Bijušie ieslodzītie — nevienam nevajadzīgi?

Personības

Cilvēki, kuri nonāk cietumā, ir no mūsu, sabiedrības, vidus. Ikkatrs dzīvē ir pieļāvis kādu kļūdu, tajā skaitā ieslodzījumā nonākušie. Tikai viņiem pēc iznākšanas no cietuma, kā viņi teic, ir «zīmogs uz pieres», kā dēļ ir grūti iekļauties sabiedrībā, jo resocializācija norit smagnēji — grūti atrast mājokli, darbu, un arī attieksme no daudziem institūcijās strādājošajiem ir ļoti noraidoša.
Talsu nakts patversmē tiekos ar trīs bijušajiem ieslodzītajiem. Laurai un Vilim ir 37 gadi, Jurim — 39 (vārdi ir mainīti). Visiem dzimtā puse ir Talsi. Laura cietumā bijusi vienu reizi, sešus mēnešus, vasarā izlaista ārā. Ieslodzījumā viņa nokļuva narkotiku tirgošanas dēļ. Vilis cietumā bijis vairākkārt, kopumā tur pavadīti aptuveni 11 gadi. Tur viņš nokļuvis galvenokārt zādzību dēļ. Arī Juris ieslodzījumā bijis vairkākkārt, kopumā tur pavadījis aptuveni 6,7 gadus — par zādzībām, laupīšanu. Laura ar Vili atbrīvoti no ieslodzījuma vienā laikā, tagad abi dzīvo nakts patversmē Talsos. Laurai ir četri bērni, viens no tiem ir kopīgs ar Vili. Tos pagaidām pieskata un audzina Lauras mamma. Savukārt Juris no ieslodzījuma izlaists pavasarī. Pirmos trīs mēnešus viņš dzīvoja patversmē, tad viņam izdevās atrast darbu un Laidzē dzīvokli.
— Vai bija viegli atrast darbu?
Juris: — Nē, izstaigāju visur, kur vien var. Man ir daudz prasmju, kvalifikāciju, gan elektriķa, gan atslēdznieka. Bija gadījums, kad Lauktehnikā vienā uzņēmumā iesniedzu dokumentus, un man uzreiz teica, lai nākamajā dienā sāku strādāt. Tajā ofisā mani redzēja paziņas kaimiņiene, kura zina, ka esmu bijis cietumā un man ir bijušas problēmas ar narkotikām. Neatnācu pat atpakaļ līdz patversmei, kad man jau zvanīja un sacīja, ka ir pārdomājuši par darbu… Tagad strādāju, bet citviet, to man palīdzēja atrast patversmes darbiniece.
Laura: — Darbā neviens negrib ņemt. Rakstu CV un sūtu uz visām pusēm. Un kurš darba devējs grib tevi ņemt darbā, ja divas reizes nedēļā jāiet atzīmēties policijā, tad vēl jāiet uz probācijas dienestu…? Tas nav reāli! Mūs dzen no viena stūra otrā!
— Cik viegli vai grūti ir atrast mājokli?
Juris: — Talsos atrast dzīvokli ir neiespējami, tāpēc dzīvoju Laidzē. Bet arī tur īre un komunālie maksājumi ir ļoti lieli, lai arī tā vairs nav pilsēta, un sabiedriskā transporta satiksme uz turieni ir ļoti slikta, jo sevišķi nedēļas nogalēs.
Laura: — Man Rojā, jo esmu deklarēta tur, ar mājokli nepalīdz, lai varētu vismaz nedaudz atsperties. Kā lai uzsāk jaunu dzīvi, ja nav jumta virs galvas? Ir viegli pateikt: «Atrodi darbu un īrē dzīvokli!»
Vilis: — Man dzīvokli atrast palīdzēja deputāte no Talsu novada domes. Bez viņas palīdzības to neizdarītu, jo tu nevienu neinteresē un neesi vajadzīgs. Tagad man ir piešķirts dzīvoklis Villās, bet tur nepieciešams veikt remontu, jo ir ļoti sliktā stāvoklī.
