Ar paroli «esmu alkoholiķis» — uz izredzētību

Personības

5. oktobrī 25 gadu pastāvēšanas svētkus svinēja Talsu anonīmo alkoholiķu grupa «Sauleskalns». Nozīmīgajā notikumā viņi kopā ar sev līdzīgajiem no Jelgavas, Saldus, Rīgas, Liepājas, Ķekavas, Krāslavas, Tukuma, Straupes, Ventspils, Kandavas, Cēsīm un Bauskas domāja par tēmu «Ikviens var būt izredzētais», baudīja koncertu un bagātīgu mielastu, bet visvairāk — cits cita dziedinošo klātbūtni, daudz smieklu un iespēju vienkārši labi justies bez apreibinošām vielām.
Vienīgā prasība, lai kļūtu piederīgs anonīmo alkoholiķu sadraudzībai, ir vēlēšanās atmest dzeršanu. Atkarība nešķiro cilvēkus ne pēc vecuma, ne pēc dzimuma, profesijas vai naudas maka biezuma. «Sauleskalna» svētkos varēja sastapt, piemēram, 21 gadu jaunu puisi, kuram aiz muguras jau ir septiņu gadu atkarības pieredze, sievieti, kura reibumā pavadīja 15 dzīves gadus, un 81 gadu vecu vīrieti, kurš, pateicoties regulārai dalībai anonīmo alkoholiķu sapulcēs, jau 24 gadus spējis palikt skaidrā. Katra anonīmā alkoholiķa stāsts nudien liek domāt par izredzētību. Rakstā dalīšos ar daļu no tiem.
Dāvana un brīnumnūjiņa
Alkoholiķis Salvis (ievērojot anonimitāti, visi vārdi ir mainīti) norādīja, ka ikviens ir redzējis cilvēkus, kuri cieš no alkoholisma, un tādus, kuri neveiksmīgi cenšas no atkarības atbrīvoties. «Skatoties uz savu dzīvi, kas ir ļoti mainījusies, un satiekot brāļus un māsas anonīmo alkoholiķu sapulcēs, rodas jautājums, vai mēs esam izredzēti. Kāpēc tieši mēs? Vai mums ir īpaši paveicies? Vai Dievs mūs mīl vairāk nekā citus? Domāju, ka ikvienam ir iespēja kļūt izredzētam. Ir tikai jāvēlas izmantot brīnumnūjiņu, kas nonākusi mūsu rokās, — anonīmo alkoholiķu 12 soļu programma. Šīs ir zāles, kuras lietojot, varam iegūt pilnvērtīgu, laimīgu dzīvi, bet programma strādā tikai tad, ja to izmanto. Kamēr palieku anonīmo alkoholiķu sadraudzībā, tikmēr jūtu, ka man ir spēcīga aizmugure,» viņš apliecināja.
«Otrreiz narkoloģiskajā nodaļā pēc deviņu dienu plosta nonācu vienkārši tāpēc, ka man bija pagalam sūdīgi. Ne vairs salāpīties, ne nomirt, ne piedzerties! Ne to iedzēru, ne tā sakombinēju, ne tas dvēseles stāvoklis bija. Dzīvesbiedrs vainīgs, bērni vainīgi, māte vainīga… Tā gadījās — nu, deviņas dienas padzēru! Bija jābrauc uz otkačku. Kaut kā bija jātiek pie veselības, lai var atkal dzīvot tālāk,» izšķirošos savas dzīves notikumus līdzdalīja alkoholiķe Signe. «Darīt ko nebija — paguli pie sistēmas, paēd, cik nu vari, pīpā un čurā, pīpā un čurā… Vērās durvis, un medmāsa teica: «Meitenes, negribat aiziet paklausīties? Tur atnākuši anonīmie alkoholiķi!» Nebija ne jausmas, kas tie par zvēriem, bet aiz garlaicības nolēmu iet paklausīties. Uzskatu, ka tieši tur, narkoloģiskajā nodaļā, kur es biju rūtainā pidžamā un pilnīgi nekāda, Dievs man iedeva šo dāvanu — skaidrību. Vēl neko nesapratu un nezināju, kur tālāk iešu, kāpēc un ko tur darīšu, bet jau zvanīju mammai un teicu: «Mammu, es atradu savu plauktiņu!» Tikko no nodaļas biju ārā, tā — uz sapulci prom! Atceros, kā sieviete, kura sapulces