Kumelīte — pret visu?

Veselība

17. oktobrī Talsu novada muzeja zālē, līdzās izstādei par pirmo zaļā dzīvesveida cildinātāju Doru Švīkuli, kuras veikumā atrodams daudz joprojām aktuālu atziņu, Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes Zāļu formu tehnoloģijas katedras pētniece Inga Sīle mūsdienu medicīnas acīm uzlūkoja citu mantojumu — latviešu tautas ticējumus.
Pētījumā I. Sīle analizējusi 38 000 latviešu tautas ticējumu, tajos visbiežāk pieminētos augus, slimības un to simptomus un palūkojusies uz šo 19. gadsimta pieredzi ar 21. gadsimta pētnieka acīm. Augus folklorā nav bijis tik viegli identificēt, jo, piemēram, pelašķis slēpies arī zem tādiem vārdiem kā žužaine, asinsdziras, ašķis, peļastes un tītarpuķe, asinszāle tikusi saukta arī par brandavīna puķi, māllēpe — par baltvēderi vai tūkšķa lapu.
Ticējumos visbiežāk minētie augi
ir parastais pelašķis, ārstniecības kumelīte, dārza sīpols, vērmele, ceļteka, tabaka, bērzs, ozols, ieva, kadiķis, alveja — visi, izņemot tabaku un alveju (starp citu, ticējumos minēts arī ingvers), ir Latvijas floras augi. «Ja salīdzina ar augiem, kurus mūsdienās plaši patērē un iegādājas aptiekās, tad šobrīd biežāk izvēlas vilkābeli, māteri, asinszāli, kliņģerīti, kuri ticējumos parādās ļoti, ļoti reti,» atzina I. Sīle. Ticējumos atspoguļotās slimības un to simptomi tika sagrupēti 17 kategorijās. Visvairāk aprakstīti gremošanas orgānu sistēmas darbības traucējumi, tādi kā vēdersāpes (tās mazināja, piemēram, ar vērmeli, rudziem vai bērzu), zobu sāpes (te līdzēja pulveris, kas gatavots no tabakas lapām, svaiga ievas miza vai parastās zalktenes zars) un caureja (tās gadījumos lietoja novārījumu no ozola mizām, cirtainās skābenes saknes vai mellenes). Ievērojams skaits ticējumu veltīts arī elpošanas orgānu sistēmas un ādas problēmām, vispārīgiem, skeleta un muskuļu sistēmas traucējumiem.
Ticējumi liecina par daudzu indīgu augu, kā segliņš, purva vaivariņš, kodīgā gundega, bebrukārkliņš, biškrēsliņš, zilā kurpīte, melnā driģene, maijpuķīte un strutene, lietošanu. Jau minēju, ka parastās zalktenes, šī viscaur ļoti indīgā auga, zariņš tika izmantots pret zobu sāpēm. «Senie latvieši izmantoja šo augu, lai bakstītu zobus! Droši vien doma bija tāda — ja nebūs zoba, nebūs arī sāpju, jo no bakstīšanas zobs arī izkrita,» minēja I. Sīle. Tāpat augi, ko mūsdienās mēdz izmantot tikai ārīgi, agrāk lietoti iekšķīgi.
13 augi ir minēti vairāk nekā
astoņās kategorijās, liekot domāt, ka cilvēkiem šķita iespējami ar tiem ārstēt gandrīz vai visas kaites. Ārstniecības kumelīte minēta 13 kategorijās no 17, būtībā tiekot padarīta par ārstniecības panaceju. Vienā ticējumā tieši tik lakoniski arī vēstīts: «Kumelītes — pret visu.» «Kumelīte nebija minēta tikai vīriešu dzimumorgānu sistēmas un asinsrites sistēmas problēmu ārstēšanai. Visur citur kumelītei bija pielietojums,» atzina I. Sīle.
Ja katrā ticējumā lielākoties minēts tikai viens augs, ko izmantoja konkrētam nolūkam, tad mūsdienās ievērojami pieaugusi tendence izmantot zāļu tēju maisījumus no dažādiem augiem. Te gan jābūt uzmanīgiem, lai nesanāk tā, ka vienā maisījumā ir augi ar pretēju iedarbību. «Kādreiz lietoja tējas, tinktūras, novārījumus. Mūsdienās pārejam uz tabletēm, kapsulām, augu ekstraktiem, kas iestrādāti šajās zāļu formās. Ir svarīgi saglabāt augu lietošanas tradīcijas, jo, manuprāt, latvieši izceļas ar to, ka esam ļoti tuvu dabai,» viņa sprieda. Ne velti mēdzot teikt, ka mums visvairāk var palīdzēt tie augi, ko varam atrast pie savu māju sliekšņa. Jāatceras gan, ka no viena un tā paša auga gatavotai tējai atkarībā no tās stipruma var būt dažāda iedarbība — pat pretēja. «Un vēl — kas vienam līdzēs, otram nelīdzēs,» brīdināja I. Sīle.
Pasaules Veselības organizācijas
dati liecinot, ka ne mazāk kā 80 procenti cilvēku paļaujas uz ārstēšanos ar pagatavojumiem no augu drogām un rūpnieciski ražotām augu izcelsmes zālēm. Dabas produkti tiek plaši lietoti gan tautas jeb tradicionālajā medicīnā, gan zinātniskajā jeb uz pierādījumiem balstītajā medicīnā, kā arī homeopātijā un uztura bagātinātāju ražošanā. I. Sīle gan uzsvēra: «Tautas medicīna ietver empīriskas ārstēšanas metodes, kas novērš slimības simptomus, nenoskaidrojot to cēloni. Arī ticējumos ļoti bieži aprakstīta simptomu mazināšana, piemēram, tiek minēts, ka to vai citu augu lietojam pret klepu, bet neparādās informācija par to, kas ir izraisītājs, lai gan klepu var radīt gan saaukstēšanās, gan kuņģa problēmas, gan augsts asinsspiediens. Tāpat temperatūras iemesli var būt visdažādākie, bet ticējumos min vienkārši temperatūras mazināšanu. Mūsdienās par daudzu augu iedarbīgumu liecina gan novērojumi, gan klīniskie pētījumi, piemēram, pierādīts, ka baldriānam piemīt nomierinoša iedarbība, asinszāle mazina depresiju, bet liniem piemīt vieglu caureju izraisoša darbība.»
Pagaidām tikai ceturtajai daļai ticējumos minēto augu esot izstrādātas monogrāfijas par to zinātnisko pielietojumu. Tās glabājot neatsveramu informāciju par drošu un efektīvu augu lietošanu, devām vēlamā efekta sasniegšanā, mijiedarbību, blakusparādībām un citiem svarīgiem aspektiem. «Ticējumos atradām informāciju, kas tiešām ir pamatota arī mūsdienās, bet bija lietas, kas ir pilnīgi pretrunā ar to, kā uz šiem augiem skatās mūsdienās. Manuprāt, ir svarīgi saglabāt latviešu tautas tradīcijas, tostarp arī dziedniecībā, bet par tām jāsniedz mūsdienīgs vērtējums no zinātnes puses,» pauda I. Sīle.

