«Dievs sliktus padomus nedod»

Personības

Lai pārvarētu brīdi, kurā šķiet — dzīvei vairs nav jēgas, ar gribasspēku vien nepietiek. No atkarību jūga un sevis paša cilvēku spēj glābt tikai apziņa, ka viņu vada un sargā mīlošs Tēvs, kuram nekas nav neiespējams. Ar šādu atziņu 26. oktobra rītā Lūgšanu brokastīs dalījās cilvēki, kuri ir guvuši uzvaru dzīves lielākajā cīņā un nu palīdz ar to tikt galā citiem.
Pēc muzikālā priekšnesuma un aizlūguma klātesošos uzrunāja Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienības bīskaps Vilnis Latgalis. Viņš uzsvēra, ka pretstats vārdam «brīvība» ir verdzība — sistēma, ko civilizētā pasaule nosodīja un no kuras attiecās jau pirms 200 gadiem. Neskatoties uz to, pētnieki apgalvo, ka šodien pasaulē ir ap 40 miljoniem vergu — tie ir cilvēki, kuri dzīvo reālā verdzībā. «Pagājušajā vasarā man bija tikšanās ar misionāru ģimeni no Indijas. Viņi tur verdzību nesauc par verdzību, bet gan kalpību. Vecāki savus bērnus labprātīgi uzdāvina, lai viņi nenomirtu badā. Laimīgi un priecīgi ir tie vecāki, kuri var pārdot savus bērnus, jo tad pārējie kādu laiku ir nodrošināti,» dzirdētajā dalījās V. Latgalis. Viņš norādīja, ka šodien viena bērna vidējā cena pasaulē ir 80 dolāri. Katru gadu tiek pārdoti vairāk nekā miljons bērnu, un ceturtā daļa no vergiem ir bērni. Domājot par šo tēmu, rodas jautājums, vai arī Latvijā sastopamies ar šo problēmu. «Mēs par to nerunājam, mums nepatīk par to runāt, bet man gadījās lasīt dažus rakstus, kuros ārzemnieki apgalvo — šeit pastāv reāla verdzības sistēma. Mēs par to kautrējamies runāt, bet šī sistēma ir reāla. Pētnieki saka — ikvienā pasaules valstī 21. gadsimtā pastāv reāla verdzība. Šajā gadījumā mēs varam teikt, ka neesam cilvēku vergi, bet Jēzus sacīja — ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Alkohols, narkotikas, azartspēles, pornogrāfija, okultisms un daudzas citas lietas — tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Bībele saka: viens no grēka veidiem ir neticība Dievam vai pat Dieva noliegšana un zaimošana. Vēl viena svarīga lieta ir nepaklausība savai sirdsapziņai. Dievs mūsu dvēselē ir ielicis ļoti smalku instrumentu, un tā ir sirdsapziņa. Ir ļoti svarīgi, lai tā darbotos. Reizēm cilvēki sevi ceļ Dieva vietā un saka — es ticu tikai sev, man nav neviena, kam uzticēties. Es saku: «Bet ir taču Dievs!» «Jā, bet Dievs ir tālu!» Dieva vārds saka — Dievs nav tālu nevienam no mums! Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi! Nevienam nav jāpaliek savā atkarībā, savā verdzībā un jāpiedzīvo iznīcība. Ikviens cilvēks tiek aicināts saukt pēc palīdzības no debesīm,» apliecināja V. Latgalis.
Dzīvot alkohola atkarībā
Starp uzrunām, Bībeles lasījumiem un lūgšanām liecībās un pieredzes stāstos dalījās cilvēki, kuri savulaik bijuši sasaistīti, bet nu ir atraduši brīvību. Pirmie ar savu stāstu iepazīstināja Aiva un Inarts Hofmaņi. «Mēs satikāmies 2007. gada nogalē, satikāmies ļoti savdabīgā vietā, kur parasti cilvēki nemēdz satikties — Minesotas programmas ballītē. Bijām atsevišķi izgājuši Minesotas programmu — kursu cilvēkiem ar dažādām atkarībām. Kad satikāmies, es skaidrā dzīvoju nepilnu gadu un mans tagadējais vīrs — gandrīz divus gadus. Visus šos gadus dzīvojam lielā Dieva svētībā. Mums abiem aiz muguras ir salauzta dzīve un daudzi verdzībā pavadīti gadi, bet tagad mums ir iespēja dzīvot jaunu, skaistu dzīvi. Es savu stāstu nestāstīšu, jo esmu publiski ļoti daudz par to runājusi. Desmit gadu garumā esmu stāstījusi par to, kādu postu manai dzīvei ir nodarījis alkohols. Tagad varu tikai stāvēt un slavēt Dievu par to, ka Viņš ir izvilcis no dubļiem un iedevis jaunu dzīvi. Viena daļa no jums to nesaprot un līdz galam nespēj saprast, kā tas ir — dzīvot alkohola atkarībā. Tā ir milzīga verdzība. Izkārpīties no tā var tikai retais. Tas, ka mēs ar vīru šeit stāvam un esam absolūti nelietojoša ģimene, ir ļoti liels retums. Par to es varu pateikties tikai Dievam. Ja kas dara brīvu, tad tikai Jēzus dara brīvu. Esmu izmēģinājusi visas iespējamās ārstnieciskās programmas Latvijā — psihiatriskās slimnīcas, narkoloģijas dispanserus, ampulas, hipnozes, visu iespējamo, tāpēc skaidri varu pateikt, ka glābj un brīvu dara tikai Jēzus. Var dzīvot skaidrā bez Jēzus, bet patiesu brīvību un jaunu, skaistu dzīvi var dzīvot tikai kopā ar Jēzu,» piedzīvotajā dalījās A. Hofmane.
