Kad nevar nerakstīt, top bestselleri

Personības

Karīna Račko ir romantiski erotisko bestselleru autore. Viņa sarakstījusi un izdevusi nu jau četras grāmatas — «Saplēstās mežģīnes», «Debesis pelnos», «Samaitātā» un pirms dažām nedēļām arī «Sasietā». 31 gadu vecās sievietes sirds pieder Saunagam Dundagas novadā, un viņa sarunā atzīst, ka pašlaik ir dzīves posmā, kad ļoti tiecas pēc lauku vientulības, klusuma un miera.
— Kur esat dzimusi, augusi?
— Esmu dzimusi Ventspilī 1988. gada 5. jūnijā. Lielu daļu bērnības esmu pavadījusi Saunagā — tur, divsimt metru attālumā no jūras, atrodas manas dzimtas mājas. Mācījos Ventspils 1. ģimnāzijā, 2007. gadā to ar teicamām sekmēm absolvēju un pārcēlos uz Rīgu, lai Rīgas Stradiņa universitātē studētu zobārstniecību.
— Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas no bērnības?
— Ģimenē esmu vienīgais bērns, man ir tuvas attiecības ar abiem brālēniem. Mīļākās bērnības atmiņas man saistās tieši ar Saunagu. Omammai tolaik piederēja saimniecība ar vairākām govīm, cūkām, aitām, trušiem un vistām. Es biju īsts lauku bērns, un Saunagā pavadīto laiku atceros kā absolūtu miera, prieka un bezrūpības idilli. Viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām ir mirklis, kā abas ar omu aukstā, piķa melnā ziemas vakarā nākam no kūts, viņa nes spaiņus ar tikko slauktu pienu, un es apstājos aizsnigušā pagalma vidū, lai sajūsmināta apbrīnotu, cik skaisti debesīs mirgo zvaigznes. Ikreiz, kad par to iedomājos, jūtos pateicīga Dievam, saprotot — par spīti gadiem, kas kopš tās ziemas aizritējuši, un visam, kas šo gadu laikā noticis, manī joprojām ir saglabājies kaut kas fundamentāls no šī naivā, pasauli mīlošā bērna.
Bērnībā gribēju kļūt par skolotāju, tomēr mīļākā nodarbe noteikti bija lasīšana. Mani stundām ilgi varēja atstāt bibliotēkā, kas man šķita maģiska vieta. Lasot iegrimu citā pasaulē. Arī interese un vēlēšanās rakstīt caurvijusi manu dzīvi kopš bērnības, pirmo stāstu uzrakstīju piecu gadu vecumā. Ventspils mājās man joprojām saglabājušās biezas mapes ar dažāda apjoma stāstiem. Pirmajos skolas gados aizrautīgi veidoju savu žurnālu — pati sacerēju rakstus, izgriezu un ielīmēju attēlus no citiem izdevumiem. Kad Latvijā ienāca internets, sāku aktīvi darboties starptautiskos rakstniecības forumos, vēlāk vadīju savu blogu.
— Pastāstiet, lūdzu, par saviem vecākiem!
— Mani vecāki izšķīrās, kad biju četrus gadus veca, un kopš tā laika mamma mani audzināja viena. Viņa bija stingra, man bija likumi, kas jāievēro, un pienākumi, kas jāizpilda, tomēr tagad, kad man pašai ir meita, apbrīnoju, cik mamma bijusi spēcīga, kā vienmēr ar visu tikusi galā un pratusi gādāt, lai man nekā netrūktu.
Mamma ir Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas direktore. Viņa bieži brauc ciemos pie mums uz Rīgu un palīdz pieskatīt meitiņu. Janvārī visi kopā dosimies ceļojumā. Svētkus parasti svinam kopā ar mammas māsas ģimeni. Mums ir ļoti skaista Ziemassvētku tradīcija — pēc dievkalpojuma baznīcā sapulcējamies lauku mājās, kurinām kamīnu, mielojamies ar zoss cepeti un gaidām Salaveci.
— Ko jums nozīmē ģimene?