— Cik saprotu, jums nav tuvinieku, pie kā palikt?
Laura: — Man ir mamma, bet pie viņas ir mani bērni. Lai dabūtu atpakaļ bērnus, vajadzīgs darbs un dzīvesvieta, bet neviens nesaprot, cik grūti ir to dabūt.
Juris: — Man kaut kur ir tēvs alkoholiķis, nav neviena, pie kā iet. Viņiem cietumā ir vienalga, vai tev ir, kur iet. Izmet uz ielas, un viss. Par patversmi uzzināju no pazīstamajiem, kaut gan par to mani vajadzēja informēt cietumā pirms atbrīvošanas.
— Kā jūs raksturotu laiku apcietinājumā?
Vilis: — Kad mani izlaida brīvībā, pēc nedēļas bija doma — labāk ir cietumā. Jo šeit nekā nav, visi tev deguna priekšā aizver durvis, nenāk pretī. Cietumā ir jumts virs galvas, esi pabarots, nomazgājies, siltumā. Vienīgā atšķirība, ka ir ierobežota piekļuve kaut kam.
Juris: — Tagad daudzi runā par resocializāciju. Viņiem cietumā tas ir pilnīgi vienalga. Pieraksta tevi kaut kādos kursos, kaut gan viņiem ir vienalga, vai tu tos apmeklē. Galvenais, ka uzliec parakstu, un viss. Esmu mēģinājis tur apmeklēt kursus, bet katru reizi stāsta vienu un to pašu, nav nekā jēdzīga un noderīga.
Vilis: — Savulaik, esot apcietinājumā, apguvu divus arodus. Kad gāju meklēt darbu šūšanas uzņēmumā, uzreiz pateicu, ka esmu bijis ieslodzījumā. Viņi novērtēja manu atklātību un deva iespēju, jo man ir arī atbilstoša drēbnieka kvalifikācija. Vienmēr esmu teicis, ka man cietums ir arī kaut ko iedevis. Gandrīz visi draugi, paziņas ir nomiruši no narkotiku lietošanas, bet es vēl esmu dzīvs. Iespējams, tieši tāpēc, ka biju cietumā.
— Ko vajadzētu mainīt sistēmā, apstākļos, kas ir cietumā?
Juris: — Domāju, ka nekas to veco sistēmu nemainīs. Mainīsies tikai tad, ja uzcels jaunu cietumu (šāda iecere — uzcelt jaunu cietumu Liepājā — ir valdībai — aut.).
Vilis: — Ar to varētu sagraut hier-arhiju, sistēmu, kas cietumos ir līdz šim vēl kopš padomju laikiem. Viņi jau cenšas pamazām kaut ko mainīt, bet tas notiek lēni. Katrā cietumā ir citādāk. Liepājas cietumā, piemēram, ir ļoti stingra kārtība. Administrācija ir ļoti piedomājusi, lai maksimāli liegtu iespēju tikt pie kaut kādiem sakaru līdzekļiem un narkotikām. Visur citur ir brīvāk.
Juris: — Daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka — kāds tu pats esi, tā pret tevi arī izturas. Protams, ir reizes, kad miliči kaut ko noblato vai pašam ir slikts garastāvoklis, bet kopumā nav tik traki. Tas galu galā ir cietums, tas ir jāsaprot. Tur nav nekas šausmīgi slikts, bet arī nekas ļoti labs, protams. Bet tā runāšana, ka viņi palīdz atgriezties sabiedrībā… Tās gan ir muļķības.
Laura: — Piemēram, psihologs, kurš strādā ar cilvēkiem, kuriem ir atkarības, atnāk pie manis, lai es kaut ko pazīmēju, pakrāsoju, un viss. Viņam galvenais, lai atzīmējos, ka biju pie viņa. Kāds tolks? Lai kaut ko parunātu par narkotiku atkarībām, viņiem neesot literatūras latviešu valodā, līdz ar to nevarot man palīdzēt. Un tā tu tur sēdi, un iespējas, palīdzības, lai kaut ko mainītu, kļūtu par labāku cilvēku, nav. Gluži otrādi — tu tur sēdi un galva vēl vairāk nesas uz muļķībām.