telpā kārtoja krūzītes uz galda, pajautāja: «Jūs uz sapulci? Esat alkoholiķe?» Ak, Kungs… «Jā, jā,» atbildēju, pie sevis domādama: «Ārprāts, kāpēc man sevi šādi jālamā?!» Pirmos mēnešus sapulcēs savu vārdu varēju pateikt mierīgi, bet vārdu «alkoholiķe» ik reizi vilku caur zobiem, ievērojot principu: kādā vilku barā esi, tā gaudo līdzi. Šķita — ja reiz te tā parole ir tāda, tad to arī saku. Bet es jau neesmu alkoholiķe! Tie visi ir, bet ne jau es. Tikai vēlāk sapratu, ka šī ir otra vērtīgākā dāvana manā dzīvē — uzreiz pēc maniem bērniem. Daudziem šo dāvanu iedod, bet viņi pasper to ar kāju; iedod vēlreiz, bet viņi izmet ārā… Par laimi es sapratu, ka, tikai ejot uz sapulcēm un aktīvi kalpojot grupā, varu šo dāvanu saglabāt,» viņa sprieda.
Eksperiments ar slimajiem
Alkoholiķis Guntars, kurš tobrīd bija skaidrā 14 gadus, septiņus mēnešus un desmit dienas, atzina: «Tādam kā man būt skaidrā — tas ar manu prātu nav aptverams. 15 gadus diendienā nodzēru! Neuzskatīju sevi par alkoholiķi, nemeklēju palīdzību, bet tagad neizdzeru tik daudz tējas, cik daudz šņabja man dienā vajadzēja!» 52 gadu vecumā pēc 38 gadu dzeršanas mēnesi būt skaidrā — ko tādu viņš nebija piedzīvojis kopš 13 gadu vecuma.
Alkoholiķim Jurģim palīdzējis tas, ka anonīmo alkoholiķu sapulcē sastapti vīrieši, ar kuriem kopā savulaik lietots alkohols. Nu viņi varējuši kopā nostāties uz cita ceļa. «Kad skaidrība kādu laiku turpinās, agri vai vēlu rodas nepilnvērtības sajūta, jo apkārtējā sabiedrība jau paliek tāda, kāda tā bijusi iepriekš, un tu jau neesi sevi izolējis no pārējās pasaules. Tur ir tuvinieki un draugi, kuri lieto alkoholu, tāpēc pienāk brīdis, kad nākas sev jautāt: ko es daru un kur es divreiz nedēļā eju, kad te cilvēki normāli pasēž un smuki ieņem pie foršas zacenes? Problēma ir manī — es nemāku normāli ņemt! Kāpēc es nevaru dzert divas dienas pēc kārtas, bet man ir jādzer piecas?! Tomēr pēc pēdējā plosta man kļuva bail par sevi. Tās bija paniskas bailes par savu dzīvi, par rītdienu, likteni, nenoteiktību. Tas ir riebīgi — no rīta pamosties un iet skatīties, vai uz tavas mašīnas bampera nav asiņu, jo tu jau neatceries, kā pārbrauci mājās…» Jurģis neslēpa.
«Ja es būtu izredzēts, domāju, ka man būtu tā laime vispār nebūt alkoholiķim,» sprieda Guntis. Stāvokli, kādā atrodas anonīmie alkoholiķi, viņš salīdzināja ar situāciju, ka cilvēkam iepriekš visu laiku miesā tikusi durta adata, bet nu tas beidzot netiek darīts, un tas liek justies labi, jo vairs nesāp. «Kad lietojām alkoholu, tas mums darīja pāri, un mēs paši darījām pāri citiem. Kad dzeram, pastāvīgi kādu vainojam. Visi ir vainīgi, izņemot mūs! Kad nedzeram, patiesībā esam cilvēka dabiskajā stāvoklī. Kad ciešam sāpes, tas nav dabisks stāvoklis,» Guntis atgādināja. Viņš sevi un citus anonīmos alkoholiķus drīzāk uzskatot nevis par izredzētiem, bet gluži vai par izvēlētiem dalībai eksperimentā — izdzīvos vai neizdzīvos. Tāpat kā balto pelīšu vai kosmonautu gadījumā, neesot zināms, vai eksperiments izdosies.
