Ļauties visam, ko dzīve piespēlē

Personības

Grūti iedomāties cilvēku, kurš vismaz reizi dzīvē nav vēlējies nolikt ikdienas darbus otrajā plānā un mesties galvu reibinošā piedzīvojumā. Arī talsenieki — Zane un Reinis Ginteri — jauniem piedzīvojumiem neatsaka. Abi atzīst, ka ceļošana ir gandrīz kā medusmēnesis, — kopā piedzīvotās grūtības stiprina un dod jaunu spēku.
Tie, kuri pazīst Zani un Reini Ginterus, zina, ka viņi ir aktīvi ceļotāji, — pāris katru gadu cenšas doties garākā vai īsākā ceļojumā. Gūt jaunus piedzīvojumus, izaicināt sevi, doties braucienā pa Eiropu un izmēģināt, kā tas ir — ceļot ilgāku laika posmu, pāris vēlējās jau sen. Līdz šim, strādājot Rīgā, tam neizdevās atrast laiku. Šobrīd viņi ir pārliecināti, ka vēl nebija pienācis īstais brīdis. Maijā Zane un Reinis nolēma atgriezties dzimtajos Talsos, pamest steidzīgo un nemiera pilno Rīgu, un nu jau viņi atkal sauc sevi par talseniekiem. Tā kā viņi gana ilgi bija studējuši un strādājuši Rīgā, pāris vēlējās paņemt nelielu pauzi un atpūsties.
«Mūs iedvesmoja arī citi pāri, kuri ir devušies sešu mēnešu vai ilgākā braucienā. Sapratām, ka tik ilgi ceļot mums neļauj finanses, tāpēc nolēmām par labu mēnesim. Maršrutam izvēlējāmies mums netipisku klimatu — dienvidus. Esam kalnu un pārgājienu mīlētāji, bet, ja jau braucam atpūsties, šīs valstis likās piemērotākas,» atklāj Zane. Pagājušajā gadā pāris ar velosipēdiem mēroja ceļu no Itālijas līdz Cīrihei, un, lai gan Itālijā neizdevās uzkavēties, šī valsts uz viņiem atstāja ļoti labu iespaidu. Arī par Horvātiju, kur viņi devās pirms astoņiem gadiem, bija saglabājušās pozitīvas atmiņas.
Ceļot spontānāk
Parasti, plānojot ceļojumus, pāris sastāda maršrutu un atrod apskates objektus, bet šoreiz viņi nolēma ceļot spontānāk — piefiksējot valstis un dažas apskates vietas, pārējo nolēma plānot uz vietas un ļauties tam, kas notiks. Zane atzīst, ka šādi ceļot ir vieglāk, jo nav stresa, ka kaut kas obligāti jāpaspēj, un ir vieglāk atrast laiku citām lietām un vietām, kas netika ieplānotas. Šis nebija parasts ceļojums ar grupu, autobusu vai lidmašīnu — pāris ceļojumā devās ar savu auto, kur pārsvarā arī nakšņoja. Izvēloties šādu variantu, atkrīt rūpes par viesnīcām un viesu namiem — gulēt iespējams jebkurā laikā un vietā. Tikai dažas reizes pāris pārnakšņoja kempingā, viesu namā vai «Airbnb» nomātā mājiņā. «Gulēšana mašīnā ir patiešām ērta — mums ir «Volkswagen Passat», nolaidām aizmugurējos sēdekļus, ielikām matraci un gulējām kā mājās! Tas deva lielu brīvību — lietus netraucēja, un varējām doties gulēt, kur un kad vēlamies. Bija gadījumi, kad nakts vietu atradām ļoti vēlu, jau tumsā, un liels bija pārsteigums no rīta ieraudzīt ainavu aiz loga. Ļoti noderēja «Park4night» aplikācija nakšņošanas vietu — stāvvietu atrašanai. Citi lietotāji uzraksta, kas atrodas blakus, un informē, vai par nakts stāvvietu jāmaksā. Pārējie pēc tam var papildināt aprakstu ar bildēm un komentāriem. Šī aplikācija mums noderēja ne tikai nakšņošanai, bet arī brokastu un pusdienu vietu atrašanai. Tā kā braucām pa svešām valstīm, ceļi un braukšanas kultūra brīžiem bija pārsteigums. Eiropā ir daudz maksas ceļu, līdz ar to bija interesanti ļauties izaicinājumam un izvairīties no tiem — visu laiku jāseko līdzi tam, kur atrodamies,» stāsta pāris.
Pielāgojoties situācijai
Arī ēst gatavošana ceļotājiem ļāva baudīt brīvību — gatavojot uz līdzi paņemtās gāzes plītiņas, Zane un Reinis vārīja gan putras un zupas, gan kartupeļus un plovu no līdzi paņemtajiem konserviem. Brokastīs viņi mielojās ar vietējiem augļiem, maizītēm vai pankūkām. Par vislielāko izaicinājumu pāris sauc labierīcības un higiēnu, jo nākas pielāgoties apstākļiem. Labā ziņa ir tā, ka ir ļoti daudz vietu, kur atrast labierīcības, kas paredzētas gan tūristiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, tikai jābūt radošiem. Visbiežāk tās atrodamas pie bērnu laukumiem, publiskās pludmalēs un kafejnīcās. Dodoties šādā ceļojumā, cilvēks iemācās novērtēt mazās lietas, jo dažbrīd vairākas dienas nākas iztikt bez dušas, noskalojoties vien ezerā vai jūrā.
«Ja runā par izdevumiem, naudiņu bijām speciāli krājuši šim notikumam. Mūsuprāt, 1400 eiro divām personām uz mēnesi nemaz nav daudz — jā, tas ir mazliet vairāk nekā ikdienā, jo klāt nāk degvielas izmaksas. Zinājām, ka tas būs budžeta brauciens, tomēr dažbrīd gribējām ēst kafejnīcās, tāpēc prieks, ka sanāca mazliet ietaupīt. Bijām plānojuši, ka iztērēsim vairāk,» atklāj ceļotāji.
Zanes un Reiņa maršruts bija sekojošs: Latvija — Lietuva — Polija — Slovākija — Ungārija — Horvātija — Slovēnija — Itālija — Austrija — Čehija — Polija — Lietuva — Latvija. Kopumā viņi apceļoja deviņas valstis, no kurām ilgāk uzkavējās Ungārijā, Horvātijā, Slovēnijā un Itālijā. Šoreiz ceļojums nebija vērsts uz apskates objektiem, bet gan valsts iepazīšanu un piedāvāto iespēju izbaudīšanu. Sadzīvi un visu to, kas notika pa ceļam, viņi uztvēra kā piedzīvojumu. Garajos pārbraucienos Zane un Reinis laiku īsināja, klausoties ierakstus par dažādām tēmām, kā arī spēlējot spēles.
Lielākais pārsteigums — Slovēnija
Polijai pāris parasti braucis cauri neapstājoties, tāpēc šoreiz viņi nolēma tajā uzkavēties mazliet ilgāk. Sākotnēji viņi ar velosipēdiem izbraukāja Varšavu un iepazina to kā pilsētu ar vēsturiskām vērtībām, skaistu vecpilsētu un moderniem risinājumiem. Pēcāk viņi kāpa kalnos, devās 26,6 kilometru garā pārgājienā līdz Morskie Oko ezeriņam, ko ieskauj klinšaini kalni un zaļi augi, un mēģināja sa-sniegt Rysy virsotni. Tas diemžēl neizdevās, jo tuvojās lietus un kalns bija ļoti stāvs. Atpakaļ Zane un Reinis devās, sasnieguši 2250 metru virsotni. Polija viņiem atmiņā paliks ar skaistiem kalniem un fantastisku ainavu, ko gribas izbaudīt vēl un vēl.
«Ungārija mūs pārsteidza ar saulespuķu un paprikas laukiem, kā arī Balatona ezeru, kas atgādināja jūru, — tik plašs tas bija. Bet sekls gan — ej, cik tālu gribi, ūdens līdz viduklim. Mums palaimējās atrast stāvvietu pašā Balatona krastā, kur modāmies ar skaistu saullēktu un pīļu dziesmām,» atminas Zane.