— Cik cilvēku vidēji uzturas vienā cietuma kamerā?
Vilis: — Kā kurā vietā. Piemēram, agrāk bija 18 cilvēki vienā lielā kamerā. Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, noteikumi mainījās, un tagad kamerā ir aptuveni desmit vietas. Kad biju Brasas cietumā un gāju pie psihologa, tieši teicu par to, ka gadiem ir jāsēž vienā kamerā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Galvā jau tā ir daudz tarakānu, un gribas atpūsties no tiem cilvēkiem, bet tādas iespējas reāli nav. Tad izdari kādu pārkāpumu, lai varētu tikt uz karceri, kur vari pasēdēt viens pats aptuveni vienu, divas nedēļas.
Laura: — Mēs bijām pa trijām. Tur ir arī kameras ar septiņām vietām, bet vidēji vienā sēž piecas sievietes.
— Kāda tur ir ikdienas rutīna, higiēnas apstākļi, barošana u. tml.?
Laura: — Dušā var mazgāties divas reizes nedēļā, paši tīrām kameras, mazgājam drēbes. Ēdiens visiem vienāds: no rīta ir putra, pusdienās otrais ēdiens ar zupu un vakariņās parasti ir zivs, kas pagatavota dažādos veidos.
Vilis: — Baro ļoti labi, nevar salīdzināt, kā bija pirms aptuveni 15 gadiem.
Laura: — Līdz stundai dienā izved ārā, svaigā gaisā. Tas ir tāds kā bunkurs, istaba, vienkārši vaļēji griesti.
Juris: — Bet tas ir kā kurā cietumā, atkarīgs, kāds režīms. Esmu bijis, kur ir 120 cilvēki vienā telpā, pēc tam bija 70. Tad izlaiž uz stundu ārā, tur arī zālīte auga, varēja redzēt debesis, lasīt pienenes. Cik cietumu, tik variantu.
Laura: — Man uz galvu nenormāli spieda tās četras sienas visur. Būtu laimīga, ja mani tur vienkārši palaistu pastaigāties pa pagalmu, pasēdēt uz beņķīša. Bet tur tikai no viena būrīša uz otru… Cik var!? No sākuma vispār domāju, ka sajukšu prātā. Tikai gulēju un lasīju grāmatas. Man šķiet, ka izlasīju visas iespējamās grāmatas, ko varēju, līdz apnikumam.
— 5,5 gadus no vietas pavadījāt Brasas cietumā. Kā to varējāt izturēt psiholoģiski?
Vilis: — Grūti pateikt. Ir cilvēki, kurus cietums nospiež, bet es tur jūtos kā mājās, jo viss ir pazīstams, zināms. Man tur izdzīvot ir daudz vieglāk nekā brīvībā.
Juris: — Pazīstu viņu (Vili) no bērnības un zinu, kāda viņam bijusi dzīve. Viņam ir mamma, man tēvs, bet ar saviem vecākiem mums nav kontakta. Var teikt, ka esam uz šīs pasaules vieni paši. Kad iznākam no cietuma, mums nav neviena, kurš varētu vai gribētu palīdzēt, un arī paši neesam tik spēcīgi, lai kaut ko sasniegtu. Bet tur mums elementārās vajadzības ir nodrošinātas. Man bija tāda reize, kad biju nelaimīgs, ka jāiet ārā no cietuma, jo zināju — kad iznākšu, man nekā nebūs, un atkal būšu bedrē. Bet kopumā, protams, es negribu cietumā.
