Redzēt pasauli no dažādām perspektīvām

Personības

To, cik vispusīgi attīstīts un daudzšķautnains spēj būt cilvēks, apliecina šīs nedēļas viešņa — Kristīne Maslovska. Ieguvusi doktora grādu psiholoģijā, viņa 11 gadus vadīja Eiropola mācību un attīstības nodaļu, paralēli darbam Valsts policijā iesaistījās pētniecības projektos un lasīja lekcijas dažādās mācību iestādēs. Pirms pieņemt jaunus izaicinājumus, Kristīne piestājusi Rojā, kur bauda jūras tuvumu, veic brīvprātīgo darbu un padziļināti pievēršas mākslai.
— Šobrīd par savām mājām saucat Roju, bet esat ienācēja. Kura ir jūsu dzimtā puse?
— Dzimusi un augusi esmu Priekulē. Šobrīd esmu vienīgā savas vēstures lieciniece — starp dzīvajiem vairs nav ne manu vecāku, ne vecvecāku. Man bija sabiedrībā redzami vecāki — tētis gandrīz 20 gadu bija domes priekšsēdētājs Priekulē, savukārt mamma — mūzikas skolotāja un kultūras nama direktore. Kad pienāca dzīves vidus krīze, viņa izdomāja, ka labāk grib mācīt mazos bērnus, un pirms cieta avārijā, strādāja mazajās klasītēs. Tā kā mamma bija dziedāšanas skolotāja, darbojos visos iespējamajos koros un apmeklēju mūzikas skolu. Biju ļoti apzinīgs un redzams bērns — vēl nebiju pamodusies, kad visa pilsēta jau zināja, ko ēdīšu brokastīs. Manas blēņas bija vairāk zinātniskās blēņas. Vecāki man ierādīja, kā taisa sveces, un vienā dienā, kad neviena cita nebija mājās, izdomāju, ka man pašai arī vajadzētu uztaisīt. Izlēmu izkausēt vasku uz gāzes plīts. Liesma tika iekšā, un, kamēr štukoju, ko lai dara, tā laimīgā kārtā nodzisa (smejas).
Skolā citi gadi vilkās lēni, bet citi paskrēja nemanot. Mana liecība bija diezgan garlaicīga — visur piecinieki. Kad parādījās desmit ballu sistēma, palika interesantāk. Ar šodienas prātu novērtēju, cik tā ir bijusi liela Dieva dāvana. Manu sekmju rezultāts bija Dieva dāvana dzirdēto labi uztvert, veiksmīgi iegaumēt un spēt uzminēt, ko skolotājs grib. Joprojām redzu, ka tas izglītības sistēmā ir ļoti svarīgi, — skolēnam jāprot uzminēt, ko no viņa prasīs, jo visu zināt nav iespējams. Ne visi skolotāji novērtē prasmi atrast informāciju, kas ir svarīgāka par faktiem.
Jautājums par mīļākajiem mācību priekšmetiem man visu skolas laiku likās vissarežģītākais. Kad bija jāizvēlas, kur iešu mācīties, sastapos ar lielām grūtībām, jo man viss padevās vienlīdz labi, dzīvoju pēc principa — ja tu nevari darīt to, kas tev patīk, tad lai tev iepatīkas tas, ko tu dari. Jautājumu, par ko es vēlos kļūt nākotnē, man uzdeva 2. vai 3. klasē. Mājās prasīju mammai un tētim, bet viņi bija ļoti atvērti cilvēki un teica — ko tu, meitiņ, gribēsi un kas tev patiks, tas arī būs vislabākais! Varēju viņus spīdzināt, kā gribēju, bet ārā neko nedabūju, tāpēc gāju pie vecmāmiņas. Tā kā padomju laikos veikalos neko nevarēja dabūt, viņa ieteica mācīties par šuvēju. Sacīts, darīts — uzrakstīju, ka būšu šuvēja, bet tā laikam ir mana pēdējā apzinātā doma, kas saistās ar šūšanu. Kādreiz liekas — es varētu vismaz maisiņu uzšūt, bet manas radošās ieceres droši vien ir jaudīgākas nekā izpildījums (smejas).
— Galu galā nākotni izvēlējāties saistīt ar psiholoģiju. Kas bija noteicošais faktors?
