Dzīvot zaļi neaizliegsi

Ļaujiet man runāt

Kurš gan no mums negrib dzīvot zaļi — tā, lai nekā netrūktu? Droši vien visi, bet aizvien vairāk cilvēku grib dzīvot patiešām zaļi — videi draudzīgi. Tas, protams, ir apsveicami. Ja vēl ieklausās zviedru pusaudzes Grētas Tunbergas norājošajās runās, tad pat rūdīti dabas piegānītāji uz piecām minūtēm apstāsies un nolieks galvas, piedzīvojot kauna izjūtas. Grētas bļaustīšanās var patikt, var arī nepatikt, bet liekas, ka reti kuram par viņu nav sava viedokļa, tā teikt — sabiedriskās attiecības savu darbu ir paveikušas. Ja reiz šī mazliet dīvainā sešpadsmitgadniece tiek uzskatīta par vienu no 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem šajā gadā un ja reiz pat pasaules valstu līderi ļauj sevi nopērt, tad ietekmi uz domāšanas veidu viņa ir atstājusi.
Mēs gan, latvieši, esam ietiepīgi. Droši vien 95 procentus no mūsu tautiešiem neviens nepiespiedīs atteikties no gaļas uzturā, neliks mainīt pārvietošanās paradumus, garderobi nemainīsim, lai valkātu vegānisku apģērbu, un arī par globālo sasilšanu nesāksim domāt caurām naktīm. Tas arī nebūtu vajadzīgs, tomēr vairāk piedomāt pie savas rīcības sekām nenāktu par skādi. Kaut vai publiski nopērt un kaunināt tos, kuri piemēslo sabiedriskās vietas ar saviem izsmēķiem un zemē nomestajiem atkritumiem. Varētu arī pilsētas centrā ieviest kauna stabu tiem indivīdiem, kuri nevar atļauties maksāt piecus eiro mēnesī par atkritumu konteineri, bet sevī ir atraduši tik daudz enerģijas (un sava autotransporta bākā — degvielas), lai vestu mēslus uz kādu attālāku mežu. Mēs jau esam malači, jo sākam šķirot atkritumus, zinām tās zaļās un dzeltenās tvertnes, kurās izmest plastmasas atkritumus, kartonu un stiklu. Vēl tikai uzņēmumam, kas nodarbojas ar šo drazu savākšanu, jāmācās nemest visu vienā smagās mašīnas piekabē. Arī plastmasas maisiņu izmantošanas apjoms samazinās — vismaz skatoties, ka dienas beigās pie lielveikala kases papīra maisiņi ir beigušies. Aizvien vairāk cilvēku dodas iepirkties ar līdzi paņemtajiem auduma maisiem, somām un groziem. Jāatzīst, šajā ziņā arī es esmu labojies un ar sevi lepojos — man virtuvē vairs nevajag atsevišķu atvilktni, kurā salikt plastmasas maisiņus, jo iepirkties eju ar somu.
Domāju, ka zaļākam dzīvesveidam mūsu ikdienā būtu jāienāk vairāk, bet, lai man piedod Grēta, tomēr nevienu skolnieku un studentu neaicinu bastot stundas piektdienās, lai kopā bļaustītos par dabas piesārņošanu un ekoloģijas problēmām, aiz sevis atstājot atkritumu kaudzi, ko sētniekam vēlāk savākt. Kā sa-cīja kaķis Leopolds, dzīvosim draudzīgi! Atstāsim aiz sevis tīru vietu! Ar to jau iesākumam pietiks.

Raimis