Patiesības atzīšana — ceļš uz brīvību

Kultūra

26. oktobra rītā Talsu tautas namā norisinājās ikgadējās Lūgšanu brokastis. Tā ir starptautiska iniciatīva, kas pulcē cilvēkus ar atšķirīgu pieredzi, gadagājumu un konfesionālo piederību — visus, kuriem sirdī mīt vēlme palīdzēt. Šogad pasākuma vadmotīvs bija «Spēks pateikt nē!».
Par muzikālo sniegumu rūpējās Elīna Strance, Ulanta Ābola, Miķelis Ābols un Ieva Marcinkēviča, bet pasākumu vadīja Edgars Zaikovskis. Katru gadu izraudzītā Lūgšanu brokastu tēma atšķiras — šoreiz pasākuma laikā saņemtā dalības maksa tiks ziedota jauniešu auditorijai, lai popularizētu uzskatu, ka atpūsties un jautri pavadīt laiku iespējams apzināti, bez atkarību veicinošu vielu un procesu klātbūtnes. Lūgšanu brokastīs piedalījās Talsu novada domes priekšsēdētājs Dainis Karols, Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Andis Ķīvičs, Talsu Kristīgās sadraudzības mācītājs Ilmārs Ģērmanis, Talsu Romas katoļu baznīcas priesteris Arnis Suleimanovs, Talsu baptistu draudzes mācītājs Miervaldis Lindmanis, Talsu Septītās dienas adventistu draudzes mācītājs Andris Pešelis un Talsu novada fonda valdes priekšsēdētāja Iveta Rorbaha. Sanākušos uzrunāja arī Septītās dienas adventistu Latvijas Draudžu savienības bīskaps Vilnis Latgalis, mācītājs un atkarību terapeits Māris Ķirsons. Starp uzrunām, Bībeles lasījumiem un lūgšanām klātesošajiem bija iespēja uzklausīt pieredzes stāstus un liecības, kas liek pārskatīt vērtības un paplašināt redzesloku.
«Viens no pasaules spīdošākajiem prātiem — Pitagors — reiz ir sacījis: «Brīvs ir tas, kurš visos gadījumos valda pār sevi.» Lūgšanu brokastīs katru gadu satiekas garīdznieki, uzņēmēji un cilvēki ikdienas gājumā, lai runātu par kādu aktuālu tēmu. Šogad centrālā tēma ir saistīta ar brīvību. Skaidrojošajā vārdnīcā sacīts, ka brīvība ir sociālu apstākļu un attiecību kopums, kad nav pa-kļautības kādai varai. Neviltoti rodas jautājums — ko es savā dzīvē vēlos sasniegt un no kā vēlos būt brīvs? Daudziem cilvēkiem šajā pasaulē tā ir ļoti sarežģīta tēma, bet mēs visi esam no kaut kā atkarīgi, kaut kam piesieti, tāpēc ceru, ka pasākuma laikā mums izdosies saprast, kas ir tas, no kā vēlamies būt brīvi,» aicināja E. Zaikovskis.