— Visu, ko varēju, izmācījos Priekulē, un tad aizbraucu studēt uz Rīgu. Psiholoģija nāca kā kompromiss, jo tajā bija iekļauti gan humanitārie, gan eksaktie priekšmeti. Toreiz psiholoģija skaitījās modes lieta, un risks neiekļūt psihologos bija ļoti liels, bet konkursu izturēju un studiju gados dzīve kļuva interesantāka. Ja esi starp tiem, kuriem labi padodas mācības, mazā miestā tu ne vienmēr esi populārs. Atrast līdzīgi domājošos nav viegli. Nokļūšana Rīgā man bija kā pasaka par neglīto pīlēnu. Tā kā 18 gadus biju apzinīgi nodzīvojusi mājās, zināju, ka noteikti dzīvošu kopmītnēs. Esmu ļoti priecīga, ka uzstāju uz šo izvēli. Man bija daudz draugu gan kopmītnēs, gan augstskolā. Tas bija kā dzert no lielās krūzes. Pie mums brauca pasniedzēji no ārzemēm — Kanādas, Amerikas, Austrālijas. Ļoti spilgti atceros, kā mēs ar vilcieniem braucām uz Horvātiju. Paši uzrakstījām projektu un atradām atbalstītājus — ļoti vērtīga iespēja tajā laikā bija Sorosa fonds.
Septiņus gadus nodzīvoju Rīgā un pabeidzu visas iespējamās studijas — ieguvu bakalaura, maģistra un doktora grādu. Studijas izlēmu turpināt, vecāku rosināta. Paralēli darbam Valsts policijā, kur sāku strādāt par speciālisti personāldaļā, lasīju lekcijas Latvijas Universitātē un citās mācību iestādēs, kā arī iesaistījos pētniecības projektos. Vēlāk Valsts policijā vadīju psihologu dienestu un personāla kvalitātes attīstības nodaļu. Tikko bijām kļuvuši par Eiropas Savienības valsti, kad izlēmu pieteikties darbā Eiropolā jeb Eiropas policijas aģentūrā. Gribēju redzēt, kā notiek atlases procedūra, un sev par lielu pārsteigumu uzvarēju konkursā. Ņemot vērā, ka pārvācos uz Holandi, doktorantūrā mazliet iestrēgu un dažādi dzīves notikumi neļāva uzreiz aizstāvēt disertāciju. Kad ģimenē ienāca bērni, priecājos, ka man jau ir bakalaurs un maģistrs. Mums visiem ir dotas 24 stundas, un papildus stundas nevienam nepiešķir. Pienāca brīdis, kad konstatēju — vienīgais, no kā varu paņemt, ir miegs. Sapratu, ka jāpaņem kārtīga pauze un jāatjauno resursi.
— Cik ilgu laiku pavadījāt Holandē un kā pieņēmāt lēmumu atgriezties?
— Devos uz Holandi ar domu pastrādāt četrus gadus, bet četri gadi pārvērtās par 11 gadiem. Jebkura starptautiskā pieredze ir daudzkārt intensīvāka, jo mēs nākam ar savu vēsturisko bagāžu. Ne par velti ir tāds teiciens — izkāp no sava pīļu dīķa! Mēs savā pīļu dīķī jūtamies ļoti ērti un mākam operēt ar cilvēkiem — pakaitināt viņus, nomierināt un uzminēt, ko viņi no mums sagaida. Kad tu aizbrauc un satiec cilvēkus, kuri ir dzīvojuši pilnīgi citā kultūrā, ir ļoti daudz uzplaiksnījumu — izrādās, ka uz situācijām vai problēmām var paskatīties arī citādāk. Vēl joprojām ik pa laikam aizšmaucu pie saviem starptautiskajiem draugiem un pasmeļos idejas. Dzīvojot Holandē, nevarēju saprast, kāpēc sadzīviski sīkumi un atšķirības rada stresu. Tad apjautu, ka lietas, ko mēs esam pieraduši saņemt par velti, tur maksā mežonīgu naudu. Veselības aprūpe mums liekas pati par sevi saprotama, bet tur runa ir par tūkstošiem. Tu iemācies redzēt pasauli no dažādām perspektīvām, un tas jebkuram cilvēkam ir ļoti vērtīgi.
