Kristīne KārkliņaRoju šajā rudenī bagātinājusi jaunas ģimenes ār-stes prakse. Guvusi izglītību un labu pieredzi Vācijā, ģimenes ārste Māra Meldere atgriezusies Latvijā un pārņēmusi dakteres Ingrīdas Miķelsones praksi, kurā veikti lieli pārkārtojumi.
Jaunajai ģimenes ārstei ir Vācijā gūts ārsta diploms ar stipri plašāku ārsta kompetenci, kas piedāvā arī daudz vairāk pakalpojumu un atvieglo, uzlabo, veicina ārsta un pacienta sadarbību. Ar Māru Melderi tikāmies pašās septembra beigās, kad tiekam uzņemti skaisti iekārtotajā ģimenes ārstes prakses vietā, kas veidota pēc vācu parauga un rada neierasti mājīgu sajūtu.
— Kā pagājušas pirmās darba nedēļas Rojā? Jūs pavisam nesen, 10. septembrī, simboliski saņēmāt ārsta prakses atslēgas.
— Tās nedēļas pagājušas diezgan spraigi. Ir daudz pacientu, un visu laiku rakstās klāt arī jauni. Ja es praksi pārņēmu ar 1216 pacientiem, tad tagad jau ir ap 1390. Pierakstās jauni pacienti ne tikai no Rojas, bet arī no Talsiem, Mērsraga un pat no Rīgas. Nav tikai tā, ka vietējie, bet no malu malām.
— Kā parasti ir ģimenes ārstam — vai uz ielas, satiekot cilvēkus, pazīstat savējo, ja viņu ir tik daudz? Vai atceraties, kādas kuram ir veselības problēmas?
— Rojā, satiekot savus pacientus, tos pazīstu gan. Te viss ir mazs un šaurs. (Smejas.) Protams, atceros arī problēmas. Šeit cilvēki ir ļoti jauki. Salīdzinot ar pacientiem Vācijā, kur tie ir prasoši un ar attieksmi — «man pienākas», šeit cilvēki nāk ar citu attieksmi — viņi nepieprasa, bet palūdz. Tā ir ļoti krasa atšķirība. Ir, ko salīdzināt.
— Kā jūsu ceļš aizveda līdz Vācijai?
— Ja sēž uz vietas, neapskata pasauli, čīkst un netiek paplašināts redzesloks, tad arī cilvēks nevar sevi pilnveidot un tālāk attīstīties. Un mūsdienās ir iespējas — var paskatīties, kā strādā Francijā, Vācijā, un var aizlidot arī uz Ameriku. Tad, kad atgriezies mājās, esi sevi pilnveidojis un redzējis, kā cilvēki strādā citur pasaulē, vari darboties plašāk. Mēs tik ilgi esam dzīvojuši zem Padomju Savienības priekškara, neko neredzot, un diemžēl ļoti daudzi cilvēki tā dzīvo joprojām. Viņi nav bijuši nekur citur un ir bez citu valstu pieredzes. Es savu rezidentūru izvēlējos iet Vācijā, jo redzēju, ka Latvijā man nevar piedāvāt to, ko var piedāvāt citur pasaulē. Tāpēc izvēlējos doties uz Vāciju, lai sevi pilnveidotu.
— Cik ilgi bijāt Vācijā?
— Vācijā es pabiju deviņus gadus. Vācu valodu mācījos, praktiski visu darot. Nebija tā, ka es ņemtu grāmatu un mācītos. Skolā vācu valodu arī nemācījos. Ja ir motivācija un mērķis, tad viss pārējais kļūst relatīvs. Mana ģimene ir ieguvusi arī vācu pilsonību. Esam ne tikai latvieši, bet mums ir arī vācu pilsonība. Manas meitas ir dzimušas un augušas Vācijā, prot runāt abās valodās, bet vācu valoda ir dzimtā.
— Kā nolēmāt no Vācijas doties Rojas virzienā?
