Laulība — darba, nevis cīņu lauks

Personības

Katram no mums ir kādi īpaši cilvēki, kuri liek mirdzēt acīm un kuru dzīves pieredze un gudrība, kad dzirdēta, netiek palaista vējā, bet tiek ielikta īpašā sirds dārgumu atvilktnē. Aivaram un Aijai Straumēm ir liela nozīme gan manā, gan citu cilvēku dzīvē, tādēļ uzrakstīt plašāk par viņu laulības dzīves pieredzi un pērlēm ir patiesi liels gods. Septembra beigās vienmēr smaidīgais un starojošais pāris sagaidīja savu apaļo kāzu jubileju. Abi vienā straumē sākuši plūst pirms 40 gadiem, tādēļ skaistajai dienai ticis rubīna gods.
«Mēs viens otram jau pašā sākumā pieķērāmies kā tādi dadzīši. Varējām stundām ilgi sarunāties, un šķiet, ka mūsu laulība bija jau Dieva sirdī iecerēta vēl tad, kad mēs Viņu nemaz nepazinām,» neslēpj Aija un Aivars, kuriem katrs laulības dzīves gads un dažādi sarežģījumi kā neapzināts solis vedis Viņa virzienā. Aija atceras, ka neilgi pēc iepazīšanās gājusi Ai-varam pretī uz vilcienu un sirdī bijis klikšķis: atnākusi saprašana, ka Ai-vars viņai būs uz mūžu. Pāris neslēpj, ka jau no paša sākuma attiecības bija balstītas uz abpusēju mīlestību. Un gudrība, kas šim pārim devusi spēku un virzību, ir saprašana, ka laulība nav cīņas, bet darba lauks.
Abi nāk katrs no sava Latvijas nostūra —
Aija no Kurzemes, kur dzīves pirmie gadi pavadīta Liepājā, bet Ai-vars — no Latgales, un abi satikušies pašā vidū — Olainē. Ejot cauri dažādiem apstākļiem un notikumiem, jau krietnu laiku ģimene noenkurojusies Talsos, ko sauc par savām mājām, jo tā ir īpaša un dārga vieta abu sirdī. Bet, atgriežoties pie satikšanās stāsta, abi ar humoru atceras, ka Olainē dzīvojuši vienā mājā un bijuši kaimiņi. Aivars dzīvojis devītajā stāvā, bet Aija — astotajā. Arī vidusskolas laiks pavadīts ar klases starpību vienā skolā. Aijas klasesbiedrs draudzējies ar Aivaru, tādēļ sanācis iepazīties arī abiem jauniešiem, kas ātri ieskatījušies viens otrā, un dzimusi mīlestība. Pēc pusgada, kad Aija bija pabeigusi skolu, arī salaulājušies. Kaut arī Aijas vecāki nebija mācējuši būt par labu piemēru ģimenes attiecību veidošanā, jo viņiem gājis raibi, tas nebijis šķērslis Aijai pieņemt lēmumu, ka pašas ģimene būs pavisam citādāka, jo sirdī dega vēlme pēc tīrām attiecībām un sapnis būt viena vienīgā vīra sievai, jo šķelšanās un šķiršanās šķitusi kaut kas nepieņemams. Un Aijas sapnis patiešām īstenojies.
Katru otro dienu — pa vēstulei
1979. gada 29. septembrī svinētas kāzas, martā piedzimusi jauno vecāku lielais lepnums — meita Evija, bet Aivars pēc mēneša uz diviem gadiem aizgājis armijā. Aivars stāsta, ka Aija divas reizes braukusi pie viņa uz Kaļiņingradu, jo viņš šo divu gadu laikā uz mājām tā arī neticis. Un meita savus pirmos divus dzīves gadus tēti redzējusi tikai bildēs. Kad pagājis pusgads dienestā, Aivars Aiju aicinājis atbraukt ciemos, un sievai nebijis divreiz jāsaka. Viņa braukusi uz slēgto armijas zonu, nemaz nesaprotot, kur īsti dodas. «Ja vīrs vēstulē uzraksta, lai braucu, tad tas nozīmē, ka jābrauc… Un es arī braucu, neko nemaz nedomādama, bet izrādījās, ka iekšā bez atļaujas nevar tikt, un mēs nemaz nezinājām, ka tāda vajadzīga,» jaunības dedzību atceras pāris. Aija priecājas, ka satikusi kādu taksistu, kas sapratis viņas situāciju un palīdzējis izbraukāt visas tās vietas, lai dabūtu atļauju, izslēdzot skaitītāju, un paprasījis ļoti mazu samaksu par ilgo braucienu, jo pilno viņa nemaz nebūtu varējusi samaksāt. Tas bijis liels brīnums un laipnība no cilvēka puses. Jaunības mīlestības dullums darījis savu.
Abi sazinājušies ar vēstuļu starpniecību. «Rakstījām vēstules, var teikt, katru otro dienu. Man vēstules pat bija sanumurētas, un to bija ļoti daudz. Telefonu jau nebija,» saka Aija. «Es rakstīju visur, kad vien bija laiks — stāvot, sēžot, guļot, pārtraukumos… Dienests nebija viegls, laika nebija, tāpēc bija jāatrod visādi momenti, kad varētu uzrakstīt Aijai,» atmiņas papildina Aivars. Bet Aija smaidot piebilst, ka stūmusi ratos Eviju un lasījusi vīra vēstuli, kas no malas noteikti izskatījies kuriozi, jo to darījusi ar sajūsmu un nepārtraukti smaidījusi. «Bija tik forši lasīt to visu, jo Aivars prata rakstīt. Vēstules man joprojām ir. Armijā bijusi tradīcija, ka ar pirmo atnākušo vēstuli tās saņēmējam sists pa degunu. Un mana vēstule Aivaram bija ļoti bieza (smejas), jo biju labi pacentusies un nemaz nezināju par kaut kādiem svara ierobežojumiem,» sirsnīgajā mīlestības stāstā dalās Aija.
Atšķirības bērnu audzināšanā
Pārim ir trīs bērni un četri mazbērni. Abi smaidot teic, ka viņiem sanācis būt gan klasē jaunākajam vecāku pārim, gan arī nobriedušākajam, jo jaunākā meita Santa, kas ir vecāku brīnums, pieteikusies tad, kad Aijai bija četrdesmit. Un meita tikko atzīmējusi savu pilngadību. Vecākā meita Evija un dēls Edgars, kā abi vecāki smej, jau ir izauguši lieli. Abi vecākie auguši tā, kā jau padomju laikos bijis pieņemts. Aija salīdzina, ka tad, kad ģimene dzīvojusi bez Dieva, arī bērnu audzināšana atšķīrusies. Bērni bija mīlēti, bet ciešas savstarpējās attiecības īsti nebijušas. Bijusi ģimene, bērni aprūpēti, vesti uz skolu, bet vecāki kaut kā neteica, ka mīl, vai citādāk neizrādīja savas jūtas. Par piedošanu arī nerunāja. Bet vecāko bērnu bērnība pavadīta, gan makšķerējot, gan braucot ar laivām, kas ģimenei bijis ļoti dārgs laiks. Aivars piemin, ka trīs gadus ir trenējies arī akadēmiskajā airēšanā, tādēļ varbūt laiva un airi ienesti arī ģimenes atpūtā. Braukts pa krācēm un izbraukātas visas Latvijas upes. Arī Ukrainā un Krievijā šajā sakarā būts.
Viss sākts no jauna
Jautāti, kā nokļuvuši Talsos, Aija un Aivars pastāsta, ka sākumā no Olaines aizgājuši uz Jelgavu, bet Talsos dzīvojuši draugu draugi, kas ņēmuši līdzi uz talkām, un šī pilsēta uzreiz ļoti iepatikusies. Dzīvojot Jelgavā, viņi sapratuši, ka ir kas jāmaina, un gribējies sākt jaunu dzīvi, jo nepatikuši ne piektdienas vakari, kad sanākts kopā ar draugiem un jautrāk pasēdēts, ne pašu dzīves kvalitāte īsti apmierinājusi, bet Aivars atzīst, ka no sevis jau neizbēgsi, jo viss nelabais, no kā gribas aizmukt, bieži vien slēpjas dziļi katrā pašā. Un tad arī dzīvē ienācis Dievs un darījis lielas lietas. Kāds cilvēks pārim pastāstījis par Jēzu, un visa ģimene noticējusi Viņam kā glābējam. Atbraucot mājās no dievkalpojuma, Aivars sapratis, ka daudz kas pēc Jēzus ieaicināšanas savā dzīvē uzreiz ir izmainījies. Uz sievu tajā pašā vakarā pat skatījies ar citām acīm. Tas viņam šķitis kā īsts brīnums. «Mani absolūti vairs neinteresēja nekāds alkohols. Bija izmainījusies dzīves jēga. Riebās jebkāds grēks. Ienāca tīrība savstarpējās attiecībās,» neslēpj Aivars. Aija piebilst, ka tas bija dzīves posms, ko var nosaukt par otro sākumu, jo, ejot pa dzīves ceļu pirms satikšanās ar Dievu, bija brīdis, ka tāda dzīve kļuva par smagu, tādēļ viņa visdrīzāk būtu bijusi gatava attiecības pārtraukt. Tāpēc tas bijis attiecību otrais sākums.
«Viss tika sākts no jauna. Izrunājāmies un atklājām lietas, kas bija sakrājušās, un izlīdzinājāmies savā starpā. Sarunājām, ka pagātne ir pagātne un uz to vairs nekad neskatāmies. Sākām pilnīgi tīru dzīvi kopā ar Dievu,» turpina Aija. Un izmainījies pilnīgi viss. Arī attiecības ar bērniem. Tika saprasta dzīves jēga, un atnāca sapratne par to, kāpēc vispār esmu nākusi uz šīs zemes. Tas jautājums Aiju bija mocījis visu laiku. Aivars piebilst, ka arī bērniem Dievs ļoti pieskāries. «Mums bija burtiski tā, kā saka Bībele. Kad nāc pie Jēzus un nožēlo visus grēkus, Dievs tos piedod un dod jaunu dzīvi,» viņš turpina. Dievam uzreiz pieķērusies arī Aijas mamma, redzot, kā meitas ģimene izmainījusies. Liekus jautājumus neuzdodot, arī viņa gribējusi to pašu. Un viss noticis. «Tas periods, kad mēs satikām Jēzu, bija laiks, kad nestaigājām pa zemes virsu, bet Dieva mīlestības atmosfērā burtiski lidojām,» atminas laulātie. Bet, neskatoties uz lielajām pozitīvajām pārmaiņām, dzīve laukos ritējusi diezgan pasmagi. Aijai bijušas arī problēmas ar sirdi, ko vēlāk Dievs sakārtojis, un viņa piedzīvojusi dziedināšanas brīnumu. Arī ekonomiski bija smags brīdis, kā tika pieņemts lēmums atstāt laukus.
Gluži kā filmā
Aivars atstājis lauksaimniecības lietas, un ģimene aizgājusi dzīvot uz pilsētas vidi, un šajā laikā Dievs arī uzrunājis Aivaru uzņemties atbildību par cilvēkiem, kļūstot par mācītāju. Tas bijis 2001. gadā — īpašā laikā, jo piedzimusi jaunākā meita Santa, kas saistās ar brīnumiem pilnu gadu. Nevar nepieminēt, ka Aivara sieva Aija un meita Evija, kas nesen bija precējusies ar vīru Arti, gaidīja mazuļus vienā laikā, un tie piedzima ar vienas dienas starpību gluži kā filmā «Līgavas tēvs 2», ko vienmēr ar sirsnību piemin Straumju pāris. Un arī untumi abām lielo vēderu īpašniecēm bijuši kā šajā filmā. Jaunākā meita Santa ir tikai dažas stundas vecāka par vecākās meitas Evijas dēlu Danu. Santa sanāk Dana tante, un abi vienmēr bijuši kopā — gan bērnudārzā, gan tagad skolā, kad rit beidzamais vidusskolas gads. Bet pats Santas brīnums iesācies tad, kad Aijai pateikts, ka ar viņas grūtniecību nav viss kārtībā, un ārsti uzstāja, ka viss ir jāpārtrauc, jo vecums esot par lielu un arī ar veselību viss nav kārtībā. Īsti neviens neprasījis pašas Aijas viedokli. Aija piekritusi doties uz slimnīcu uz tā saukto saglabāšanu, bet izrādās, ka papīrā esot uzrakstīts — «aborts». Bijis smags spiediens, un neviens nesapratis, kāpēc Aija tik ļoti grib saglabāt šo bērnu. Tā nakts bijusi lūgšanu pilna, un Dievs personīgi runājis vārdus, kas atnesuši brīvību no bailēm un spēku, proti, ka Aija netiks pārbaudīta pāri mēram un Dievs darīs pārbaudījumam tādu galu, ka viņa spēs panest. Viņai atnāca miers un spēcīga ticība, ka viss būs kārtībā. Un otrā dienā pēc šī notikuma arī analīzes pēkšņi bijušas normālas. Draudze tajā brīdī arī intensīvi lūgusi par situāciju, un, aizejot no slimnīcas mājās, pēc lūgšanām Aija vēderā sajutusi karstumu, sākusies liela asiņošana, par ko ģimene, protams, satraukusies, bet, dodoties pēc tam pie ārsta uz ultrasonogrāfiju, lai saprastu, kas noticis, viņa dzirdējusi priecīgu un brīnumainu vēsti: «Reku mazais met ar roku!» Un patiešām viss bija kārtībā. Nelabais bijis dabīgi iztīrījies, un mazulis — sveiks un vesels. Vecāki joprojām dzīvi atceras šo laiku un lielo Dieva brīnumu un teic, ka visa grūtniecība pēc tam nostaigāta viegli un bez sarežģījumiem, tādēļ iedrošina nekad nepadoties un pieķerties Dievam un lūgt arī draudzes lūgšanu atbalstu. Aivars piedalījies Santas dzemdībās un pārgriezis nabassaiti. Santa mīlošajam pārim ir vislielākais brīnums un liela liecība par Dieva varenību. Un jaunākās meitas audzināšana bijusi pavisam citādāka. «Bērns ticīgo laulībā dzimst pavisam citādāks, jo mēs jau pazinām Dievu. Santa iekšienē ir ļoti, ļoti tīra, iejūtīga un asi izjūt grēka netīrību. Es redzu lielu atšķirību…
Vismaz viena ģimene, kurai bija līdzīga situācija ar mazuli kā mums, kad mammai bija 40 gadu, tika iedrošināta, laida pasaulē bērnu un nenobijās no tā, ko saka medicīnā un runā visapkārt. Mēs iedrošinām nebaidīties!» saka brīnumu piedzīvojušie vecāki, kuriem reiz pateikts, ka Santa neļaus viņiem novecot, kā arī patiesībā esot.
«Bērni ir mūsu kā vecāku lepnums. Viņi dzīvo tīru dzīvi un ir kārtīgi ģimenes cilvēki, kas mīl Dievu. Arī Evijas un viņas vīra Arta laulība drīz sasniegs divdesmit gadu atzīmi, bet dēla Edgara un sievas Janas — 16, kas arī ir ilglaulība,» savu prieku par Dieva svētību neslēpj priecīgie vecāki.