Horvātijā viņi bija pirms vairākiem gadiem, tāpēc klasiskos apskates objektus izlaida un tā vietā baudīja atpūtu pie Adrijas jūras: peldes siltajā ūdenī (aptuveni +24 grādos), niršanu un snorkelēšanu, zemūdens pasaules iepazīšanu, laisku sauļošanos pludmalē un vietējos augļus, kas bija ļoti sulīgi un saldi. Pāris atgriezās arī Horvātijas pilsētiņās Primoštenā, Trogirā un Splitā, kas katru reizi pārsteidz ar kaut ko jaunu. Horvātiju viņi atcerēsies ar lielu karstumu, kas brīžiem šķita pārāk liels. Citiem ceļotājiem viņi ieteiktu uz Horvātiju doties maijā, jūnijā, septembrī vai oktobrī, kad karstums ir pārgājis un tūristu ir krietni mazāk.
Par šā ceļojuma lielāko pārsteigumu Zane un Reinis sauc Slovēniju — salīdzinoši mazā valstī ir viss, ko var vēlēties: kalni, alas, ezeri un skaistas pilsētas. Esot tur, viņi aplūkoja Škocjan alas, kalnu upi un aizas 114 metru dziļumā, devās kalnu pārgājienā 11,2 kilometru garumā, aplūkoja zilos kalnu ezerus un kalnu upes Triglava nacionālajā parkā. Viņi bija arī galvaspilsētā Ļubļanā, ko izbraukāja ar velosipēdiem, — velo infrastruktūra ir attīstīta, pilsēta ir zaļa un cilvēkiem draudzīga.
«Itālija bija mums it kā zināma, bet līdz šim neiepazīta valsts, tāpēc liels prieks bija tur beidzot nokļūt uz ilgāku laiku. Mūs pārsteidza Itālijas dažādība — gan kultūras un arhitektūras, gan dabas un ēdiena ziņā. Valsts ir tik liela, ka iepazīt vienā piegājienā to nav iespējams, iepazinām tikai mazu daļiņu no tās: apskatījām brīnišķīgo Venēciju un Burano salu — krāsaināko pilsētiņu pasaulē, peldējāmies Gardas ezerā un baudījām vietējo ciematiņu burvību. Baudījām itāļu gardos ēdienus — picu, pastu, sierus un vīnus, kas tur tiešām garšo pavisam citādāk. Apmeklējot kalnā kāpšanas muzeju, dodoties kalnu pārgājienā uz Puez kalnu virsotni (2475 metru augstumā), braucot ar velosipēdiem lejup pa Lunga via Delle Dolomiti maršrutu un baudot varenos kalnu skatus, iepazinām arī Itālijas Dolomītu kalnus,» piedzīvotajā dalās ceļotāji.
Rezultāts — pielikto pūļu vērts
Ceļojumā lielāko stresu un grūtības radīja problēmas ar auto — Horvātijā nācās meklēt autoservisus un mehāniķus. Lai arī incidents nebija patīkams, tas kļuva par daļu no piedzīvojuma, kas ļāva iepazīt valsti, vietējos iedzīvotājus un viņu ikdienu. Varšavā Zane un Reinis iekļuva konfliktsituācijā ar policiju — pēc lēnas pārbraukšanas ietvei pāri pie iedegta gājēju luksoforam ar velosipēdu, viņus vēlējās sodīt ar brangu naudas sodu. Galu galā viņi veiksmīgi situāciju atrisināja, bet tas deva mācību, ka noteikumi katrā valstī atšķiras un tie iepriekš jāiepazīst, lai neiekultos nepatīkamās situācijās. Brīžiem grūtības sagādāja arī karstums, jo izgulēties 31 grāda karstumā nav vienkārši. Zane un Reinis saprata, ka nespēj ilgstoši atpūsties vienā vietā un neko nedarīt, tāpēc devās kalnu pārgājienos — bija brīži, kad kļuva ļoti grūti un gribējās padoties, tomēr, nonākot virsotnē, viņi saprata, ka grūtības ir tā vērtas.