«Kopš pirmās dienas, kad sāku dzert, gribēju atmest dzeršanu,» sacīja alkoholiķis Madars, kurš ir skaidrā sešus gadus. Ņemot vērā, cik slikti juties un cik briesmīgi vēmis, jau toreiz apgalvojis, ka vairs nekad nelietos alkoholu. Turpmākajos gados Madars šo apgalvojumu izteicis neskaitāmas reizes. «Nezināju, ka tā ir slimība, kuras dēļ nedrīkstu dzert. Gribēju iemācīties dzert pa bišķītim, bet nekādi nesanāca,» viņš atzina. Reiz viņš reibumā braucis ar automašīnu un, ieraugot priekšā policistus, kas pārbaudījuši pilnīgi visus autovadītājus, devis Dievam solījumu, ka vairs nedzers, ja Viņš šajā reizē palīdzēs izkulties sveikā. Brīnums noticis — pēc alkometra rādījumu noteikšanas policists novēlējis Madaram laimīgu ceļu. «Pēc tam apsēdos pie datora un interneta meklētājā ierakstīju vārdu «alkoholiķis». Tā atradu informāciju par anonīmajiem alkoholiķiem,» viņš stāstīja. Pirmajā sapulcē kāds biedrs pajautājis: «Tu pats atnāci vai sieva atsūtīja?» Izdzirdot, ka Madars izvēli izdarījis pats, šis cilvēks vērtējis, ka tad ir cerība par izdošanos. «Anonīmo alkoholiķu sadraudzībā iegūstu mīlestību, labestību un spēku cīnīties pret šo ļaunumu, kas centās mani iznīcināt un nīcināja arī visu, kas bija ap mani,» Madars apliecināja. Viņš nenoliedza, ka sākotnēji kaunējies no vārda «alkoholiķis», bet tad attapies, ka vajadzējis kaunēties laikā, kad spējis autostāvvietā pie lielveikala vēsā mierā izklunkšķināt grādīga dzēriena pudeli. Madars norādīja arī uz paradoksu, ka daudziem cilvēkiem par nāves cēloni viņiem min, piemēram, nosalšanu vai nosišanos avārijā, kad īstais nāves cēlonis bijis alkoholisms, un to būtu svarīgi apzināties.
Turēties pie veiksminiekiem
Alkoholiķis Zigmunds vērtēja: «Ikvienam jāsadzird tie vārdi, kuri ir tieši viņam derīgi, tāpēc regulāri jāapmeklē sapulces, lai dzirdētu pēc iespējas vairāk cilvēku pieredzi. Tas palielina izredzes. Pēc vairākiem skaidrā pavadītiem gadiem uzzināju, ka vecbiedri savulaik bažījušies, vai es neesmu no bezcerīgajiem. Arī pats tā domāju, tomēr centos un nu jau vairāk nekā 19 gadus esmu skaidrā. Tiem, kuri tikai nesen pievienojušies mūsu pulkam, gribu ieteikt: turieties pie veiksminiekiem, pie tiem, kam sanāk, un arī jums kādudien sanāks!»
Alkoholiķis Vilnis no pirmās līdz pēdējai glāzei nodzēris 27 gadus. «Beigās gāju uz darbu tikai tāpēc, ka tur bija točkas, punktiņi un komatiņi — zināju, ka tur varēs iedzert,» viņš nenoliedza. Pēc pēdējā plosta Vilnis nokļuvis slimnīcā un caur Minesotas programmu atklājis anonīmo alkoholiķu sadraudzību. Visai drīz viņš secinājis, ka ielēcis pēdējā vilcienā, lai glābtu savu dzīvību. Ne visi apkārtējie gan spējot to saprast, tāpēc pēc ilgas neredzēšanās aicinot sadzert pa glāzītei. Tad nākoties izteikties radikāli. «Saku: «Tev 300 eiro ir? Braucam uz veikalu, ņemam sešas septiņas kastes šņabja, putraimus, griķus, makaronus un rīsus, braucam atpakaļ, slēdzam durvis ciet, atslēgu izmetam pa logu un maucam!» Tāpēc esmu laimīgs, ka varu būt ar jums, jo šajā sabiedrībā ir daudz vienkāršāk,» Vilnis pateicās klātesošajiem.