— Drošību, atbalstu, mīlestību. Spēku. Mieru. Pasaulē ir ļoti daudz tumsas un ļaunuma, tāpēc man patīk domāt par ģimeni kā noslēgtu gaismas loku, kurā neviens cits nevar iekļūt. Esmu iemācījusies novērtēt, cik ļoti mīlēta esmu, un neuztvert to kā pašsaprotamu, tāpēc gribu savus tuvos sargāt. Vispatiesāko laimi izjūtu tad, kad naktī vēroju savu bērnu, veselu, paēdušu un drošībā, saldi guļam. Tādos brīžos līdz sirds dziļumiem apzinos, cik daudz man ir dots.
— Kā nonācāt līdz tam, ka vēlaties kļūt par zobārsti?
— Savam klusajam sapnim kļūt par rakstnieci neticēju, man tas šķita neiespējami. Vidusskolā man radās interese par vispārējo medicīnu, anatomiju, fizioloģiju. Mana krustmāte, mammas māsa, ir zobārste, līdz ar to man bija iespēja pavērot viņas ikdienu, un šķita, ka tas ir darbs, kuru varētu darīt ar prieku. Tolaik, vēl neapzinoties profesijas specifikas ēnas puses, man bija visnotaļ naiva ilūzija par to, kā darīšu cilvēkus laimīgus un palīdzēšu iegūt žilbinošu Holivudas smaidu.
Milzīgajā uzņemšanas konkursā ieguvu valsts budžeta finansētu studiju vietu Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas fakultātē, studēju apzinīgi un mērķtiecīgi, saņēmu ikmēneša stipendiju.
— Vai joprojām strādājat zobārstniecībā?
— Praktiskajā zobārstniecībā intensīvi nostrādāju dažus gadus, bieži — no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, vienu brīdi arī sestdienās un pat dežurējot naktīs. Pieņēmu akūtos pacientus ar piepampušiem vaigiem un strutainiem iekaisumiem, dažādu sociālo slāņu pārstāvjus ar HIV+ diagnozi, sāpēs un bailēs histēriski kliedzošus bērnus, bērnus ar dažādām invaliditātes pakāpēm. Pamazām arvien urdošāks kļuva jautājums — vai dzīve, kuru esmu izvēlējusies, patiešām ir tāda, kādu vēlos dzīvot? Sapratu, ka neesmu laimīga… Man ir izteikta empātijas spēja, esmu ļoti emocionāla, tādēļ nespēju distancēties no pacientu izjūtām un filtrēt uzņemto enerģētiku. Es neredzēju tikai pacientus ar konkrētu diagnozi un ārstēšanas plānu, es saskatīju cilvēkus un aiz tiem — neskaitāmus stāstus. Ļoti līdzpārdzīvoju, jutos vainīga, izrakstot rēķinu pacientiem, kuri ārstēšanu varēja atļauties ar grūtībām. Psiholoģiski tas ir ārkārtīgi smags darbs ar konstantu stresu, un, nespējot norobežoties, ārsts agrāk vai vēlāk izdeg, sabrūk.
Kad aizgāju dekrēta atvaļinājumā, izlēmu, ka vairs nepraktizēšu, bet turpināšu darbu akadēmiskajā vidē. Tagad joprojām esmu Terapijas katedras pasniedzēja, apmācu latviešu un ārvalstu studentus zobārstniecības pamatdisciplīnās.
— Vai spējāt iztēloties, ka jums kādudien rakstīšanā būs tādi sasniegumi?
— Es ticu, ka dzīve sastāv no lēmumu pavedieniem — viens likumsakarīgi ved pie nākamā, pakāpeniski savērpjot cilvēka likteni. Ir izvēles, kuras izdarām ar prātu, un ir tādas, kuras vienkārši nespējam neizdarīt. Kad bija iznākušas jau divas manas grāmatas, Saunaga mājas bēniņos nejauši atradu bērnības pārdomu kladi, kurā vienpadsmit gadu vecumā biju ierakstījusi: «Mīļā dienasgrāmata, es ļoti gribētu kļūt par rakstnieci.» Man šķiet, zināmā mērā tas bija lemts, tomēr bija nepieciešams arī garais apvedceļš, kas ļāva man iepazīt un apzināties sevi un to, kā vēlos dzīvot.