Kad līgums beidzās, atgriezos Latvijā. Man bija apzināta vēlēšanās iepauzēt. Dzīve ārzemēs, mazi bērni un pārslodze dara savu, taču atpūšanās nenozīmē, ka lasu avīzes un svilpoju. Meklēju to nišu, kurā varu rast piepildījumu. Tā kā izglītība vijas cauri visai manai darbībai, man tā likās viena no jēdzīgākajām jomām, kurā investēt. Latvijā ļoti populāri ir ziedojumu tālruņi, bet dažreiz liekas, ka tas kļūst par izmantošanas mehānismu. Valsts paļaujas — ja būs problēmas, tauta sametīs. Tas ir mazliet skumīgi, negribas atteikt cilvēkam, kurš ir uz nāves gultas un kuram pāris tūkstoši varētu palīdzēt, bet tomēr man gribētos, ka cilvēkam palīdz dzīvot dzīvi, kas viņu nenoved līdz tādam stāvoklim. Zinātnē ir pierādīts — ja dzīvi piepilda pozitīvi notikumi, ķermenis palīdz tos baudīt, bet, ja dzīve ir piepildīta ar sarežģījumiem un cilvēks nerūpējas par sevi, ķermenis par to signalizē. Negribu vispārināt, bet ir ļoti daudzas lietas, ko mēs tādējādi varētu atrisināt. Labu pamatu var dot izglītība.
— Kā ceļš jūs atveda līdz Rojai?
— Jau iepriekš zināju, ka līgums beigsies un karjerā paņemšu pauzi. Gribēju atgūt spēkus, pirms atkal ieeju apritē. Arī finansiāli varēju sev to uzdāvināt. Nāve ir ļoti spēcīgs skolotājs. Kad nākas sastapties ar tuvu cilvēku nāvi, dzīve parāda, ka nav nekā svarīgāka par doto brīdi. Mums visiem ir 24 stundas dienā, un tā ir mūsu izvēle, ar ko tās piepildām. Mums akadēmiski ir iemācīts, ka pareizi ir izmācīties, pēc tam visu mūžu strādāt un atpūsties pensijas gados, bet dzīve ir jādzīvo, kamēr esi dzīvs. Daudzi cilvēki netiek līdz pensijai, citi — līdz darba dzīvei. Šo pārdomu rezultātā sapratu — ja esmu nopelnījusi pietiekami daudz naudas, lai varētu sev uzdāvināt šo brīdi, atgūt resursus, tas ir jādara tagad, nevis jātaupa līdz pensijai. Arī finanšu izglītība māca — nauda ir jāliek apritē, pretējā gadījumā tā zaudē savu vērtību.
Manam vīram ļoti svarīga bija sava māja — mums bija dažnedažādas pārdomas par dzīvesvietu, bet ikdiena ārzemēs parādīja, cik liela vērtība ir vecvecāki un citi radi, kuri vajadzības brīžos var palīdzēt. Tā kā mani vecāki ir miruši, sapratu, ka jāļauj bērniem būt vecvecāku tuvumā. Ainara tētis un mamma dzīvo trīs mājas tālāk, un te sākas mistika. Esmu zinātniski orientēta, un man ir vajadzīgi pierādījumi, pirms esmu gatava kaut kam noticēt, bet dzīvē ik pa laikam notiek arī mistiskas lietas, un ir jāpapēta, vai tā ir nejaušība vai neatklāta likumsakarība. Nekad nesaki nekad. Kādreiz teicu — es nekad nedzīvošu Rojā, vienīgā vieta, kur es varētu dzīvot, ir šī teritorija. Tolaik šeit dzīvoja cilvēki, un mums likās, ka viņi te dzīvos vēl vismaz 20 gadu. Kā gadījās, kā ne — vienā dienā Ainars ieraudzīja, ka tirgošanā ir šis zemes pleķītis. Tālāko notikumu attīstību varat uzminēt. Tā kā mūsu puikas ir 13 un deviņus gadus veci, viņiem ir būtiski, lai skola būtu pēc iespējas tuvāk.
