Kam ausis, tas lai dzird

Viedokļi

Kārtējā reize, kad jāizsaka viedoklis, kas man īpaši prieku nesagādā, jo nav vēl tādas drosmes, lai nu pucētu vaļā visu, kas uz sirds un kā liekas, jo tad sanāktu diezgan skarbi un varbūt pat šerpi. Un kam tas vajadzīgs? Tās indes un viedie prāti jau tā tagad tik daudz, ka sanāk apmēram tā, kā tai jokā, kad vesels čūsku bariņš kopā satinies un virs ainas ir uzraksts: radiņu saiets. Patiesība jau nemainās no tā, vai kāds indivīdu bariņš tai tic vai netic.
Šoreiz par kaut ko, kas dziļi lika aizdomāties un radīja apbrīnu. Nesen mans puisēns izdomāja, ka grib iet trenēties basketbola spēlē, un tad nu pēc aprunāšanās un noteikumu izrunāšanas gājām ar. Pati no sporta nesaprotu itin neko, bet par disciplīnas ievērošanu varētu šo to pastāstīt. Arī par neveiksmīgām metodēm. Atgādināju žiperim, ka iesāktais vienmēr jāpabeidz un jāiet arī tad, kad liekas, ka īpaši labi nesanāk. Un, ja nesanāk, tad nav jābēdājas, jo vienīgais, ar ko ir jāsacenšas, esi tu pats. Saku dēlēnam, ka vajag tā, lai šodien sanāk labāk nekā vakar. Un tā ir uzvara. Tad nu mazais čempions, kā sanācis saukt viņu jau no pašiem pirmajiem soļiem, iet un trenējas, bet redzu, ka lūpa uzmesta un nesanāk tā, kā pašam gribētos. Ar skatienu iedrošinu, parādu īkšķus, un vispār neliekas, ka kaut kas nebūtu labi, jo bērni tak trenējas. Skatos, ka treneris nodarbības organizē ļoti profesionāli un gudri. Bērni ar aizrautību dzenas pēc darbošanās ar bumbu. Ievēroju, ka ir paklausīgie bērni, mazliet izklaidīgie un kāds, kas neciena autoritāti, bet daudz vaļības neatļaujas, jo treneris savu pozīciju apzinās.
Redzot notiekošo uz laukuma, saprotu, ka vislielākā problēma bērniem ir klausīšanās un noteikumu ievērošana. Un velku paralēles ar lielajiem, jo ar tiem ir tieši tāpat. Ja neticat, pavērojiet paši!
Mazie ik pa brīdim zaudē uzmanību, bet spēlēt tiem patīk. Tāpat slinkums ir liels draugs, jo pārsvarā visiem viena kaite — kad treneris neskatās, tad var neiemest grozā, nostaigāt vai pašmugulēties kaut kā citādāk. Nodomāju ik pa brīdim: «Kas tas ir, ka cilvēkam jau mazam tāda daba?!» Bet treneris beigās saka vārdus, kas, ieskrāpējot uz sirds plāksnēm, būtu daudzu lietu veiksmes atslēga: «Ja tu šmauksies un vinnēsi, tu nebūsi neko iemācījies, bet, ja tu spēlēsi godīgi un zaudēsi, nākamajā spēlē tu būsi stiprāks.» Pie sevis nodomāju: «Tāda liela gudrība! Un sportā arī to māca… » Puisēns, mājās ejot, saka: «Treneris teica to pašu, ko tu, mammu! Vai tad tu arī basketbolā gāji?» Saku viņam: «Katra iespēja ir grozs. Bumba ir tavās rokās. Klausi, čempiņ, treneri! Viņš zina, jo veiksmei recepte viena — paklausība, godīgums un neatlaidība. Kā basketbolā, tā arī dzīvē…»