Spilgtākie citāti no Māra Ķirsona uzrunas:
  Esmu dzimis Jaunaucē, lielāko daļu mūža pavadījis Amerikā un Kanādā, bet tagad dzīvoju Pārdaugavā. Savā laikā ar lielu prieku braucu uz Talsiem, jo te bija «Martinelli», bet tad Svētais Gars par mani apžēlojās, un tagad «Martinelli» atrodas Rīgā.
  Man jušana ir kā tam slavenajam odam nūdistu kolonijā — viņš zina, ko grib darīt, bet īsti nezina, kur sākt.
  Jēzus ir viens no veidiem, kā Dievs atklājas. Tas man atgādina gadījumu Romas katoļu baznīcas skolā, kad mūķene bērniem mācīja: «Vienalga, kāds ir tavas dzīves jautājums, atbilde ir Jēzus. Vienalga, kas ir tas, kas tev nav skaidrs, atbilde ir Jēzus.» Vienu dienu dabaszinātņu klasē skolotāja runā par dažādiem dzīvniekiem un saka: «Ir tāds mazs dzīvnieciņš ar lielu, kuplu asti, baltu vēderiņu, ļoti asiem zobiem, un viņam ļoti, ļoti garšo rieksti. Kas tas ir?» Klusums. Viens puika paceļ roku un saka: mans prāts saka, ka tā ir vāvere, bet sirdī es zinu, ka tas ir Jēzus.
  Iepriekš tika minēta Minesotas programma. Es esmu tas, kurš Minesotas programmu atveda uz Latviju. Tā strādā. «Jā, bet jūs jau no Amerikas, jūs mūs nesaprotat!» Cik no jums savā laikā esat dzēruši Čikāgā un cik no jums esat dzēruši Talsos? Vai tu dzer Čikāgā vai Talsos, rezultāti ir tādi paši, evaņģēlijs ir tas pats.
  Cik no jums esat kodējušies? Savā laikā tas Latvijā bija modē. «Tu nedrīksti dzert sešus mēnešus!» Vēl neesmu sastapis nevienu, kurš sešus mēnešus ir izturējis. Vispirms narkologi atzīst, ka tās ir dumības, ko viņi ir sludinājuši, bet pēc tam viņiem ir bail atzīties tautai. Es nezinu, kā ar jums, bet, ja man saka: es kaut ko nedrīkstu darīt, tas nestrādā. Turpretī, ja es negribu, nevēlos tā darīt, es to nedaru.
  «Vajag tikai saņemties, vajag gribasspēku!» Visi tie, kuri man stāsta — ar gribasspēku var kontrolēt savu tieksmi dzert, es atbildu — nākošreiz, kad tev ir caureja, apturi to ar gribasspēku. Ja tu negribi tik ilgi gaidīt, mājā braucot, nopērc vienu litru kefīra un četrus zaļus ābolus. Tas nav gribasspēka trūkums, tā ir slimība, vai tad es sev pārmetu, ka man ir aklā zarna?
  «Viņiem jau nav rakstura!» Tā censties, visu uzupurēt, lai tiktu pie kārotā — tas ir varens raksturs. Starp citu, atkarīgie ir inteliģentāki un talantīgāki, tāpēc viņi var tik ilgi dzert, šņaukt un spēlēt. Tad, kad visas pūles, kas savā laikā tika ieliktas dzeršanas plānošanā, dzeršanā un paģiru lāpīšanā, tiek ieliktas darbā, rezultāts ir pārsteidzošs.
  Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad man beidzot atļāva braukt uz Latviju, stāstīju mācītājiem par to, ka Amerikā un Kanādā anonīmo alkoholiķu sanāksmes lielākoties notiek baznīcās. «Vai dieniņ, mēs gan tādus negribam!» Tas parādīja, cik slima baznīca tajā laikā bija un cik slima daudzos gadījumos ir vēl šodien. Anonīmie alkoholiķi ir piedzīvojuši to, par ko runā evaņģēlijs. Tie ir cilvēki, kuri, pateicoties Dieva žēlastībai un anonīmo alkoholiķu sadraudzībai, šodien dzīvo. Tie ir cilvēki, kuri spēj uzrunāt tos, kuri šodien vēl joprojām cieš.
  Tie, kuri nav bijuši šādā situācijā, to nevar saprast. Kapelāna apmācībās mums vienu nedēļu bija jāiet runāties ar sievietēm, kuras drīz dzemdēs. Mums mācīja — jums jābūt empātiskiem. Mans klasesbiedrs iegāja pie sievietes, kurai nupat bija sākušās sāpes, un teica — es zinu, kam tu ej cauri. Viņa pagrāba krūzi ar ūdeni, meta to viņam un teica, ka negrib nevienu vīrieti redzēt. Vīrietis nevar to izjust. Tas, kurš ir bijis konkrētajā situācijā, spēj uzrunāt to, kurš tur ir tagad.
  Latvijā reti kurš dzer, šeit lieto alkoholu — tas ir daudz smalkāk. Iedzer tikai kādu aliņu, ja pērk, tad tikai vienu divlitrīgo. Starp citu, Kanādā 90 procenti un Latvijā 80 procenti cilvēku, kuri dzer, dzer normāli. Man rūp tie desmit, divdesmit procenti, kuriem tā ir slimība. Šo slimību nevar izārstēt, to var apturēt. Ja slimību neaptur, visos gadījumos cilvēks priekšlaicīgi nomirst.
  Ja draudzē ir 100 locekļi, desmit procenti no viņiem ir vai būs atkarīgi. Katrs no desmit procentiem negatīvā veidā iespaidos vēl četrus. Diemžēl Latvijā cilvēki reti sanāk kopā bez obligātas dzeršanas. «Pacelsim glāzi par godu aizgājējam!» Pacel glāzi un, kamēr citi dzer, noliec. Tev neprasīja, lai dzer, tev prasīja, lai pacel glāzi. Kas notiks, ja nākamreiz, kad tev mājās būs tusiņš, tu nepasniegsi neko alkoholisku? Tie, kuriem ir ērti būt kopā bez alkohola, būs vienalga, ko tu piedāvāsi.
  Latvijā šobrīd modē ir psihoterapeiti. Kamēr tu ej pie psihiatra, viņš tev parakstīs trankvilizatorus, miega zāles, antidepresantus, un tad, ja tu būsi gudrs, tu iesi pie vēl viena psihiatra, kurš parakstīs savu porciju. Drīz vien tev mājās būs aptieka. Tas ir tas, kā tas strādā.
  Ja mūsu sabiedrība nespēj cits citu piedzīvot, esot pie skaidra prāta, šī sabiedrība ir ļoti slima. Ja mēs atzīstamies, ka esam ļoti slimi, tad ir iespējams kaut ko darīt.
  «Es esmu ateists, es Dievam neticu!» Ateisti ir tie, kuri dzīvo tualetē, citādu ateistu nav, katram cilvēkam ir augstākā vērtība. Tā var būt nauda, sekss, skaistums — katrs cilvēks kaut ko dievina. Ja tev patīk rezultāti, turpini pielūgt savu dievu, ja tev rezultāti beidzot ir līdz brošai, pamēģini kaut ko citu!
  «Es nemūžam vairāk nedzeršu!» — tas ir tik dramatiski! Štrunts par visu mūžu, šī ir tā diena, ko Tas Kungs tev ir devis, tas ir viss, kas tev ir. Ja tu netici, ka tas ir viss, kas tev ir, padomā par tiem cilvēkiem, kuri ne pārāk ilgi atpakaļ vienā ziemas vakarā Pārdaugavā aizbrauca uz «Maximu». Vai kāds no viņiem paredzēja, ka mājās neatbrauks? Saviem klientiem mācu — no rīta lūdz, lai Dievs tev palīdz neiedzert pirmo glāzi, pa dienu izveido kontaktu ar vismaz vēl vienu cilvēku, kurš nedzer, un vakarā pasaki Dievam paldies!