I. Hofmanis Jēzu kā savu Glābēju pieņēma pirms aptuveni 25 gadiem. «Biju jauns, un visi normāli puikas dzēra. Kas tas par puiku, kurš nedzer? Vienu reizi paģirains aizgāju uz Talsu Kristīgās sadraudzības dievkalpojumu, un tur dalīja lapiņas ar Bībeles pantiem. Man trāpījās Bībeles pants no 1. Pētera vēstules 5:8: «Esiet skaidrā prātā un nomodā: jūsu pretinieks velns kā lauva rūkdams staigā apkārt, meklēdams, ko varētu aprīt.» Turpināju dzīvot, turpināju dzert, bet šis pants iesēdās man prātā un negāja prom. Laimīgas dzīves meklējumos aizgāju uz Rīgu, kur dzīvoju kā līdz šim. 2006. gada 17. janvārī, kad atkal biju ļoti piedzēries, piezvanīju draugam, kurš gadu nedzēra, un teicu: «Palīdzi!» Viņš sniedza palīdzīgu roku un aizveda mani uz atskurbtuvi. Kad mani izrakstīja no slimnīcas, tas pats cilvēks sarunāja, ka es varētu iziet Minesotas programmu. Aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, zināju, ka man kontā ir 170 lati un es varētu tā labi padzīvot vēl pāris dieniņas, kārtīgi nolāpīties, bet Dievs mani turēja! Viņš mani aizveda atpakaļ uz Jelgavu, kur izgāju šo programmu. Nav daudz cilvēku, kuri mani uzrunā, bet pret programmas vadītāju izjutu bijību un cieņu. Ejot ārā, viņa man piekodināja — tu nedrīksti sevī ielaist nevienu molekulu alkohola. Drīz būs 14 gadi, kopš esmu centies neielaist sevī alkoholu. Nejauši apēdu konfekti ar liķieri — pēc tam man bija ļoti lieli sirdsapziņas pārmetumi. Es varu sevi teikt par laimīgu, ka Dievs mani uzrunāja un atvēra manas ausis. Dievs sliktus padomus nedod» uzsvēra I. Hofmanis.
Lidmašīna, kas pazaudējusi kontroli
To, ka brīvībai ir ļoti liela vērtība, apliecināja arī Vilnis Berkints. «Šodien es varu dzīvot dzīvi kā brīvs cilvēks. Līdz ar brīvību mūsu dzīvē ienāk arī daudzas citas dāvanas, par ko šodien varu liecināt. Man ir pieci brīnišķīgi puikas un ģimene, kuras kādreiz nebija. Patiesībā es tam biju pārvilcis strīpu. Šodien Dievs man to visu ir devis un varu kalpot Viņam. Mana darbības sfēra ir rehabilitācija — palīdzu vīriem, kuri ir dažādās atkarībās. Arī es pats nāku no šīs tumšās pagātnes. Kad biju 20 gadus vecs, man likās — dzīvē viss ir priekšā, viss ir iespējams, izmācies, un viss būs brīnišķīgi! Diemžēl mana dzīve vairāk līdzinājās lidmašīnai, kura pazaudējusi kontroli. Lidmašīna krīt, un visiem ir skaidrs, ka tā kaut kur atsitīsies, — tas ir tikai laika jautājums. Tas, kas man palika aiz muguras, bija salauztas dzīves un sāpināti cilvēki. Lidmašīna ir tik tuvu atsišanās brīdim, ka tu prāto — vai vispār ir vērts dzīvot? Tu spirinies, maini dzīvesvietu, darbavietu, skrien kā traks pa dzīvi, bet visur ir viens un tas pats. Cilvēks nonāk līdz miskastēm — arī tāds brīdis ir bijis, un dzīvei vairs neredz jēgu. Pirms 13 gadiem manā dzīvē ienāca Jēzus — biju izmisis, drūms, bez cerības, un tad atnāca Viņš. Cilvēki liecināja, nonācu kādā dievkalpojumā, un man gribējās pieķerties tam vārdam, kas tika sludināts, jo tas nāca ar cerību. Tad bija mirklis, kad teicu — Jēzu, ienāc manā dzīvē! Tas biju pagrieziena moments. Drīz pēc tam nonācu rehabilitācijas programmā