«Saplēstās mežģīnes» tapa bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Iedvesma aizrāva mani kā virpuļviesulis, taču sākumā rakstīju tikai sev un savai izklaidei. Vīrs iedrošināja, lai mēģinu manuskriptu piedāvāt izdevniecībai. Par iespējamajiem panākumiem tolaik pat neaizdomājos. Sapnis bija pavisam vienkāršs — kādu dienu turēt rokās pašai savu grāmatu.
— Kur smeļaties iedvesmu savām grāmatām? Un kāpēc rakstāt tieši šajā žanrā — erotiskie romāni?
— Esmu pārliecināta — absolūti viss, ar ko sastopamies, mūsu pasaules uztverē atstāj pēdas, līdz ar to iedvesmojos kā no personīgās pieredzes, iepazītajiem cilvēkiem un gūtajām emocijām, tā arī apkārtējās vides vērojumiem, uzklausītajiem likteņstāstiem, priekšstatiem par līdzcilvēku jūtām un pārdzīvojumiem. Dažkārt fantāzija uzņem nekontrolējamus apgriezienus un savērpj sižetu tā, ka pat nav skaidrs, vai to radījis kāds konkrēts impulss. Tā ir brīnumaina, transam līdzīga sajūta — just, kā vārdi virknējas paši no sevis, sižets attīstās, spriedze pieaug. Ir dienas, kad apsēžos pie datora no rīta un tā aizraujos, ka pat nemanu, kā paiet laiks — attopos tikai pašā vakarā, izsalkusi un nogurusi, bet gandarīta par paveikto.
Man vienmēr šķitis interesanti rakstīt par attiecībām, un uzskatu, ka intīmās ainas var izmantot kā attiecību analīzes instrumentu, kas uzskatāmi un spilgti palīdz atklāt varoņu psiholoģisko portretu. Ļaujoties instinktiem, cilvēks ir vispatiesākais, tāpēc tieši seksuālajās attiecībās precīzi atspoguļojas psiholoģiskās iezīmes.
Nedomāju, ka jebkad varēšu uztvert rakstīšanu tikai kā darbu. Es joprojām rakstu galvenokārt pati sev, un man ir svarīgi, lai stāsts mani aizrautu. Šī iemesla dēļ esmu pārliecināta, ka tas, par ko un kā rakstīšu, visu laiku mainīsies. No klasiskajiem Pelnrušķītes scenārijiem jau esmu izaugusi. Mani interesē cilvēka iekšējā tumsa, bailes, ilgas, vājības — tas viss, ko mēs slēpjam, nevis parādām.
— Kāda ir jūsu vīra Kristapa nodarbošanās un cik ilgi jau esat kopā?
— Viņš pēc izglītības ir starptautiskā biznesa maģistrs, strādā apdrošināšanas sfērā. Vasarā mēs nosvinējām septīto kāzu jubileju. Iepazināmies kādā ballītē, kad abi vēl bijām studenti. Kopš tā laika esam kopā ļoti daudz mācījušies, attīstījušies, auguši. Attīstīties vienā virzienā — tas ilgtermiņa attiecībās ir ļoti svarīgi.
— Ko viņš saka par to, ka rakstāt erotiskus romānus?
— Vīrs ir mans lielākais atbalsts. Tieši viņš lielā mērā bija iniciators «Saplēsto mežģīņu» izdošanai. Bez vīra pamudinājuma man nebūtu pieticis drosmes daudziem svarīgiem lēmumiem, tostarp sava uzņēmuma radīšanai. Viņš man ļoti palīdz.
— Ko jūsu dzīvē mainīja meitiņas piedzimšana?
— Šarlotei novembrī paliks pieci gadi. Viņa bija ļoti plānots, gribēts un gaidīts bērns. Meitas piedzimšanu uzskatu par nozīmīgāko notikumu savā dzīvē. Man šķiet, ka, laižot pasaulē bērnu, zināmā mērā no jauna piedzimst arī sieviete pati. Kad Šarloti pirmoreiz uzlika man uz krūtīm, pretī raudzījās manis pašas acis, un es sapratu — turpmāko dzīvi mana sirds atradīsies ārpus mana ķermeņa. Mainījās pasaules redzējums, vērtības, prioritātes. Daudz vairāk nekā agrāk sāku ieklausīties sevī un savās izjūtās — ko es vēlos, kā pietrūkst, kas šķitīs svarīgi, kad vecumdienās atskatīšos uz dzīvi, kādu būšu dzīvojusi… Meitas piedzimšana deva spēku un drosmi.