«Liels bija pārsteigums par ceļā sastaptajiem, atsaucīgajiem vietējiem iedzīvotājiem. Polijā ar policiju mums palīdzēja komunicēt vietējais polis, kurš strādāja netālajā kino un savā pusdienas laikā palika ar mums un palīdzēja atrisināt konfliktu. Satikām arī vācieti, kurš tajā brīdī viesojās Horvātijā un palīdzēja komunikācijā ar autoservisiem. Slovēnijā pārgājiena laikā aprunājāmies ar vietējiem slovēņu puišiem, kuri ieteica labus maršrutus citiem pārgājieniem vai velobraucieniem. Iepazinām horvātu pensionāru, kurš dodas zvejā katru dienu. Zvejnieks izrādīja noķertās zivis, un uzdāvināja mums gliemežvākus. Itālijā iepazinām inteliģentu un ļoti viesmīlīgu itāļu ģimenīti, kas savu kalnu namiņu izīrē tūristiem, jauki aprunājāmies un saņēmām ieteikumus, kur doties brīvajā laikā. Jautā un tev tiks palīdzēts, tiešām pozitīvs iespaids par vietējiem cilvēkiem! Spilgti atmiņā paliks itāļu viesu nams, ko atradām «Airbnb» portālā. Namiņš atradās tuvu mežam — lai tur nokļūtu, vajadzēja braukt pa kalnu ceļu ar stāvumu — 15 procenti. Jau vakarā sajutām meža romantiku, klausoties vāveru dziesmās. Naktī uznāca pamatīgs negaiss, kas ļāva mums iepazīt itāļu māju slēģus, ar kuriem līdz šim nebija bijusi darīšana. Tie sitās pret logiem, tāpēc nakts vidū cēlāmies, lai tos aiztaisītu,» smejoties atceras Zane un Reinis.
Kopā 24 stundas dienā
Viņi atzīst, ka šis ceļojums stiprināja viņus arī kā pāri. Šādi ceļojot, jārēķinās, ka kopā nāksies pavadīt 24 stundas dienā, tāpēc ceļotājiem vienam ar otru jājūtas ērti. Viņuprāt, nav tik svarīgi, kur braukt un ko apskatīt, svarīgāk ir kopā izbaudīt piedzīvojumu, ļauties visam, ko ceļojums piespēlē, un būt spontāniem, jo tā var piedzīvot ko vairāk. «Mēs šķīrāmies vien brīžos, kad gājām uz labierīcībām vai dušu. Likās, ka šī intensīvā kopā būšana būs izaicinājums, bet laikam tik labi esam sadziedājušies un pietiekami daudz ceļojuši, ka ar to nebija problēmu. Patiesībā, atgriežoties ikdienā, tā visa sāk pietrūkt, jo šāda veida ceļošana ir gandrīz kā medusmēnesis. Esam tikai mēs abi, atvēlētais laiks, kopīgs ceļš un galamērķis bez ikdienas rūpēm vai rutīnas. Ceļojumā vēl vairāk iemācījāmies pielāgoties viens otram un rast izeju ikvienā situācijā. Jebkura kopīga aktivitāte tikai stiprina pāri, jo veidojas jauna pieredze un atmiņas. Kopā piedzīvotās grūtības dod jaunu spēku. Mums ļoti patīk šādi ceļot, līdzīgi apskatījām Norvēģiju, tāpēc vēlamies arī citus iedrošināt doties, kur acis rāda. Nav obligāti jābrauc prom mēnesi, tās var būt divas nedēļas vai nedēļa — piedzīvojums garantēts. Lai arī mums ne vienmēr gāja viegli, tas noteikti bija tā vērts! Iesakām arī citiem nebaidīties un doties braucienā uz tuvākām vai tālākām zemēm. Piedzīvojums ilgi paliks spilgtā atmiņā, jo tas ir pašu plānots, lolots un negaidītiem notikumiem pilns; būs ko stāstīt mazbērniem. Tāpat kā mēs bieži ar interesi klausījāmies Reiņa omes stāstītajā par braucieniem ar žiguli pa Rietumāziju. Šobrīd ir citi laiki un iespējas, bet ideja paliek nemainīga,» iedrošina pāris.