Alkoholiķe Sanita, kura tovakar bija skaidrā 11 gadus, 10 mēnešus un 27 dienas, atskatījās uz savu dzīvi un pauda, ka atpakaļ tajā purvā negribētu nokļūt. «Laidos pa burbuli, un nekas nelīdzēja. Tikai naktī spēju izlīst ārā, uz kādu točku aizlīst un kādu kandženieku paņemt… Nevarēju saprast, kāpēc man, tik labam cilvēkam, neveicas, lai gan mana mīļākā izklaide bija ar cīgu zobos un aliņu rokās kaut kur sēdēt un apriet cilvēkus. Bet Augstākais visu saliek tā, kā vajag,» viņa vērtēja. Sanitas gadījumā nācies ar anonīmo alkoholiķu palīdzību sākt risināt atkarības problēmas, lai nezaudētu bērnus. Pirmajās sapulcēs gan viņa pārējos uzlūkojusi ar aizdomām. «Cilvēks jau entos gadus spēj būt skaidrā?! Tā nemēdz būt. Droši vien viņš nemaz nesaprot, kā ir, kad ir par īsu. Bet sāku klausīties, kā visi runā par savu dzeršanas pieredzi un vēl smejas, ir jautri un atraktīvi, līdz noticēju viņiem un ieraudzīju šajā sadraudzībā arī savu salmiņu, pie kā pieķerties. Tas, ka man izdevās, nav mans nopelns. Es tikai gribēju palikt dzīva,» Sanita apliecināja.
Bīstamā vīna kultūra
Alkoholiķe Veronika atceras, kā klasesbiedrene savulaik teikusi: «Tev mati ilgi žūst, tātad vīrs būs dzērājs.» «Domāju — Dieva dēļ, tikai ne to! Man neienāca prātā, ka pati reiz būšu dzērāja… Biju maratoniste — ne tā, kas skrien maratonu, bet tā, kas dzer diendienā. Kādus 15 gadus mani reti varēja redzēt pavisam pālī, bet skaidrā mani nevarēja redzēt vispār. Saucu to par vīna kultūru. Cilvēki taču ir cūkas, un man jānoņem stress! Pēdējos gados gāju uz darbu, saslēpusi mazās blašķītes visur, ieskaitot krūšturi, zinot, ka tualetē vajadzēs salāpīties. Zupu darbā neēdu, jo trīcošajā rokā karoti līdz mutei nespēju pacelt. Man teica: «Tu galus atdosi!», un uz to es gāju, jo negribēju dzīvot skaidrā. Teicu: «Paskatieties uz tiem, kas ir skaidrā! Viņi ir nelaimīgi.» Iedomājieties, kāds ārprāts? Pati miru nost no alkohola, bet uzskatīju, ka tie, kuri nedzer, ir nelaimīgi!» šausminājās Veronika. Aizvien negribot dzīvot, bet vairs negribot arī dzert, uz pirmo anonīmo alkoholiķu sapulci viņa devusies nobijusies, bet mājup — lidojot pusmetru virs zemes. «Sapratu, ka te ir mana vieta. Uzreiz! Jutu, ka iederos. Man kā sievietei alkoholiķei bez šīs sadraudzības nebūtu absolūti nekādu cerību,» Veronika ir pārliecināta.
Alkoholiķa Viktora stāsts ir par anonīmo alkoholiķu Talsu grupas nosaukumam izvēlēto Sauleskalnu. «Dzerošajā laikā man ar Sauleskalnu bija ļoti tuvas attiecības. Runa gan nav par pasākumiem estrādē. Kad biju uz kārtējā divu nedēļu plosta, otrajā nedēļā parasti biju ļoti švaks — man visur vajadzēja atgulties. Meklēju kādu krūmu, kur ielīst, un Sauleskalnā aiz ūdenstorņa bija ļoti ideāla vieta, kur netraucēti atkrist. Visa pilsēta priekšā, un tu guli kā kungs! Tur es daudz esmu gulējis, lai gan — jo ilgāks kļuva mans dzeršanas stāžs, jo grūtāk bija līdz turienei nokļūt. Tagad situācija ir pavisam cita: es apmeklēju sapulces «Sauleskalna» grupā un guļu mājās, savā gultā. Milzīga atšķirība! Izrādās, ka arī tā ir izredzētība — spēt gulēt savā gultā, nevis kaut kur krūmos kā dzīvniekam,» salīdzināja Viktors.