Vilis: — Protams, ka neviens tur negrib. Bet, izejot no cietuma, pati lielākā problēma ir dzīvesvieta. Un tad man jānāk uz šejieni. Nevaru izstāstīt tās izjūtas, kādas pārņem, kad 8.00 ir jāiziet uz ielas (jo patversme līdz 1. novembrim ir atvērta tikai no vakara līdz rītam; ziemas periodā — visu diennakti — aut.) un domā — kur palikt līdz vakaram? Jūties kā no laivas izsviests. Kaut kur ej, klīsti… Agrāk bija daudz dzīvu bēdu brāļu, bet tagad nav, kur iet. Staigā kā tāds idiots no viena pilsētas gala uz otru. Un tad vienā brīdī ir klišķis un nolem — ai, piedzeršos vai paņemšu narkotikas. Ne jau cilvēks grib atkal uz vecās takas tikt, bet viņam vienkārši ir tā, ka ar skaidrām acīm nespēj uz to visu skatīties. Tādos brīžos saproti, ka neesi nevienam vajadzīgs.
Tagad ar Lauru esam izlaisti ārā tikai līdz tiesai, vēl nekas nav beidzies. Visticamāk, mums būs jāatgriežas cietumā. Pants paredz, ka, sākot no pieciem gadiem… Rēķinu, ka varētu būt brīvībā 2024., 2025. gadā. Aizgāju Liepājā runāt ar vienu darbinieku, kurš atbild par ieslodzīto resocializāciju, un teicu viņam, ka man ir apnikusi līdzšinējā dzīve un ceru kaut ko mainīt. Mana galvenā problēma vienmēr ir bijusi narkotikas, mana atkarība. Un, ja godīgi, cietumā dabūt narkotikas ir vieglāk nekā brīvībā, jo šeit par tām ir jāmaksā nauda. Esot cietumā, man pat ir bijis aptuveni mēnesis no vietas, kad lietoju narkotikas, kuras man kāds iedod. Tāpēc — ja ir atkarība un gribi atmest, bet tās visapkārt brīvi pieejamas, to nevar izdarīt, jo agri vai vēlu sāksi lietot.
Juris: — Man ilgākais termiņš no vietas bija 2,5 gadi. Ne reizi cietumā neesmu neko lietojis. Brīvībā nodzīvojos līdz beidzamam, tad aizbraucu uz Liepājas cietumu un tur atkopjos.
— Kādas sportiskās aktivitātes cietumā pieejamas?
Juris: — Ļoti minimālas, bet var jau paši kaut ko izdomāt kamerā.
Laura: — Mums sporta zālē bija ripulis, uz kā uzkāpt un pagriezties uz riņķi, novusa galds un divi vieglatlētikas riņķi. Un tur varēja iet tikai divas reizes nedēļā uz īsu laiku, tas arī viss. Kustību cietumā ir ļoti maz, pieņēmos tur svarā par 20 kilogramiem.
— Kā ir sadzīvot ar domu, ka, visticamāk, jums būs vēlreiz jāatgriežas cietumā, turklāt — uz pieciem gadiem?
Laura: — Jāmūk prom (smejas).
Juris: — Jo ātrāk sapratīsi, pieņemsi to domu, ka tas laiks ir jāpavada cietumā, jo vieglāk būs.
Vilis: — Visvieglāk cietumā sēdēt ir tad, kad nekas nesaista ar brīvību. Jo, ja esi viens pats, tad ir vienalga.
— Jums ir četri bērni. Cik bieži viņus redzējāt šī pusgada laikā, kamēr bijāt ieslodzījumā?
Laura: — Vienu reizi, jo otrā reizē viņi izbrauca par vēlu, un nepaspēja ierasties uz konkrēto laiku, kad ielaiž apmeklētājus. Tikāmies stundu, sociālā dienesta darbinieks sēdēja blakus. Vispār jau vienā apmeklējuma laikā ielaiž divus cilvēkus, bet vērsos pie cietuma vadītājas ar lūgumu atļaut mani apciemot visiem četriem bērniem.
— Cik bieži apmeklētāji var ierasties?
Vilis: — Kad esi tur izmeklēšanas laikā, reizi mēnesī. Tas jau ir daudz. Kad esi notiesāts un izciet sodu, tā ir viena reize trīs mēnešos (īsā tikšanās) un vienu reizi četros mēnešos — ilgā tikšanās.
Laura: — Un zvanīt drīkst vienreiz nedēļā piecas minūtes no taksofona.
