«Viss atkarīgs no tā, kā saimnieks suni audzina»

Personības

Draudīgā izskata un temperamenta dēļ Amerikāņu Stafordšīras terjerus par mājdzīvniekiem izvēlas vien retais, taču talsenieci Sintiju Krauzi maldīgie pieņēmumi nebiedē. Tikpat spilgta kā Sintija pati ir arī viņas mīluļi — Niko, Bairons, Bumers un Vīno.
Tā kā Sintija uzauga laukos, mīlestība pret dzīvniekiem viņā ir dziļi iesakņojusies jau no bērnības. «Man visapkārt bija vieni vienīgi dzīvnieki. Gan mums pašiem, gan omei bija sava saimniecība — sākot ar zirgiem un govīm un beidzot ar trušiem un vistām. Ar māsu bijām vistas tā pieradinājušas, ka tās pašas kāpa klēpī. Mums pat bija savs baseins — vanna, kurā dzīvoja zivis, vardes un kurkuļi. Sēdējām kūtī pie gotiņām un pinām viņām vainagus, trušiem taisījām aplociņus. Dzīvnieku kompānija man patika vairāk nekā cilvēku kompānija. Tobrīd mana sirds piederēja zirgiem — sapņoju par saviem zirgiem un lielu stalli. Pret suņiem mīlestība radās, kad man palika 18. Uz ielas satiku cilvēku ar Amerikāņu Stafordšīras terjeru — mani biedēja suņa draudīgais izskats, bet pārsteidza izrādītā mīlestība,» piedzīvotajā dalās Sintija.
Sapnis — īstenots ar uzviju
Gadiem ejot, sapni par suni laika trūkuma dēļ meitene noglabāja dziļākā plauktiņā. Pirms četriem gadiem to visbeidzot izdevās īstenot — Sintijas draugs paziņoja, ka pienācis laiks ņemt suni, un jau pēc pusstundas viņi bija ceļā uz Kuldīgu pēc Amerikāņu Stafordšīras terjera — meitenes vārdā Niko. Kāpjot ārā no mašīnas, Sintijai pretī metās septiņi kucēni — rotaļīgi un viens par otru mīlīgāki. Uzvedības ziņā atšķīrās tikai Niko — viņa vēroja, kā pārējie rej, lec virsū un cenšas izpelnīties uzmanību, bet pati tikmēr mierīgi sēdēja pie Sintijas kājām un gaidīja, kad viņu ievēros. Sapratusi, ka Niko būs īstā, meitene iecēla viņu klēpī, sakārtoja papīrus un priecīga brauca mājup.
Pēc diviem gadiem Sintijai arvien biežāk uzmācās doma par zilo Amerikāņu Stafordšīras terjeru, un viņa sāka pētīt sludinājumus. Tajā pašā datumā, kad viņa satikās ar Niko, draudzene no Siguldas piedāvāja Sintijai kļūt par saimnieci pieaugušam zilajam Amerikāņu Stafordšīras terjeram, kuram nav paveicies ar saimniekiem. «Sazvanīju sievieti vārdā Milora, kurai ir savs klubs, un viņa man visu sīki un smalki izstāstīja. Bairons bija nonācis patversmē — viņam vajadzēja jaunas mājas un pats galvenais — saimnieku, kurš nenodos. Man nebija divu domu, nākamajā dienā zvanīju māsīcai un braucām uz Salaspili pēc Bairona. Visu nakti murgoju, ka viņš izārdīs māju, ka nevarēšu viņu savākt, — tomēr pieaudzis šķirnes suns ar raksturiņu. Ierodoties Salaspilī, realitāte bija pavisam pretēja. Man pretī nesās četras ķepas, liela galva un izkārta mēle. Mīlestības plūda pārpārēm. Ar kluba saimnieci izrunājāmies un parakstīju dokumentus. Ierodoties mājās, lēnām līdām istabā, lai nesabiedētu Niko, bet Bairons ar savu straujo dabu piecu minūšu laikā izskrēja visus stūrus — Niko nesaprata, kas tas pa murmuli viņas teritorijā,» smejoties atceras Sintija. Galu galā Niko pieņēma Baironu; vienīgo problēmu sagādāja dīvāna dalīšana, bet ar laiku Niko sirds atmaiga un dīvāns kļuva par mājvietu abiem astaiņiem.
Vienoti daudzveidībā
Trešais Amerikāņu Stafordšīras terjers — melnais Bumers — viņas dzīvē ienāca vēl pēc diviem gadiem. Draudzenes kucei jūnija beigās sadzima kucēni, un, tos pieskatot, Sintija sajuta vēlmi uzņemties rūpes par trešo astaini. No sākuma viņa meta acis uz pelēku meitenīti, bet draudzene viņai uzdāvināja Bumeru — Stafordšīras terjeru ar tumši brūniem sāniem un melnu muguru. Tā kā Niko un Bairons kucēnus jau bija satikuši, ar trešā mājas iemītnieka pieņemšanu problēmu nebija. Arī vārda došanas process noritēja gludi — Bumers pie sava vārda tika pateicoties tam, ka Sintijai patīk BMW markas automašīnas, Baironu iepriekšējais saimnieks bija nosaucis par Zevu, bet Sintija izvēlējās paturēt dzimto vārdu, savukārt «Niko» viņai iekrita acīs suņu kalendārā.
