«Lai mēs būtu laimīgas, patiesībā vajag ļoti maz»

Personības

Sieviešu un vīriešu atšķirīgā domāšana bijis aktuāls temats visos laikos, taču kā iemācīties sadzīvot ar atšķirībām un vēl jo vairāk — tās pieņemt? Par to īpašā sievietēm veltītā tikšanās reizē pārdomās dalījās Latvijas Baptistu draudžu savienība (LBDS) Sieviešu kalpošanas apvienības vadītāja Agnese Megne. Viņa uz savas ādas piedzīvojusi brīnišķīgās izmaiņas, kas rodas savstarpējas cieņas un uzticēšanās rezultātā.
«Mēs ar vīru esam pazīstami diezgan ilgi — precējušies 23 gadus, bet kopā esam 26 gadus. Nu jau kaut ko varu sākt spriest par attiecībām. Vispār man liekas, ka šīs dienas tēma — izprast vīrieti — ir mūža uzdevums. Varbūt, ka reizēm mēs viņus tā arī neizpratīsim. Jūs visas noteikti esat dzirdējušas, ka ir tāda grāmata «Vīrieši ir no Marsa, sievietes — no Veneras». Reizēm patiešām liekas, ka viņi ir no citas planētas, bet gribam vai negribam — vīrieši ir visur un tāpēc ir svarīgi viņus saprast. Šodien vairāk domāsim par to, ko mēs varam mainīt sevī. Mums nereti gribas izmainīt otru cilvēku, bet patiesībā arī mums diezgan daudz ko vajadzētu mainīt. Varu pilnīgi godīgi pateikt, ka pirmajos desmit laulības gados es biju pārliecināta — manī neko nevajag mainīt, es taču esmu tuvu ideālam (smejas)! Pielāgošanās un izpratne, ka 101 lieta ir manī jāmaina, nāca aptuveni pēc desmit gadiem. Tiem pāriem, kuri sastopas ar grūtībām, es vienmēr saku — izturiet! Pirmie desmit gadi ir grūtākie, pēc tam paliek vieglāk! Galvenais ir neskatīties uz otru ar vēlmi viņu pārtaisīt,» skaidro Agnese.
Tā kā viņa jau divus gadus vada LBDS Sieviešu kalpošanas apvienību, šī tēma uzrunā Agnesi personīgi. Pirms gada viņa saprata, ka vēlas izzināt sievietes pēc iespējas pilnīgāk, — lai to izdarītu, jāiedziļinās ne vien sievietes, bet arī vīrieša dabā. Otrs iemesls, kāpēc Agnesei šī tēma šķiet aktuāla, ir cīņa par dzimumu vienlīdzību. Nenostājoties feministu vai antifeministu pusē un ticot, ka sieviešu kustības ir devušas daudz laba, viņu nepamet sajūta, ka robeža ir ļoti trausla. Mūsdienās pasaule virzās uz galējību, kurā dzimumu lomas tiek sapludinātas un katrs pats var izvēlēties savu dzimumu. Nozīmīgs faktors ir arī izjukušo laulību skaits, kas turpina pieaugt. Agnese novērojusi, ka visbiežāk tas notiek pirmajos kopdzīves gados, kad ģimenē ienāk bērni. Šajā periodā bieži vien viss notiek vienlaicīgi — izaicinājumi karjerā, rūpes par ģimeni un vēlme pašapliecināties. Tas ir grūts posms, kurā atbalsts jaunajām ģimenēm ir ļoti nepieciešams.
Sākot pētīt, kas ir sieviete un vīrietis, Agnese daudzas atbildes meklēja Bībelē un kristīgos materiālos. Par pamatu viņa sauc Bībeles pantu pašā radīšanas stāsta sākumā, kad Dievs savā līdzībā radīja cilvēku — vīrieti un sievieti. Nereti valda nostāja, ka sievietes ir otršķirīgas, bet šī interpretācija ir ačgārna. Sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas Svētā Gara dāvanas, talanti, izpausmes un vienāda atbildība — cienīt un mīlēt.
Ļaut vīrietim būt vīrietim
«Tam, ka Latvijā sievietes ir kareivīgas un valdonīgas, ir objektīvi iemesli. Valstij cauri gāja karš, daudzi vīrieši tajā krita, un sievietēm nācās uzņemties atbildību. Tas ir kā attaisnojums — mana vecmāmiņa bija valdonīga, visu saimniecību turēja savās rokās, mana mamma tāda bija, un es arī tāda esmu, mēs visas esam stipras un stingras sievietes! Diemžēl stiprās un stingrās sievietes līdz ar to neļauj vīrietim būt vīrišķīgam, jo visu koordinē un vada. Tā ir māksla — iet mazumā, lai vīrietis var iet vairumā. Es negribētu teikt, ka tas ir vienpusēji, bet sievietes varā ir pacelt laulību. Mēs varam zāģēt to zariņu, uz kura pašas sēžam, vai izvēlēties cienīt. Protams, ir grūti, ja no otras puses nav nekā, bet mēs runāsim par to, ko varam izdarīt neatkarīgi no otra.
Es ticu, ka mums katrai arsenālā ir maziņš zāģītis. Reizēm mēs mazliet pazāģējam, bet būsim godīgas — reizēm mazo zāģīti nomaina kārtīga «Husqvarna». Man galīgi nav tāds vīrs, kurš būtu pelnījis zāģi, bet pirmajos desmit gados varēju atrast iemeslu par jebko un būt drāmas karaliene uz līdzenas vietas. Esmu uzaugusi ģimenē, kur dzimšanas dienā tēvs jau laikus sarūpēja ziedus un dāvanas, iepriekšējā vakarā čaukstēja papīrs, un es zināju, ka no rīta, verot vaļā acis, pie gultas būs ziedi. Savukārt manam vīram visas dzimšanas dienas tika svinētas vakarā, un viņa ģimenē šādu tradīciju nebija. Tas varēja būt reāls iemesls, lai izšķirtu laulību (smejas). Ja no rīta man pie gultas nebija nolikti ziedi, tā bija traģēdija, no kuras attīstīju domu, ka viņš mani nemīl un viņam vispār vienalga! Nākamais līmenis manai esejai par ziediem — ja viņš to nevar, tātad es pati nākamajā dzimšanas dienā nopirkšu sev ziedus, lai viņš redz, kā tas ir! Vienu gadu man bija taktika — es viņam neatgādināšu, ka man ir dzimšanas diena! Pēdējos desmit gadus bez problēmām varu nopirkt sev ziedus, un tam nav ne mazākā zemteksta. Ziedi rada mājīgu atmosfēru, un mums ļoti bieži mājās ir svaigi griezti ziedi. Cik daudzas lietas ar gadiem mainās, ja mēs pārstājam zāģēt par to, kas darās mūsu galvā! Mēs sagaidām, ka vīrieši sapratīs, bet, ja tā padomā, kā viņi var zināt, kas notiek mūsu galvā?» pārdomās dalās Agnese.
Apstādināja negaidīta vēsts
Viņa atzīst — grūtāk iet tām sievietēm, kuras pēc dabas ir organizatores, līderes un vadītājas. Vieglāk būt piekāpīgākai, ja sieviete pēc rakstura ir klusāka un mierīgāka. Tā kā Agnesei ir pieredze vadošos amatos un viņai vienmēr ir gribējies kaut ko organizēt, tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem. «Esmu uzaugusi ģimenē, kur bija ļoti skaidras lomas, tradicionāls modelis un milzīga cieņa. Varu ļoti daudz mācīties no saviem vecākiem. Neskatoties uz to, ka esmu uzaugusi siltumnīcā, manā arsenālā zāģītis bieži tika lietots. Apprecējāmies diezgan agri, sākām dzīvot kopā un iekļuvām lielajā dzīves skrējienā. Sākumā visu uzmanību veltīju vīram — katrai sievietei ir mātišķais instinkts, un visu, ko vēlāk dodam bērnam, no sākuma dodam vīram. Pieradinām, ka mēs tādas esam, bet tad piedzimst bērni, un kontrasts no vīrieša puses ir ļoti liels. Pēkšņi uzmanība tiek sadalīta. Nezinu, kā tas viss būtu beidzies, jo attiecības bija kļuvušas formālas, bet mūs pilnībā apstādināja negaidīta vēsts. Kad vecākajam dēlam bija septiņi gadi, uzzinājām, ka viņam ir galvas smadzeņu audzējs. Tas izmainīja mūsu dzīvi, un šajā laikā strauji meklējām Dievu. Tā ir Dieva žēlastība, ka mēs tam izgājām cauri kopā. Sākām saprast un novērtēt, cik liela vērtība ir būt kopā, no rīta pamosties un elpot. Otra lieta, kas būtiski izmainīja manu attieksmi pret vīru, bija tas, ka aizgāju prom no darba. 16 gadus strādājusi krīžu centrā, palīdzēju bērniem, kuri bija cietuši no vardarbības, un pirmo reizi mūžā paliku bez ienākumiem. Sapratu, ka visus gadus, kad biju pelnījusi naudu, tā bija neapzināti iedevusi neatkarības un varas izjūtu. Sāku uz vīru skatīties citām acīm un novērtēt to, ko viņš dara. Tas mūsu attiecībās ienesa pazemību un cieņu,» stāsta Agnese.