Ticējumi pret pētījumiem
⇒ Pelašķa lakstu var lietot, lai mazinātu apetītes zudumu, mēreni stipras kuņģa un zarnu spazmas, vēdera pūšanos, vieglas menstruāciju spazmas un virspusējas brūces uz ādas, bet monogrāfijās neparādās informācija, ka pelašķi lietotu pret saaukstēšanos un klepu. «Varbūt vēl trūkst pētījumu, kas apstiprinātu pelašķu lietošanu šādos gadījumos,» sprieda I. Sīle, nenoliedzot, ka arī pašai bērnībā tieši klepus gadījumos mācīts dzert pelašķu tēju.
⇒ Ozolu mizas var palīdzēt vieglas caurejas, mutes gļotādas un ādas iekaisumu simptomātiskai ārstēšanai, bet zinātniskā pieeja ļauj secināt, ka šādas tējas iekšķīga lietošana nevar, kā ticējumos minēts, palīdzēt pārmērīgu menstruāciju gadījumā. «Ozolu mizas ļoti labi derēs smaganu asiņošanas gadījumā, lietojot lokāli, jo tās satur aktīvās vielas tanīnus, kam piemīt savelkoša iedarbība, bet cerēt, ka, dzerot ozolu mizu tēju, mazināsies menstruālā asiņošana, ir lieki, jo tanīni nepārvarēs kuņģa skābes un nenonāks organismā tik tālu, lai būtu šāds efekts,» uzsvēra I. Sīle.