cilvēkiem atkarībās, un kopš tā mirkļa manī kaut kas mainījās. Lasīju Dieva Vārdu un domāju — kāda gudrība, kāda patiesība! Esot šajā programmā, man bija iespēja būt maksimāli tuvu patiesībai, bet, neskatoties uz to, manī vēl joprojām bija smagums. Šā smaguma iemesls bija nosodījums, kas var būt ļoti paverdzinošs. Šajā programmā bija kāds kalpotājs, kurš to visu redzēja, Dieva Gars runāja uz viņu. Tā bija īsa saruna, mēs apsēdāmies, un viņš jautāja — vai tu tici, ka Jēzus ir piedevis tavus grēkus? Jā, es ticu! Nākamais jautājums — ja tu zini, ka Dievs tev ir piedevis tavus grēkus, vai tev ir tiesības nepiedot sev? Sapratu, ka man nav tiesību pašam sevi apsūdzēt. Tajā brīdī notika klikšķis. Es ticu, ka tas bija viens no svarīgākajiem brīžiem manā dzīvē,» atzina V. Berkints.
Skrienot pēc iedomātās laimes
Pieredzes stāstā dalījās arī Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāvis, kurš pirmo saskarsmi ar iedzeršanu piedzīvoja jau agrā bērnībā. «Mans tēvs bija dzērājs, un es to visu redzēju. Ievēroju, kā viņš dzer, kur viņš dzer un cik viņš dzer. Redzot, ka viņš ik pa laikam ieiet malkas šķūnītī un kaut ko padzeras, izlēmu pamēģināt. Pēkšņi viss izmainījās un dzīve kļuva citādāka — man bija ļoti jautri, es smējos, kritu un nevarēju paiet. Šajā brīdī manī piedzima dzērājs. Mana domāšana izmainījās — tas, kas notika, iesēdās manās smadzenēs uz visu atlikušo mūžu. Nākamā dzeršana notika ļoti dabiski — lai atkal kaut ko tādu piedzīvotu. Tad ģimene izšķīrās, un mēs sākām dzīvot, teikšu godīgi — nekā. Mani tas neapmierināja, biju dusmīgs uz mammu, ka viņa nevar man iedot to, kas ir pārējiem bērniem. Skolā jutos slikti, gribēju to, kas ir citiem — ģimeni, mājas, ēdienu, kārtīgu apģērbu un tīrību. Pusaudžu gados pie pirmās izdevības iedzēru un manī atgriezās otrā pasaule. Pēkšņi viss bija kārtībā — alkohols bija mans glābējs, mans draugs. Es biju varenāks par tiem, kuri nevarēja tik daudz iedzert, kuri nevarēja saņemties. Tā sākās mana otrā dzīve. Lai turpmāk varētu dzīvot tā kā citi, man bija jāpiepūlas un jāsāk tēlot. Pienāca brīdis, kad vairs nevarēju noķert sajūtas, ko izjutu bērnības un jaunības gados. Dzinos tām pakaļ otrajā dienā, trešajā dienā, līdz pagāja divas nedēļas. Iedomājaties, kā izskatās cilvēks, kurš divas nedēļas plosās! Man bija ļoti liels kauns, tāpēc pārsvarā pārvietojos pa tumsu. Tad manā dzīvē pienāca diena, kad biju līdz spēku izsīkumam skrējis pēc savas iedomātās laimes. Mēģināju uzkāpt kalnā, jo pa kāpnēm man bija kauns iet, bet spēka nebija — nokritu un vairs nevarēju piecelties. Sāka līt, un lietus kopā ar zemi, lapām un zariem tecēja man aiz drēbēm. Gulēju un sapratu — es tā vairs negribu dzīvot. Tikai nespēkā Dieva spēks varens parādās. Dievs mani veda pa šo ceļu līdz brīdim, kad es pats pieņēmu lēmumu — esmu gatavs pārmaiņām un jaunai dzīvei. Izgāju Minesotas programmu un paklausīju visiem vārdiem, kas tur izskanēja. Šobrīd esmu skaidrā 12 gadus, vienu mēnesi un 12 dienas. Dievs mani ir svētījis, un esmu ļoti laimīgs cilvēks,» apliecināja Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāvis.