«Bibliotēkas ir pēdējie laukos palikušie bastioni»

Talsu novads

Vija Nagle, Talsu Galvenās bibliotēkas vadītāja: — Kopš novadu izveides 2009. gadā būtisku izmaiņu šajos gados Talsu Galvenās bibliotēkas darbā nav bijis. Joprojām metodiski pārraugām Talsu, Dundagas, Rojas un Mērsraga novada bibliotēku darbu. Protams, par Talsu novada bibliotēkām esam vairāk atbildīgi. Kopīgas ir elektroniskās datu bāzes, jo ne vienu brīdi neesam pārtraukuši sistematizēt un datu bāzēs vadīt informāciju par Dundagu, Roju un Mērsragu. Darbinieki piedalās arī semināros, maijā bija bibliotēku akreditācija, kur arī ir zināma mūsu atbildība. Republikas mērogā bijuši dažādi stāsti, bet kopš novadu izveides visas četros novados esošās bibliotēkas esam kopā kā vienota komanda.
Par to, kas mūsu darbā varētu mainīties pēc administratīvi teritoriālās reformas, neesam padziļināti runājuši. Izskanējis, ka Roja un Dundaga būtu gatavas pievienoties Talsiem, bet, kā būs ar Mērsragu, to vēl nezinām. Šīs reformas sakarā nejūtam tik lielu ūdens kustēšanos, ka mūsu darbā kaut kas būtiski izmainīsies. Izmaiņas, iespējams, varētu nest Mērsraga nepievienošanās Talsu novadam — tā būtu viena bibliotēka, kas nonāktu ārpus mūsu pārraudzības.
Domu par kādas mazās bibliotēkas slēgšanu pagaidām nav. No savas puses nevienu brīdi nebūsim šā procesa sācēji, jo bibliotēkas lauku apvidos ir stabilas. Klausoties, kas notiek ar pastu, cilvēki laukos paliek bez jebkādas sabiedriskas vietas. Bibliotēkas ir pēdējie laukos palikušie bastioni, kur cilvēks var aiziet un pakalpojumus saņemt. Ir novadi Latvijā, kur darbojas bibliobusi, kas izbrauc uz lauku apvidiem un nodrošina cilvēkus ar grāmatām. Lai tādus ieviestu, tiem jābūt labi aprīkotiem, lai nodrošinātu vajadzīgos pakalpojumus — lai cilvēki tur varētu izdarīt visu to, ko aizejot uz bibliotēku.
Ja jautājat, vai pēc reformas bibliotēkas varētu kļūt par tādiem tā klientu apkalpošanas centriem, kur darbinieki konsultē arī dažādu valsts pakalpojumu saņemšanā, līdzīgi, kā tas ir pašvaldībās esošajos klientu centros, par to gan ir runāts semināros. Bibliotēku darbinieki lauku apvidos šādam darbam arī būtu gatavi, bet pamatā saglabājot bibliotēkas, nevis klientu apkalpošanas centra funkcijas. Valsts līdz šim ir ieguldījusi būtiskus līdzekļus bibliotēkās, piemēram, projektā «Trešais tēva dēls», bezmaksas pieejamajās datu bāzes ierīkošanā, arī par interneta nodrošinājumu maksā valsts.
Es neesmu pret reformām, jo laiks uzliek savas prasības. Arī, braucot un skatoties pasaulē, bibliotēkas ir tās vietas, kas cilvēkiem ir nepieciešamas. Ja uzskaitītu visus ikdienā veiktos darbus, piedāvājam plašu pakalpojumu klāstu. Tā nav tikai grāmatu izsniegšana un pieeja datoriem. Atšķirība ir tikai starp lielāku un mazāku bibliotēku — kāds ir tās apmeklējums. Bibliotēku darbiniekiem mūsdienās ir jābūt ļoti zinošiem un varošiem, lai nodrošinātu iedzīvotāju pieprasītos pakalpojumus.