— Es uz Vāciju aizbraucu paplašināt savu redzesloku, neaizbraucu tur palikt uz mūžu mūžiem. Es ieguvu to, ko gribēju, un atgriezos mājās. Nebija tā, ka es brauktu tur sēnes lasīt vai nez ko vēl, jo braucu izglītības dēļ. Un, protams, arī rezidentiem Latvijā nemaksā tik labi kā Vācijā. Arī finansiālajam faktoram bija nozīme. Man Latvija ļoti patīk, bet uz Vāciju aizbraucu mācīties un pastrādāt. Pati esmu talseniece, bet Talsos nebija prakses, kuru es varētu pārņemt un kura man būtu interesanta. Rojā ir ļoti daudz bērnu, un ar bērniem strādāt man ļoti patīk. To es daru ļoti labprāt. Šeit man viņu ir vairāk nekā 500. Es jau pirms gada interesējos, vai ir kāda ģimenes ārsta prakse, ko es varētu pārņemt. Un tad man ieteica Roju. Latvijā esam tikai no Līgo laika. Pārbūvējām visu praksi paši. Bez vīra un vīratēva te tā nebūtu. Es taisīju kā mini ārsta praksi pēc Vācijas prakses parauga. Telpas, protams, nav tik lielas kā Vācijā.
— Ģimenes ārsta prakse visbiežāk asociējas ar kaut ko stabilu, ilgstošu, citreiz pat ar visa darba mūža garumu vienā vietā. Vai tas nebiedēja?
— Nē. Es jau kopš laika gala zināju, ka būšu ārste. Vēl nezināju, kāds ārsts būšu, bet zināju, ka būšu. Ģimenes ārsta profesija pie manis atnāca pati, kad studiju laikos sapratu, ka gribu strādāt par ģimenes ārsti, kura pacientam ir arī uzticības persona, pie kuras doties, un pirmā, ar ko sākt sarunas. Man ir svarīgi, lai būtu pārskats par konkrēto cilvēku un es stāvētu viņam tuvu. Svarīgi ir, lai sadarbība nav bezpersoniska un formāla. Man patīk darbs ar cilvēkiem, patīk būt tiem blakus. Tā ir forša profesija.
— Kā var kļūt par ģimenes ārstu?
— Ir jāpabeidz seši gadi Stradiņa vai Latvijas Universitātē, un pēc studiju gadiem Latvijā seko trīs gadi ģimenes ārsta rezidentūra, bet Vācijā tie ir pieci gadi, jo tur šim ārstam ir plašākas kompetences. Piemēram, Vācijā ģimenes ārsts veic arī ultrasonogrāfijas izmeklējumus, ko arī es veicu pie sevis praksē pamata diagnostikai. Ekspresdiagnostika ir tā, bez kuras nevaru iedomāties savu ārsta praksi. Tā kā man ir vācu ārsta diploms, arī manas kompetences atļauj šeit uz vietas palīdzēt ātrāk. Mana izglītība ļauj saprast un zināt šīs lietas. Latvijā mani dokumenti tiek akceptēti. Vācijā strādāju gan slimnīcā, gan ģimenes ārsta praksē. Tā pieredze ļoti noder. It sevišķi te laukos. Pie manis ir pieejama ekspresdiagnostika, piemēram, visiem holesterīniem, triglicerīdiem, cukuram, urīna analīzes un citas. Tas viss tiek veikts uz vietas. Kad pacients atnāk pie manis, tas saņem visu nepieciešamo, lai saprastu problēmas cēloņus, un viņam nav jāskraida pa pasauli, jo pamattestus veicam visus te.
— Kāda, jūsuprāt, ir ģimenes ārstu problemātika Latvijā?