Vilis: — Kad esi notiesāts, zvanīt drīkst tikai vienreiz mēnesī. Un tad brīnās, kāpēc ieslodzītie kaut kādā veidā cenšas dabūt sakarlīdzekļus… Ko gan piecās minūtēs var izrunāt? Un tā notiek resocializācija?
— Varbūt tādā gadījumā, esot ieslodzījumā, rodas vēlme rakstīt dienasgrāmatu, kaut kādus pierakstus?
Laura: — Mums neļāva. Ne dienasgrāmatu, ne dzejoļus, neko. Mums sieviešu cietumā piesējās pie visa. Kalendāru pat sākumā neļāva atzīmēt, kura diena ir! Reizēm jau sastrīdējos ar dažiem par šādām lietām. 6.00 mums jāceļas, 22.00 — jāiet gulēt. Kad nevaru aizmigt un gribu pie mazās gaismiņas vēl palasīt, man klūp virsū, kāpēc neguļu. Bet ko man darīt, ja nenāk miegs? Un šādu nianšu ir daudz. Protams, ir jau arī darbinieki, kuri liek mierā, bet daļa ir tādu, kuri vienkārši piesienas pie katra sīkuma.
— Vai jums ir bijuši gadījumi, kad cietumsargi jūs fiziski iespaido?
Vilis: — Brasā, piemēram, drošības daļai ir jārūpējas par to, lai netiktu pārkāpti noteikumi. Viņiem ir metodes, kā to panākt, — beisbola nūja, steks un speciāli cimdi. Viņi centās panākt rezultātu, fiziski iespaidojot. Ja godīgi, brīnījos, ka Brasas cietumā lieto alkoholu. Viens ieslodzītais teica, ka brīvībā nav dzēris tik daudz, kā tur. Jau mēnesi no vietas dzerot. Bet kopumā cietumos daudz kas sāk mainīties, jo cilvēki sākuši runāt. Agrāk visi klusēja, nebija pieņemts sūdzēties.
— Kas jums varētu dot spēku, lai atkal nenokļūtu cietumā?
Juris: — Ja vien es to zinātu, tad nebūtu līdz šim vairākkārt nonācis cietumā. Man bija sieva, ir meitiņa. Kamēr dzīvoju ģimenē, viss bija labi. Izšķīros, un atkal sākās brīnumi… Mana atkarība ir narkotikas. Kamēr nelietošu, viss būs kārtībā. Jūs vaicājat, kā valsts varētu palīdzēt. Vispirms vajag, lai sociālie darbinieki strādā nevis naudas dēļ, bet tas viņiem būtu no sirds. Tad arī viss mainītos. Iedod aizsūtīt blankas, un sūta prom. Pateikšu godīgi — ja nebūtu atnācis uz patversmi, kur man darbinieces ļoti palīdzēja, būtu jau atpakaļ cietumā.
Laura: — Jā, viņas te ir kā mammas, kuras ir gatavas palīdzēt, iegulda savu laiku, atbalsta utt. Viņas te ir iekšā ar visu savu sirdi. Jo mums ir ļoti grūti tieši emocionāli, un, ja tevi neviens neatbalsta…
Vilis: — Lai neatgrieztos cietumā, ir vajadzīga sajūta, ka tu kādam esi vajadzīgs.
Juris: — Saprotu, ka valsts man nav parādā, bet, ja uz to skatāmies caur resocializāciju… Ir cilvēki, kas kļūdās, tas ir cilvēcīgi. Ja esmu kļūdījies, neprasu nezin ko. Vienkārši sapratni! Piemērs — iestādes mūs mudina atrast darbu, un, kad tā nav, pārmet. Tajā pašā laikā sastāda mums grafiku, ka, piemēram, pirmdien jāiet uz kādiem kursiem, otrdien pie narkologa, trešdien uz probācijas dienestu. Kad nākamreiz man vaicāja, kā iet pa darbu, nākas atbildēt — mani atlaida! Darba devējs teica, lai vispirms tieku galā ar savām problēmām un tad meklēju darbu. No viena stūra otrā. Un tādu piemēru ir daudz.