Vīrieša pamatvajadzības jeb ilgas
Pētot radīšanas stāstu, viņa saprata, ka Dievs sievietēs un vīriešos ir ielicis dažādas pamatvajadzības jeb ilgas. Arī putni ir radīti ar konkrētu mērķi — lai lidotu. Ja putni ir iesprostoti būrīšos, viņi nevar apmierināt savu dziņu jeb pamatvajadzību un jūtas slikti. Tieši tas pats ir ar cilvēkiem. Ja vīrietis var apmierināt savas ilgas, viņš izjūt gandarījumu.
Pirmā pamatvajadzība, kas jau kopš radīšanas brīža ir ielikta vīriešos, ir vēlme valdīt jeb uzņemties atbildību. Dievs, radot vīrieti, ielika viņu konkrētā teritorijā — Ēdenes dārzā, un viņš bija tas, kurš uzņēmās atbildību nosaukt katru zvēru savā vārdā. Šī ir pamatvajadzība, par ko visbiežāk notiek konflikti. Vīrieša lielākais izaicinājums gan darbā, gan ģimenē ir cīņa par autoritāti. «Mums, sievietēm, ir dažādi paņēmieni, kā ietekmēt vīrieti, bet jāļauj viņam būt tam, kurš pieņem gala lēmumu. Tas, ka mēs uzņemamies atbildību, sākas ar mazām lietiņām. Kāda ir vīrieša reakcija? Ļoti bieži vīrietis sākumā mēģina cīnīties, bet pēc tam atslābst. Kaut kādā veidā viņš tomēr mēģina apmierināt šo dziņu. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc tik bieži izjūk laulības un veidojas dienesta romāni,» skaidro Agnese.
Otra radīšanas stāstā balstītā pamatvajadzība ir vēlme pakļaut dabas spēkus. Šī dziņa ir saistīta ar izaicinājumiem, kas vīrietim ir ļoti svarīgi. «Manam vīram visu mūžu ir paticis braukt ar moci. Jūs nevarat iedomāties, kā es sākumā cīnījos, lai viņš to nedarītu! Šobrīd viņš ir iesaistījies kristīgajā motociklistu asociācijā — tas tiešām ir iespaidīgi, kad viņi melnās vestēs piebrauc pie baznīcas, ienāk iekšā un ar asarām acīs dalās liecībās! Unikāla kalpošana! Mums, sievietēm, nekas tāds nav vajadzīgs, bet vīriešiem apliecinājums, adrenalīns, izaicinājumi un risks ir ļoti svarīgi.
Tikpat nozīmīga ir vajadzība vairoties un piepildīt zemi. Radīšanas stāstā Dievs pavēl cilvēkiem vairoties un piepildīt zemi. Šī dziņa ir ļoti būtiska, turklāt vīrietim seksuālās vajadzības ir daudz izteiktākas nekā sievietei. Sākumā, kad pārim vēl nav bērnu, valda kaisle un romantika, bet vēlāk sieva lielāko uzmanību velta bērniem. Tas laulāto starpā var radīt milzīgu spriedzi,» atzīst Agnese.
Pārstāt gaidīt, tā vietā sākt dot
Vēl viena vīrieša pamatvajadzība ir kopt savu teritoriju. 1. Mozus grāmatā lasāmi šādi vārdi: «Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.» Ir daudz objektīvu iemeslu, kāpēc pāri dzīvo kopā ar vecākiem, bet vīrietim instinktu līmenī ir vajadzīga sava teritorija. «Te atkal mēs varam izmeklēt sevi — pat tad, ja mums ir kopīga māja vai dzīvoklis, cik daudz vietas mēs vīrietim atvēlam? Vai mēs ļaujam viņam būt saimniekam? Ja šī dziņa netiek apmierināta, vīrieši ļoti daudz laika pavada citviet — dabiski gribas ilgāk uzturēties darbā vai garāžā, jo mājas nav tā vieta, kur viņš var būt saimnieks.
Pēdējā pamatvajadzība ir sargāšana. Dziļi katrā vīrietī ir vēlme aizsargāt savu sievieti gan fiziski, gan emocionāli, bet cik bieži mēs atļaujamies būt vājas? Cik bieži radām priekšstatu, ka ar visu lieliski tiekam galā?
Mēs katrs uzņemamies savu atbildības daļu, bet ir lietas, ko varam darīt neatkarīgi no otra. Mēs vienmēr varam lūgt Dievu par savu vīru un ģimenes situāciju, varam mainīt attieksmi, skatīties uz vīriešiem savā ģimenē citādāk un sākt viņus cienīt. Tas viennozīmīgi nāks atpakaļ. Domāt par to, kādus vārdus lietojam, pārstāt gaidīt, tā vietā sākt dot un saprast, ka esam atšķirīgi. Lai mēs būtu laimīgas, patiesībā vajag ļoti maz,» uzsver Agnese.