— Ir jāmainās daudz kam. Ir jāmainās pamatos rezidentūrām. Un pie tā arī tiek strādāts. Ar dakteri Līgu Kozlovsku, kas ir Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente, kopā tiek strādāts pie pāris likumu izmaiņām, lai tie mainītos pamatos. Svarīgi man ir tas, ka pacients ģimenes ārstam uzticas. Bet tam ir vajadzīgs laiks, lai tā būtu. Ir vajadzīgi jauni, motivēti speciālisti un pieredze. Bet ir jāpaiet laikam. Cilvēki mainās un brauc izglītoties… Mani Latvijā izbrīna tas, ka vienā telpā, piemēram, sēž ģimenes ārsts ar medicīnas māsu. Tas, manuprāt, nav pieļaujams. Sarunām ir jānotiek starp ārstu un pacientu zem četrām acīm. Trešais ir lieks. Māsai ir viņas kompetences un jādara savas lietas, bet ārstam ir savas. Man tas šķiet nepieļaujami, ka māsa ir blakus, jo ar pacientu nevar nodibināt personīgu kontaktu. Tāpēc mēs ar gudru ziņu ierīkojām šo ārsta praksi, lai tā nebūtu. Un uzgaidāmā telpa arī nav blakus ārsta kabinetam, lai citi nevarētu dzirdēt sarunu. Gaisotne ir konfidenciāla. Ārstam ir jāsaprot, ka tam, ko runā pacients ar viņu, ir jāpaliek kabinetā. Ar māsu blakus tas nemaz nav iespējams. Ir jāmainās pašiem pamatiem. Es darīšu visu labāko, ko varu. Es nevaru izmainīt visu pasauli, bet varu izmainīt pasauli sev apkārt, lai maniem pacientiem ir labi.
— Kā jums patīk e–veselības princips Latvijā?
— Ja godīgi, man patīk. Tikai nepatīk, ka ik pēc piecām minūtēm programma izmet ārā un ir jāpārlogojās. (Smejas.) Vācijā ir mazliet savādāk. Latvija ir ļoti tālu tikusi uz priekšu tehnoloģiju ziņā. Vācijā viss ir kā vecajos labajos laikos — papīra formātā un caur vēstulēm. Tur tas ir ļoti strukturēti un labi sakārtots. Mums Latvijā ir ļoti daudz labu lietu. Iemesls tam varētu būt tas, ka Vācijā viss funkcionē jau no seniem laikiem, bet Latvijā daudz kas nav bijis un ir jauns, un mēs jau no vecā nesāksim, bet tiekam uzreiz pie jaunā. Mums ir daudz iespēju.
— Ko jūsu ģimene saka par jauno darbavietu?
— Visi ir priecīgi. Ģimenes atbalsts ir ļoti, ļoti svarīgs. Svešumā tu saproti, cik jauki ir tad, kad vari pie kāda aizbraukt un iedzert tēju. Dzīvojot Vācijā, saproti, ka mājas ir mājas, kas bija arī noteicošais faktors, lai atgrieztos Latvijā. Mēs pavisam drīz dzīvosim Valdemārpilī pie ezera, kur mums pašlaik ceļas ļoti skaista māja. Tā ir mūsu skaistā guļbūve. Man vienmēr bijis sapnis no rīta pamosties, paņemt rokās kafijas tasi un iemērkt kājas ezerā.
— Ko jūs sagaidāt no pacientiem?
— Mūsdienās katram pašam ir jāseko visam līdzi. Ārsts pasaka, bet tev kā pacientam jābūt līdzatbildīgam. Ģimenes ārstam nav jāskraida pakaļ. Bet mēs jau esam mainījušies. Cilvēki ir varoši un griboši. Vecāku paaudzi es arī lēnā garā audzinu. Es viņus mācu, kas ir akūtā stunda. Pastāstu, ka tā ir stunda, uz kuru nenāk ar kaitēm, kas ir jau trīs gadus vai trīs mēnešus. Pastāstu, ka akūtā stunda paredzēta pacientiem ar problēmām, piemēram, kad uzkāpusi augsta temperatūra maziem bērniem, vai tad, kad skolā vajadzīga zīme. Augsts asinsspiediens, kas ir jau gadu, nav akūta lieta. Pacienti ir jāaudzina. Tāpat ir vajadzīgs pierakstīties, un termiņi ir jāievēro, bet, ja tas ir nokavēts, tad nākamais būs pēc trīs nedēļām.
