā dziedāšana. Kad mūs paaicināja, vienmēr atsaucāmies. Bijām vidēji kādas astoņas vai pat desmit meitenes. Atceros, ka braucām uz Aizkraukli un citur uzstāties. Šajā darbavietā nebija garlaicīgi. Gatavoju tur arī apsveikumus. Es absolūti neprotu zīmēt, bet uztaisīt apsveikumu pratu. Un vienmēr ar humoru.
— Tagad, kad dziedat korī «Atbalss», kādos pasākumos piedalāties?
— Mēs paši sarīkojam Ziemassvētkus ar visādām padarīšanām. Sev par prieku sagatavojam teātra izrādi. Jau tagad domājam, ko lai sadara šajos Ziemassvētkos, lai būtu kaut kas nebijis. Ir bijuši svētki, kad ierodamies ar parūkām un bez smiekliem, protams, neiztikt. Vienmēr ir liela jautrība. Mums korī ir atraktīvi dalībnieki, — ja vajadzēs, tad arī aptīsies ar palagiem un rādīs mākslu. Mums bieži jautā, no kurienes mums tāda izdoma un radošums, jo vienmēr ir kaut kas jauns un interesants. Nav tikai plika sēdēšana un ēšana. Darāmies un ņemamies vienmēr. Dejojam, svinam, pārģērbjamies, dziedam. Esam iejutušās arī slaucēju lomā. (Smejas.) Kas tik nav darīts! Šajā korī dziedu 14 gadus, iepriekš biju Pastendes kora dalībniece, bet tur korītis pajuka, tāpēc viss kodols atnāca uz «Atbalsi».
— Dzirdēju, ka esat savu roku pielikusi arī kāzu svinību sakarā.
— Jā, es septiņiem pāriem esmu bijusi vedēja. Šuvām tērpus, taisījām apsveikumus un visu organizējām. Kur ņēmu to enerģiju, nav ne jausmas. (Smejas.)
— Kā atšķiras kurzemnieku un latgaliešu kāzas?
— Ļoti atšķiras. Pirmais, ko atceros, ir latgaliešu lielās glāzes, kurās svinībās tiek liets dzeramais. Kurzemē tā nav. Un nevar tur pateikt, ka nevari iedzert. Ja teiksi, ka nedzer, tam sekos latgaliešu valodā pamācība par to, kas tad es par vedējmāti, ja nevaru. (Smejas.) Tur galva dulla vienā brīdī. Viņiem ir pavisam citi apgriezieni. Latgalieši ir draudzīgi, jautri, un tiem ļoti tuva ir apdziedāšana. Ja nepaņem līdzi konfektes, ko dod, lai pārstāj apdziedāt, tad no dziedātājiem nevar tikt vaļā. Dzied un dzied. To es nemaz pati nezināju, līdz tante nepateica. Tāpat atšķiras latgaliešu bēres. Tur trīs dienas pirms apbedīšanas iet un dzied visu cauru dienu un nakti aizgājējam. Mācītājam tā darīšana ir mazāka, vairāk sievas ar savu dziedāšanu.
— Kā jums kā latgalietei sanāk dzīvošana Talsu pusē? Kurzeme no Latgales taču ļoti atšķiras.
— Es te atbraucu ļoti maza. Bija kādi seši gadi, bet, protams, runāju latgaliski, un mani tad visi apsmaidīja. (Smejas.) Kaimiņiene teica, ka esam te atbraukuši un tik burkšķam savā valodā, ko neviens nesaprot. Bet pēc laika jau viss izmainījās, un tagad esmu riktīga talseniece. Runāju bez galotnēm kā visi. Manai mammai vēl varēja pateikt, ka nāk no Latgales, jo neprata mīkstināt un «zaķis» sanāca «zakis». Bet tagad varu brīvi runāt arī latgaliski. To nevar aizmirst. Kad aizbraucu pie māsīcas uz dzimto pusi, viņa ar mani runā latviski, bet es saku, lai taču runā normāli. Vienu rītu bija tā, ka māsīca ar vīru runā latgaliski un liek nu abi vaļā pa savam, bet, tikko parādos es, tad nu sāk runāt latviski, un man tas liekas tik jocīgi. (Smejas.)
— Vai, kara laika bērns būdama, savai dzīvei esat gājusi cauri kā optimiste?
— Manā dzīvē bijuši daudzi triecieni, bet esmu palikusi liela optimiste. Bija pagrūti laiki bērnībā, vēlāk tētis traģiski nositās, kad mammai bija tikai 40 gadi. Pēc desmit gadiem jaunākais brālis nositās, vēl pēc mazliet vairāk nekā desmit gadiem noslīka vecākais brālis. Tad mira vīrs… Mūsu dzimtā sievas ir izturīgas, bet vīri kā no vienas vietas nākuši. Ļoti skumji. Brīnos, kā mana mamma, kas izgāja cauri Vācijai ar mani maziņu uz rokām, ar tik salauztu sirdi nodzīvoja līdz 83 gadiem… Cauri dzīvei gājusi liela nabadzība. Kad atnācām uz Talsu pusi, te bija labāk nekā Latgalē, bet arī apģērba īsti nebija. Liela pateicība sirdī man ir pret manu krustmāti, kura atbrauca un izārdīja visādus vecus maisus un kažokus, ko citi meta ārā, un sašuva mums skaistas vējjaciņas, biksītes… Pliki negājām.
— Atgriežoties pie kora «Atbalss», vai ir kāds dalībnieks, kas dzied no pašiem kora pirmsākumiem?
— Jā, es apbrīnoju vecākus trīs koristus, kuri nāk un piedalās joprojām. Ir dalībniece, kura joprojām lielajā Dziesmu svētku mēģinājumā var nostāvēt bez sēdēšanas. Maza un čakla sieviņa no Lauktehnikas, kura nekavē nevienu mēģinājumu. Vienmēr ir klāt un sēž pirmajā rindā. Apbrīnojams cilvēks, kuram, ja nemaldos, palika jau 86 gadi. Tas, lūk, ir kaut kas!
— Kas jūs piesaista korim? Kādēļ koris jums ir tik svarīgs?
— Man patīk kolektīvs un draudzība. Visi braucieni ir feini, ar dziedāšanām, smiekliem un jautrību. Mums regulāri ir ekskursijas. Latvija ir izbraukāta krustām šķērsām. Esam bijuši arī ārpus Latvijas. Tas ir īpašs laiks un atmiņas. Koris divreiz ir bijis Itālijā, būts arī Vācijā. Garlaicīgi nekad nav bijis. Tepat braucam dziedāt pansionātos, baznīcās, tirgos, pilsētas svētkos un visur, kur aicina. Šeit aizrit svarīga daļa dzīves.

Pat tad, ja Vandai Ronbergai nekad nav sanācis strādāt kultūras darbinieka amatā, par ko izmācījusies, no sava sirds aicinājuma nekad nav izdevies aizbēgt, un nekas nav palaists vējā. Kultūras un organizatoriskais talants runā spēcīgi, un tam nevar neatsaukties.