Skaists piedzīvojums
bijis ceļojums uz Izraēlu. «Kad Ai-vars man pateica, ka ir uzdāvinātas lidmašīnas biļetes uz Izraēlu, kas bija 2007. gadā, man bija nenormālas, neizskaidrojamas iekšējas bailes lidot,» smejas Aija. Aivars smaidot piebilst, ka lūdzis Dievu un teicis: «Dievs, ja tu gribi, lai mēs braucam uz Izraēlu, tad dari kaut ko ar manu sievu.» Aija savukārt domājusi, vai viņas vietā ceļojumā nevarētu doties kāds cits, jo tādas bailes ar lidojumu nebija savienojamas. «Kad Aivars bija tā lūdzis, par ko es nemaz nezināju, pēkšņi vienā dienā sēžu un jūtu, ka man vairs nav nekādu baiļu. Varēju kaut tūlīt sēsties lidmašīnā un lidot,» turpina Aija. Un pats interesantākais bija tas, ka Dievs Aijai bija tā pieskāries un izmainījis, ka visu lidojumu viņa ļoti izbaudījusi, bijusi sajūsmā visas četras stundas un jutusies labāk nekā Aivars, par ko atceroties, abi smejas.
Draudze — Dieva dots brīnums
«Ļoti mīlu draudzi un savu darbu, ko daru. Es saprotu, ko Dievs grib darīt un darīs. Man patīk savā draudzē sagaidīt Viņa lietas, un es kaut kur citur nemaz negribētu vairs braukt un būt,» atklāj Aivars, kurš ir evaņģēliskās kristiešu draudzes mācītājs jau ilgus gadus. Aija piebilst, ka ceļošana arī viņu īsti nevilina, viņa mīlot Latvijas laukus un jūru.
Aivars neslēpj, ka pēdējā laika brīnišķīgākais piedzīvojums bijis draudzes saorganizētās viņa dzimšanas dienas svinības armijas tematikā, kas bijis liels pārsteigums. Bijušas prieka asaras par cilvēkiem, kas ir spēcīga komanda. Draudzē bija pamanījuši, ka mācītājam armijas tematika ir sirdij ļoti tuva, tādēļ sagatavots brīnišķīgs pārsteigums. «Cilvēku siltums un labie vārdi sirdī ielēja vēl lielāku mīlestību. Neko labāku nevarētu nemaz vēlēties. Draudze ir tas lielais brīnums, ko Dievs ir devis, un es to ļoti novērtēju. Es nevarētu iedomāties atkal dzīvot to tukšo dzīvi ar bezjēdzīgajām padarīšanām, kāda tā bija, pirms atsaucāmies Dievam. Tagad ir īsta dzīve! Redzam brīnumus, kā mainās daudziem dzīve,» prieku neslēpj Aivars.
Apaļais gads
Šo gadu ģimene sauc par apaļo gadu — 40 gadu kāzu jubileja, Aivara 60. dzimšanas diena, meitai Santai un mazdēlam Danam — astoņpadsmit. «Un šis ir laiks, kad varam teikt, ka tik labi laulībā mums nekad nav bijis,» smaidot atzīst Straumju pāris. Arī domstarpības abi iemācījušies risināt gudri. Aija sapratusi, ka tur, kur tiek mestas pagales, arī uguns labi deg un liesmas nepiestāj degt. «Tā ir ar strīdiem. Ir vajadzīgs miers, nevis sava taisnība. Sapratu, ka kašķiem nav jēgas, un pienāca brīdis, ka nerunāju neko pretī, lai uguns pierimst, bet tam bija vajadzīga Dieva dota gudrība, un Aivars piebilst, ka laulībā svarīgs ir apustuļa Pāvila teiktais vēstulē efeziešiem, kur sacīts, lai vīrs dzīvo sievai un sieva vīram. Tai vajadzētu būt iekšējai sirds attieksmei. Vīram nevajadzētu neko pieprasīt no sievas, bet dzīvot viņai un otrādi. «Tad, kad tu to saproti, brīžos, kad nāk muļķīgas domas, ar šo Dieva vārdā teikto gudrības spēku ir vieglāk aizliegt sevi un dzīvot tā, kā rakstīts Bībelē. Tas rada mieru un drošību. Tad, kad otrs cilvēks redz, ka piekāpies par labu mīļotajam, tas rada to mīlestību,» smaidot noslēpumā dalās Aivars Straume. «Egoisms pieprasa no otra, bet mīlestība dod. Ja cilvēks nemitīgi pieprasa no otra, tā nav mīlestība.»