Kad dzērveņu lauki ir ogu pilni

Lauksaimniecība

Zemnieku saimniecībā «Piesaule», kas atrodas Sārāju purvā Valdemārpils lauku teritorijā, pirmie lielogu dzērveņu stādījumi tika ierīkoti 1994. gadā. Tie bija tikai 0,12 ha platībā, bet pēc nepilnu 25 gadu ilgas darbošanās pašreiz dzērvenāju platība sasniedz 16 ha un ogas laukos brīžam ir saujām grābjamas. Arī šogad par bagātīgas ražas trūkumu saimnieki nesūdzas.
Izmēģinot vairākas lielogu dzērveņu šķirnes, šobrīd saimniecības «Piesaule» laukos sastopamas desmit dažādas. Visvairāk stādījumu ir ar ’Steven’, ’Pilgrim’, ’Early black’ un ’Bergman’ šķirnēm. Ražojošie stādījumi vairumā hektāru ir nodrošināti ar ūdens smidzināšanas sistēmu pretsalnu aizsardzībai. Dabiskā veidā dzērveņu audzēšana izvērtusies par daļēji izstrādātā purva rekultivēšanas metodi. Kā pastāsta saimnieks Dailis Brālītis, saimniecībā ir vecie lauki jau ar 20 gadu pieredzi, kur ogu ir mazāk, kas diezgan izbrīna, jo nezinātāja acij paveras ar ogām bagātīgi stādi, bet patiešām vēlāk redzam, ka jaunie lauki acis lutina vēl iespaidīgāk. Redzot ’Pilgrim’, kas tulkojumā apzīmē svētceļotāju, kurš apkļāvis grāvi gluži kā vīnogulājs un skats mats matā atgādina tumšās vīnogas, izbrīnā jāsarauc piere, un tajā brīdī nepārsteidz arī pircēju neticīgais jautājums: «Vai tad tās patiešām ir dzērvenes?» Sarmainais matējums no ogām ejot nost, ja viegli paberzē, bet izskats tām patiešām mulsinošs.
Dzērveņogas pēc garšas atšķiras salduma ziņā un arī pēc formas. Ir dzērveņu šķirne, kas ir līdzīga bārbelēm un ir vissaldākā. Ne reizi vien ir piedzīvots: kāds netic, ka tās ir dzērvenes, bet nosauc tās, piemēram, par mežrozītēm. Dailis parāda arī ’Franklin’, kas nosauktas prezidenta vārdā un manāmi atšķiras no iepriekš redzētajām dzērveņogām. Saimnieks teic, ka ar dzērvenēm ir tā — ja ir kāda neierastāka šķirne ar neierastākas krāsas un formas ogām, tad cilvēki neuzticas un saka: «Nē, tā nav dzērvene…»
Saimniecībā dzērveņu audzēšana iesākusies ar 300 stādiem, kas tika pavairoti. Pirmo reizi ejot pa dzērveņu lauku, šķiet, ka ir tā, kā bērnībā sapņots, jo ogas pilnas saujas sanāk no tā vien, ka pieliecies un ielaid pirkstus stādos, kur viss cieši saaudzis un nav atsevišķi ar aci izšķirams. Dailis saka: ražība ir pat 30—40 tonnas no hektāra. Gluži kā kartupeļi. Ar katru salnu vai salu dzērveņogas paliekot sulīgākas, bet kailsals gan tām īsti netīkot. «Tagad paspēja jau būt mīnus seši grādi, kad ar smidzinātājiem arī laistījām, lai nesasalst. Augs ar katru salu piedzīvo stresu un izstrādājas aizsargvielas, kad rodas sarkanā krāsa. Ja ilgstoši nav salnu, ogas paliek gaišas. Dabūjot stresu, tās sāk pumpēt aizsargvielas. Un augs sevi tā aizsargā,» pastāsta Dailis. Ogas, ko redzam uz lauka, varot tā augt laukā līdz pat nākamā gada Jāņiem. Šīs ogas ir unikālas. Tā ir tīrā antibiotika. Ir atklāta jauna viela, kas ir, piemēram, sarkanvīnā, proti, resveratrols. Tā ir sarkana viela, kas paildzina cilvēka mūžu. «Un šī viela ir arī dzērvenēs. Jo sarkanāka oga, jo tā cilvēkam ir vērtīgāka,» piebilst Dailis Brālītis, turpinot, ka dzērveņu audzēšana un kopšana ir diezgan vienkārša. Novākšanu var mehanizēt, tāpat arī pļaušanu un grābšanu. Nepieciešams vienā virzienā visu saguldīt jeb saķemmēt, lai kombains, slīdot cauri, neko neplēš. «Ja viss kā suņa spalva ir smuki saglaudīts vienā virzienā, tad kombaina pirkstiņiem ir viegli iet cauri. Dzērvenes nav jāpārstāda vai jāmaina, jo tās uz lauka tāpat kā mežā aug mūžīgi. Brālīšu saimniecības laukos dzērvenes aug kūdrā, un stādus citu no cita atdala grāvis, kur notek ūdens. Kad ogas no grāvja dabū ūdeni vairāk, tās izaug milzīgas.