— Cik saprotu, daudz laika pavadāt Saunagā — ko jums nozīmē daba, jūra? Vai izjūtat sevī kurzemnieces raksturu?
— Saunags un jūra ir mana sirdsvieta. Tā ir mana galvenā iedvesmas vieta, miera osta, kur atpūsties, pārdomāt dzīvi, smelties spēku un uzlādēties. Pavisam noteikti izjūtu sevī lībiešu tā saukto jūras vēju rūdīto izturību. Šoruden katru piektdienu pēc darba mēroju divsimt kilometru garo ceļu uz Saunagu. Iekurinu kamīnu, aizeju līdz jūrai, kas plosās rudens vētrās, un izbaudu dabas skaistumu. Šajā dzīves posmā ļoti tiecos pēc lauku vientulības, klusuma un miera.
Šogad maijā strauji un negaidīti aizgāja mana omamma, atstājot pēdas manā attieksmē pret dzīvi un dzīvību. Oma zināja, ka mīlu Saunagu tikpat ļoti kā viņa, un reiz lika apsolīt, ka nekad un nekādos apstākļos šo īpašumu nepārdošu. Iespējams, tagad mani turp velk tik ļoti arī tādēļ, ka beidzot esmu sajutusi omammas uzticību, atstāto mantojumu un atbildību par to ne tikai praktiski, bet arī emocionāli.
— Lai arī tikko izdota ceturtā grāmata, vai padomā, iespējams, jau piektā grāmata?
— Jā, man jau ir aptuvena vīzija par piektās grāmatas stāstu. Iedvesma ir obligāta, taču rakstniekam jāprot sevi arī disciplinēt. Esmu apņēmusies pieturēties pie ritma — gadā uzrakstīt vienu grāmatu.
— Kā jūtaties pēc pēdējās grāmatas izdošanas?
— Jūtos ļoti gandarīta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī ir pirmā grāmata, ko esmu izdevusi savā uzņēmumā (patstāvīgi koordinēju sadarbību ar redaktori, mākslinieci, tipogrāfiju un grāmatnīcu tīkliem par grāmatas izplatīšanu, nodrošinu arī grāmatas iegādes iespēju interneta veikalā www.karinaracko.com). Manuprāt, sava uzņēmuma dibināšana bija loģisks un likumsakarīgs solis izaugsmē gan kā autorei, gan personībai. Otrkārt, lai arī jaunais romāns «Sasietā» pārdošanā ir tikai trīs nedēļas, tas jau guvis Latvijas mērogam neraksturīgus panākumus un kļuvis par vēl vienu bestselleru — pirmā 6000 eksemplāru tirāža ir izpārdota un šonedēļ veikalos nonākusi otrā. Treškārt, ļoti priecē saņemtās atsauksmes. Lasītāji pauž viedokli, ka šī grāmata ir citādāka nekā iepriekšējās, sižets neparedzams, stāsts aizskar līdz kaulam un ielaužas sievietes zemapziņā. Lai arī «Sasieto» dēvē par manu emocionāli smagāko darbu, daudziem tā kļuvusi par mīļāko grāmatu.
— Vai redzat savas ģimenes nākotni Latvijā, vai uzskatāt sevi par valsts patrioti?
— Jā, es noteikti esmu patriote. Nevaru un negribu iztēloties savu dzīvi citā valstī. Vēlos, lai mana meita aug Latvijā, runā latviešu valodā. Lai arī man ļoti patīk ceļot, Saunagu uzskatu par skaistāko vietu pasaulē.

— Ko jums nozīmē rakstīšana?
— Man rakstīšana ir sirds aicinājums. Rakstīt vienmēr šķitis tikpat pašsaprotami kā elpot, turklāt reizēm tikpat eksistenciāli nepieciešami. Bieži rakstu ne tikai tāpēc, ka vēlos. Vilkme to darīt ir tik spēcīga, ka šķiet — būtu neiespējami nerakstīt.