Veca kā pasaule, un tomēr ikkatram jauna

Viedokļi

«Bez mīlestības dūmo krāsnis un maizi negriež nazis ass,» pirms daudziem gadiem rakstīja latviešu dzejnieks, nekādi neiedomādamies, ka turpmāk to vismaz divas paaudzes citēs līdz apnikumam visdažādākajās izrīcībās. Savukārt nupat izlasīju, ka itāļu dziesmā ar nosaukumu «Kas ir mīlestība?» ir stāsts par cilvēku jūtām pret vēju, zvaigznēm, vīnu, gardu maltīti — kā jau itāļiem pieņemts. Necenšos iebilst, ja uzrunātais topošajai publikācijai man no visas sirds stāsta par savu mīlestību uz savu profesiju, ikdienas darbu, sabiedriskajiem pienākumiem. Var jau būt, ka viņam dzīve izveidojusies tā, ka patiesi nav un nebūs nekā cita, kam dot savu mīlestību. Nē, nē, nebūt negatavojos tagad savā pārdomu slejā vietējā laikrakstā gudri iztirzāt jēdzienu «mīlestība», tā īpašo būtību un nozīmi. Ne man tādas drosmes un zināšanu, ne lasītājiem interese un vajadzība.
Kamēr «rudens apglezno Latviju», katrai dzīvai būtnei gribas ieziemoties siltumā, drošībā, varbūt vairāk nekā jebkad justies mīlētam un mīlēt. Es to nesapņoju vaļā acīm, distancēdamās no apkārtējās īstenības skarbuma un pasaulē notiekošā ļaunuma un nejēdzībām. Tas viss pastāv, notiek un tiešāk vai attālinātāk ietekmē arī mani. Tomēr, tomēr… Kamēr vien veidoju literāro lappusi «Avots», nekad saņemto dzejas un prozas darbu krājumā nav izpalikusi mīlestības tēma. Nekad. Šoruden, pat vairāk nekā citos gadalaikos, tā spraucas no gandrīz visām atsūtītajām rindām. Secinu, ka vissaspringtāk un atklātāk par šo mūžīgo ilgošanos raksta autori ar vislielāko dzīves pieredzi. Parunāties par mīlestību šoreiz mani pastūma tieši šāds kungs labākajos gados, nevis zaļa puikas acumirkļa sajūsmība, kas pēc mēneša pašam būs aizmirsusies un pievērsusies citam intereses objektam. Ja cienījamais autors saka: «… mīlestība ir kā apendikss,/ tā ir kā sāpes aklajā zarnā,/ var jau būt,/ ka mīlestība/ ir kā pērkona spēriens/ no saulainām debesīm…», ko es? Klusi pamāju ar galvu.
Intervijā, ļoti atklātā sarunā ne tikai par veselības ministres darbu, bet arī par personisko dzīvi ministrei Ilzei Viņķelei jautā: kas mīlestības pilnās attiecības izjauc pa šķiedrām, noārda tā, ka mīlestība beidzas? Viņas atbilde ir tikpat vienkārša, cik sarežģīta: beidzas kaut kas, ko nevar formulēt vārdos. Ir ļoti daudz padomu, kā sākt attiecības, ko pārim darīt precoties un kā dzīvot kopā. Neviens nemāca, kā izšķirties.
Šī intervija populārā sieviešu žurnālā man iekrita klēpī gandrīz vienlaikus ar kādu tieši man adresētu vēstuli. Tajā runāts par to pašu, tikai šo attiecību mezgli nav ne mēģināti cieņas pilni risināt, ne, ilgus gadus laulībā esošam pārim vienam otrā ieklausoties un sadzirdot, pušu cirst un iemācīties vairs nemocīt vienam otru. Citēju dažas domas no izmisīgā vēstījuma: «Ir slikti, ka valdībā ievēl produktīvas sievietes, jo tādu sieviešu priekšā vīrieši kļūst gļēvi.» Rakstītāja, piemēram, nosauc skandālus Talsu novada un Dundagas novada pašvaldībā, bet tālākais stāsts ir par sāpi pašas ģimenē. Mīļš, godīgs cilvēks ar zelta rokām, ar kuru kopā ir pavadīts pusgadsimts laulībā, pēkšņi īsā laikā ir burtiski pārvērties. Varbūt patiesi vainīga ir netālu dzīvojoša pensionēta, bet pietiekami sprauna kundze, kurai ikdienā nav tāda balsta ne ar zelta, ne vismaz naglu iesist protošām rokām. Sāp. Droši vien, ka visiem trim sāp, un katram būtu savs sakāmais. Es lasu un pārlasu, saprotu, un neko, itin neko nevaru palīdzēt. Neesmu jau Blaumaņa Skroderdienu personāžs, kas sava dēla rokās ielika viņa iecerētās roku, teikdams: «Nim nu…» Ja mēs, izlasot gudras grāmatas un speciālistu pamācības, lieliski sakārtotu savu dzīvi un attiecības… Lasām jau, tikai nekopējam, tam taču nav jēgas. Tas gan būtu vienkārši, vai ne? Kā veikalā vai aptiekā: man, lūdzu, to labāko, lielāko, piemērotāko mīlestības gabaliņu, un ar to nu gan man vajadzētu pietikt?