Niko pēc dabas ir ļoti nosvērta, mierīga un atturīga. Viņa ātri mācās, ir apķērīga, bet vienlaikus ir ļoti greizsirdīga. Bairons pretēji Niko ir īsts enerģijas lādiņš —visu laiku atrodas kustībā un seko saimniecei, lai kur arī viņa dotos. Lai gan sākumā bija jāizdzen pāris stiķi un niķi, šobrīd Bairons ir īsts mīļuma iemiesojums. Bumeram ir savs raksturiņš — ja kāds garāmgājējs viņam nepatiks, viņš bez vilcināšanās pacels balsi. Bumers parasti ietur distanci un tikai retajam ļauj sevi glaudīt, bet brīdī, kad pielaiž kādu sev klāt, no viņa staro mīlestība. Nekad nevar zināt, ko no Bumera sagaidīt, — acu skatiens mānīgs, kaut aste luncinās.
Suņu pārmērīgi lielās hiperaktivitātes dēļ Sintijai bieži nācies krist. «Zilumu man nekad netrūkst. Vasarā šortos un kleitās izskatos tā, it kā mani ik dienas fiziski iespaidotu (smejas). Kuriozu ar suņiem ir daudz. Vairs pat nespēju atcerēties. Visspilgtāk atmiņā palicis nesenais notikums — atstāju Bumeru mašīnā un viņš saspaidīja pogas tā, ka displejs palika tirkīzzils. Domāju, ka būs jāizmet branga nauda par pārkodēšanu. Zvanīju brālim, viņš atbrauca, iekāpa mašīnā un tikpat ātri smiedamies izkāpa. Izrādās, ka Bumers bija uzspiedis navigāciju un palielinājis ezeru tik daudz reižu, ka tas bija pa visu displeju,» smejas Sintija.
Ikdienā viņa astaiņiem velta aptuveni trīs stundas. Pēdējā laikā tās ir naktis, jo meitene strādā trīs darbos, — lai visu apvienotu un savus visdārgākos kārtīgi nogurdinātu, jāziedo vērtīgās miega stundas. Sintijas ikdiena sākas 6.00 no rīta — pēc 30 minūšu ilgas pastaigas piemājas parkā viņa iedod astaiņiem kādu kārumu un dodas uz darbu. Mājās meitene ir ap 20.00 vakarā — arī tad seko gara pastaiga. Kad stunda aiztecējusi, viņa kopā ar suņiem skrien, velk riepas vai mētā kociņu. Liels palīgs viņai ir suņu krusttēvs — aukle, kurš suņus ved ekskursijās biežāk nekā citi krustvecāki savus krustbērnus.
Draudzība, kas atsver grūtības
«Kamēr man nebija suņu, daudz laika pavadīju ar Amerikāņu Stafordšīras terjeriem — izvēlējos tos izskata un rakstura dēļ. Man patīk tā mīlestība, kas no viņiem plūst, un enerģija, kas liek kustēties un būt ritmā. Stafordšīras terjers ir personība, kuru izmācot, iegūsi ideālu draugu. Nezinu, kāpēc šīs šķirnes suņus uzskata par agresīviem un draudu sabiedrībai. Viņu sugas brāļus pibulterjerus kādreiz audzēja cīņām un viņos tika radīta agresija, bet mūsdienās pareizi audzināts pitbulterjers ir pūkaināks par pūkainu un pat mušai pāri nespēj nodarīt. Arī Šicū var izaudzināt par plēsoņu. Viss atkarīgs no tā, kā saimnieks suni audzina. Vainīga ir nevis šķirne, bet gan cilvēks. Ejot pa ielu, cilvēki ir teikuši, lai tinos uz mežu ar saviem rīkļu rāvējiem, lai tumsā lienu ārā — negāciju bija daudz. Sākumā ļoti pārdzīvoju, vienmēr pārvietojos tā, lai nevienam netraucētu. Tagad jau Talsi ir sapazinušies ar mums un katrs otrais garāmgājējs kādu no suņiem pabužina. Mācu viņus mīlēt visus, jo dzīvojam pilsētā un diendienā nākas satikt svešiniekus — ne tikai cilvēkus, bet ar dzīvniekus. Neuztraucos, ka uz ielas kāds no suņiem varētu pēkšņi skriet pakaļ kaķim. Ja kaķis atļaus, viņš drīzāk to apostīs un nolaizīs. Savā starpā suņi saprotas labi — šo gadu laikā problēmas nav bijušas. Arī runci viņi pieņēma uzreiz — Vīno kož astē, lec virsū un izaicina suņus, bet suņi neko par to nesaka, vienkārši pieceļas un maina atrašanās vietu.
Lai pabarotu suņus, mēnesī tērēju aptuveni 300 eiro. Svaigs liellops, vista, sausā barība, kārumi, vitamīni un mantiņas prasa vairāk naudas, nekā es pati spēju iztērēt, bet draudzība to visu atsver un ir daudz vairāk vērta. Lojalitāte, kāda piemīt suņiem, cilvēkiem nekad nepiemitīs. Mums jāņem piemērs no šiem dzīvniekiem un jāmācās mīlēt,» uzsver Sintija.