Šķirne, ko aplūkojam, izaug pat eiro monētas lielumā. Bet pārlieku lielā mitruma dēļ laikā, kad daudz līst, var sanākt arī problēmas — sākas puves, dažādas sēņu slimības. Pašlaik ogas ir ļoti tumšas. Tajās ir daudz vitamīnu. «Vecie grāvji ir jāpatīra, jo tad ūdens neiet prom un sāk veidoties sūna, un purvs sāk augt atpakaļ. Rodas kūdra. Skaisti šeit ir ziedēšanas laikā. Pirmie ziedi sākas Jāņos. Un ziedēšana ilgst mēneša garumā. Vakar vēl atradu, ka dzērvenes zied. Tik vēlu nekad nav ziedējis,» pastāsta Dailis, piebilstot, ka pašlaik ogas tiek vestas uz saldētavu «Puratos», kas ir bijušais «Purefood», un blakus ir kooperatīvā sabiedrība «Ziemeļ-oga», ar ko kopā uzceltas saldētavas. Visa gada garumā iegriežas klienti, kam ogas vajadzīgas sulām, saldējumiem, kā arī farmācijas fabrikām ir kādas vajadzības. Par noietu Brālīšu saimniecība nesūdzas, un ogas pāri nekad nav palikušas. «Ar pirmajām ogām nezinājām, ko darīt, jo nebija kam paprasīt padomu, bet tagad pēc 25 gadiem ir aptuveni skaidrs, ko darīt, bet īsti nav laika, kad to izdarīt,» smejas Dailis.
Latvijā kopumā ir kādi 30 dzērveņu audzētāji, un Talsu pusē bez Brālīšu ģimenes saimniecības ar šo ogu audzēšanu nodarbojas Dundagā. Kurzemē dzērvenes audzē Alsungā, Rucavā, Saldū, tāpat arī tuvējā Tukumā un Jelgavā. «Lielākas platības par 20 ha Latvijā nav. Sastādīt jau rekordus var, bet jāsaprot, ka viss ir jākopj un ka arī nezāles liek par sevi manīt. Pie nezālēm pieder arī virsis, ko uz lauka var vietām redzēt. Tas vispār ir kā košumkrūms, ko arī tirgo. Tāpat dzērveņu audzēs iemetas nezāle — spilva,» pastāsta saimnieks D. Brālītis, kas turpina dalīties zināšanās, ka, piemēram, dzērveņu šķirnes ’Early black’ ogas ir mazas un tās vairs nav īsti iecienītas, jo ir šķirnes, kuru ogas ir daudz lielākas, bet sulu gan tās dodot brīnišķīgu — melnu un biezu, kaut salasīt tās ir salīdzinoši grūti. «Ar katru salu ogām pieaug cukura daudzums, bet tieši tagad ogās ir daudz pektīna — tā ir viela, kas biezina un recina ābolu ievārījumu… Novākšanai ogas vajag cietas, tāpēc neder, ka tās sasalst, jo tad sula gāžas ārā, jau lasot. Gudrāk ogas ir nogatavināt saldētavā. Pavasarī uz lauka palikušās būs burtiski sulas bumbiņas, bet visas nolasīt nav iespējams. Ogas pārziemo, tāpēc tās ir patiešām unikālas,» pastāsta Dailis, kura tēvs Viesturs Brālītis ģimenē iesācis dzērveņu audzēšanas tradīciju vietā, ko Latvijā iesaukuši par Brālīšu purvu.