Sava veida mistika slēpjas arī tajā, kā mēs ar Ainaru iepazināmies. Caur garu, nejaušu notikumu virkni biju iepazinusies ar savu tagadējo draudzeni, kura sāka strādāt Rojā, un es pie viņas braucu uz Zvejnieksvētkiem. Tālākais vairs nav būtiski. Cilvēki satiekas un paliek kopā tāpēc, ka viņiem ir līdzīgas pamatvērtības, un tā tas ir arī mūsu gadījumā.
— Pastāstiet nedaudz vairāk par darbošanos skolas vecāku domē!
— Kad mācos, tad mācos, kad strādāju, tad strādāju un, kad atpūšos, tad atpūšos. Dzīvē nonācu pie atziņas — lai ko es arī izvēlētos, man ir vienkārši jāgrib. Tad radās nākamais sarežģītais jautājums — bet ko es īsti gribu? Mūsu izvēles ir kaut kādā mērā iespaidotas, un notīrīt sociālos stereotipus nav viegli. Nonācu pie atbildes, ka viena no lietām, ko gribu darīt, ir brīvprātīgais darbs.
Mani iepriecina tas, ka šeit, Rojā, ir daudz vecāku, kuri ir ļoti atsaucīgi un cenšas panākt, lai bērniem skolā būtu jaukāk, lai viņiem būtu vairāk iespēju un tas, ko viņi iegūtu no skolas gadiem, būtu ar lielāku pievienoto vērtību. Pagājušajā gadā pievērsām uzmanību trim lielām tēmām. Viena no tām bija rūpes par vidi. Ekodienas ietvaros runājām, kādu kaitējumu dabai nodara vienreizlietojamie trauki, un piedalījāmies Lielajā talkā. Biju priecīgi pārsteigta par kuplo skaitu, kas bija ieradies, un to, cik daudz divās stundās var izdarīt. Nobērām krosa trasi ar skaidām, savedām melnzemi, sagrābām skujas, uztaisījām skudru mājiņu un salasījām atkritumus. Runājam arī par veselīgu ēšanu un to, kā risināt konfliktus. Ziemassvētkos pārsteigums no vecāku domes bija rūķu sports, 1. aprīlī taisījām pikošanos un jokošanos, Lieldienās bija dažādas spēles un olu meklēšana, savukārt 1. septembrī mainījām klasisko pirmās skolas dienas formātu. Darbs skolas domē ir mans šā brīža piepildījums.
Sapratu, ka gribu attīstīt arī mākslas jomu, ko skolā nebiju pietiekami attīstījusi, tāpēc iestājos mākslas skolā. Gribu iemācīties savu iztēli saskaņot ar roku, lai to, ko vēlos, varu uzlikt uz papīra un parādīt citiem. Vēl viena interesanta lieta ir fotografēšana un stikliņu lasīšana. Nav vajadzīgi sušķi, kas piemētā krastu ar stikliem, jūra pati izspļauj un izskalo lieko. Tad nu eju gar jūru un lasu stikliņus. Sākumā domāju — jāmet ārā, bet tad radās ideja tos pārkausēt.
— Kas ir jūsu dzīves vadlīnijas, vērtības, ko turat godā?
— Ejot skolā, lasīju Kārļa Skal-bes pasaku «Kaķīša dzirnavas». Kad ķēniņš vaicāja, kā atdarīt kaķīša pāridarītājiem, viņš atbildēja: «Kāpēc vairot sāpes? Lai labāk vairojas prieks!» Toreiz domāju — dīvaini gan, viņus vajadzēja pārmācīt! Tad pagāja 30 gadi, un es sapratu, kāpēc K. Skalbe tā rakstīja. Mana dzīves pārliecība ir — visi man labi bija, ja es pati laba biju, visi mani naidnieki, ja es naida cēlājiņ’.

— Ko jums ir devusi starptautiskā pieredze?
— Mēs visi dzīves laikā iemācāmies, kas ir pareizi un kas nepareizi. Liekas — jo vecāks tu esi, jo lielāka skaidrība, bet globālā pieredze palīdz saprast, ka «pareizi» un «nepareizi» ir tikai un vienīgi perspektīva, tas ir slēdziens, kas dažādās kultūrvidēs var būt atšķirīgs. Starptautiskā pieredze ir kā narkotiskā atkarība — to gribas vēl un vēl.