No citām anonīmo alkoholiķu liecībām:

* «Ģimenes loceklis stāstīja: «Iedomājies? Viņš iet mājās un klauvē pie durvīm. Kad sieva prasa, kas tur ir, viņš atbild: «Alkoholiķis Jānis.» Viņiem visu laiku tā ir jāsaka!» Domāju, ka tie nu gan ir dīvaini. Nekad nedomāju, ka reiz arī es būšu viens no tiem dīvainajiem cilvēkiem un kopā ar viņiem jutīšos kā mājās.»

* «Kad man pirmoreiz bija sevi jāatzīst par alkoholiķi, tādu izredzētību nemaz negribēju, bet man bija sevi un savu ceļu jāpieņem.»

* «Deviņi Sandri no desmit guļ kapos, tikpat gudri vai stulbi, bet es stāvu šeit, tātad tiešām esmu izredzētais. Man nav jāštuko, kuram izdosies un kuram neizdosies, bet jāstāsta citiem par savu pieredzi. Dīvainā kārtā tas iedarbojas uz cilvēkiem, kuriem ir pilnīgi citi dzeršanas ieradumi, un tas strādā.»

* «Manuprāt, Dievs visus mīl vienādi un visiem ceļā noliek kādas zīmes, bet izredzēts cilvēks spēj tās ieraudzīt. Lai gan, arī pārējie varbūt ierauga, bet nospriež: «Ai, vienalga! Dzīvošu pa vecam.» Tas, ka alkoholiķis spēj nedzert, ir brīnums! Alkoholiķim pēc definīcijas ir jādzer, narkomānam — jāduras, bet spēlmanim — jāspēlē, bet mēs, lūk, spējam to nedarīt.»

* «Ziepes jau gadās arī tagad, bet mēs tās spējam risināt. Agrāk mēs problēmas risinājām piedzeroties.»

* «Jūs bez manis varat iztikt, bet es bez jums ne. Man zāles ir vajadzīgas, neskatoties uz to, ka esmu ieguvis skaidrību. Zāles varu dabūt tikai šeit. Paldies, ka esat mani ārsti! Vai esmu izredzētais? Nē, esmu cilvēks, kurš tikai cenšas iet pa šo ceļu, kas ir 12 soļu programma. Sabiedrība nemainīsies, tā paliks tāda pati kā līdz šim, bet man ir jāiemācās tajā dzīvot.»

* «Teikt, ka, dzīvojot skaidrā, esmu priecīgs, nozīmē nepateikt neko. Esmu laimīgs, esmu sajūsmā! Man ir prieks dzīvot. Jo ilgāk esmu skaidrā, jo vairāk man patīk dzīvot.»