Varbūt mēs visi esam briesmīgi cilvēki?

Viedokļi

Nezinu, kā jums, bet manās mājās atrodas vairāki telpaugi, kuri man ne visai patīk vai ir dziļi vienaldzīgi. Daudzas lietas jau ierodas pašas — citu dāvinātas, «mantojumā» saņemtas, un ne pret visām izdodas sevī rast vienādi siltas jūtas. Tā nu šīs puķes aug, man lāgā neizprotot, kā un kāpēc, jo manas rūpes tās praktiski nesaņem.
Kaut kāda iemesla pēc šie telpaugi ienāca prātā, vācot materiālus par mazo skolu iespējām (nevar teikt, ka tādu būtu daudz…) un trūkumiem. Šīs skolas taču patiesībā nemaz nav tikušas atvērtas ar domu, ka tās būs mazās skolas. Gluži pretēji — tās kā vidusskolas vai vismaz kā skolēnu piepildītas pamatskolas gadu gadiem ir bijušas savās vietās ne tik vien kā telpaugi, bet kā dzīvības, krāsu un potenciāla pilni dārzi. Iespēju robežās šie dārzi ir «laistīti» ar nepieciešamo finansējumu un gozējušies labākas vai ne tik labas reputācijas siltajā vai ne tik siltajā saulītē, izdzīvojot dinamisko skolas ikdienu, uzņemot jaunus skolēnus un palaižot lielajā dzīvē tos, kuri no skolas sola burtiskā un pārnestā nozīmē izauguši. Te pēkšņi kaut kāds neizprotams spēks ir apstādinājis šo jauko ritējumu, gluži kā ieliekot spieķi ritenī! Kā izskanēja sarunā Vandzenes skolā — vēl pirms desmit gadiem ne prātā nevarēja ienākt, ka skolu varētu piemeklēt kas tāds, kam šobrīd nākas iet cauri. Nudien — ne ļaunākajos murgos nebūtu iespējams iztēloties, ka skolēnu skaits no 200 skolēniem vienā desmitgadē var sarukt līdz 29 skolēniem, bet tieši tas ir noticis.
Intervijai ar Talsu novada izglītības pārvaldes vadītāju Uldi Katlapu jau virsrakstā biju uzlikusi viņa teikto frāzi «Tas ir pašu cilvēku izvēles rezultāts», kad saminstinājos. Tik smagi tas skan: paši esam vainīgi. Kurš gan pats grib būt vainīgs?! Bet tieši pie tā sarunā nonācām. Nenovirzoties no mazo skolu tēmas, diskutējām un filozofējām, galu galā uzdodot sev pat pavisam personīgus jautājumus, tādus kā: vai mēs esam patrioti, ja esam atļāvušies katrs savā ģimenē izvēlēties laist pasaulē tikai vienu bērnu, vispirms domājot par sevi un savām (var jau būt, ka tikai iedomātajām) iespējām pietiekami labi rūpēties par šo vienīgo atvasi, nevis par valsts demogrāfisko situāciju un nepieciešamību katram pārim vismaz «atražot» sevi? Protams, divas ģimenes nevar atrisināt demogrāfijas problēmas, bet, ja lielākā daļa ģimeņu, kurās aug tikai viens bērns, izdarītu izvēli par labu otram bērnam?…
«Tu esi briesmīgs cilvēks,» teicu Uldim, atļaujoties emocionāli reaģēt uz kaut ko šķietami pārmēru racionālu viņa teiktajā. Divreiz. Un abas reizes — itin labi saprotot, ka to pašu spoguli, kurā viņš mūsu sarunas laikā spoguļojas, neizliekoties labāks, nekā ir, es varētu pavērst arī pret sevi un ieraudzīt, ka esmu tāda pati. Tāda, kādi esam mēs visi. Vai katrs no mums nebūtu spiests godīgi atzīt, ka klūp, teorētiski iestājoties par to, ka pilsēta ir nedzīva bez mazajiem veikaliņiem, vienlaikus savā ikdienā regulāri iepērkoties lielveikalos? Vai katrs no mums nevarētu ieraudzīt ko sev radniecisku cilvēkos, kuri iedzīvotāju sapulcēs dedzīgi iestājas par to, ka ik pilsētā un pagastā jābūt skolai, bet paši ik dienas vizina savus bērnus uz kādu no novada centra skolām? Un šie jau ir tikai divi piemēri no daudziem. «Droši vien», «teorētiski», «iespējams», «varbūt» — šos tracinošos vārdus savā runā piesardzīgi iestarpina ne jau tikai politiķis un izglītības pārvaldes vadītājs, bet arī mēs, pārējie, atstājot atkāpšanās ceļu, ja nu kļūtu iespējams par kaut ko atskaiti pieprasīt tieši no mums.
Nomainīts virsraksts diemžēl nemaina raksta vēstījumu. Iespējams, mēs nudien esam bijuši slikti (vai vismaz nepietiekami labi) dārznieki, pametot vietējās skolas — savus mazdārziņus, kuri būtu varējuši dot vitamīnus un skaistus ziedus, — novārtā. Droši vien mēs būtu varējuši laistīt un bagātināt minerālvielām visu labo, kas tajās bija. Teorētiski būtu varējuši paravēt no šīm skolām to, ko saredzējām kā nezāles. Varbūt mēs būtu varējuši piedalīties šo skolu veidošanā par tādām izglītības iestādēm, kurās mums gribas savus bērnus laist. Bet vieglāk, protams, ir neko no tā nedarīt un turpmāk dārzeņus un ziedus pirkt lielveikalā. Īpaši jau, ja no mums varētu tā kā drusku prasīt arī to, lai paši esam gatavi sēt augsnē sēkliņu, ļaujot katrā ģimenē izaugt vēl vismaz vienai atvasei — nākotnes skolēnam, skolotājam, dārzniekam.
Varbūt (droši vien — iespējams — teorētiski) mēs visi esam briesmīgi cilvēki? Bet varbūt arī ne…