Ne katram bērnam ir piemērota liela skola un klase

Izglītība

Pirms 55 gadiem Laila Bergmane ienāca Vandzenes vidusskolā kā pirmklasniece, bet pirms 40 gadiem šajā izglītības iestādē sāka strādāt, laika gaitā augot no pionieru vadītājas līdz skolotājai un direktora vietniecei. Šajā mācību gadā viņai nācies kļūt par direktora pienākumu izpildītāju — vissmagākajā laikā, kad skolēnu skaits sarucis līdz 29 skolēniem.
Viss noticis pavisam neplānoti — Laila jau nolēmusi doties pensijā, kad vispirms pierunāta turpināt darbu, bet pēc iepriekšējās direktores Janas Jaņpēteres iesnieguma par atbrīvošanu no darba izraudzīta arī par viņas amata pienākumu pildītāju. Bijis skaidrs — ja kolektīvā neatradīsies neviens, kurš būtu gatavs šo darbu uzņemties, tas ļaus secināt, ka skolotāji paši vien ir vainīgi pie «kuģa» grimšanas. «Kādam tas bija jādara. Jana taču arī savulaik šo darbu uzņēmās vienkārši tāpēc, ka to kādam vajadzēja darīt,» L. Bergmane atceras.
Viņa piedzīvojusi laiku, kad Vandzenes vidusskolā mācījās vairāk nekā 300 skolēnu un telpu trūkuma dēļ vairākas klases tika izmitinātas bērnudārza telpās. Viņa bijusi klāt, kad 2011. gadā šai izglītības iestādei nācās darbu turpināt kā pamatskolai, un pēdējo desmit gadu laikā notikušās pārmaiņas Laila atzīst par prātam neaptveramām. «Muzejā skatījos fotogrāfiju no 2008. gada un likās — tobrīd vēl ne prātā nenāca, ka mūs varētu piemeklēt kas tāds, kā notiek šobrīd. Bet pamazām…» viņa nopūšas.
Nieka desmit gadi — tas gan pat nav pamazām. Viss drīzāk noticis neapturamā paātrinājumā, un, meklējot situācijas cēloņus, L. Bergmane vispirms runā par valsts politiku. «To jau tā varēja sajust, ka mazās skolas ir jālikvidē, viss jāsamazina, jāpaver ceļš uz lielajām skolām, lai tās var saimniekot,» viņa uzskata. Vandzenes pamatskolas gadījumā punktu pagājušajā pavasarī pielika sapulce, kurā izskanēja iespēja, ka pamatskola varētu kļūt par sākumskolu ar sešām klasēm. Ar to bija gana, lai vienas vasaras laikā skolēnu pulks no vairāk par 60 saruktu līdz 35, bet pirmajā jaunā mācību gada nedēļā — līdz 29. «Prātam neaptverami,» Laila klusi saka.
«Kā te nav gana?»
Skolēnu skaits jau ļauj noprast, ka bez apvienotajām klasēm neiztikt — apvienota ir 1. un 2. klase, arī 5. un 6. klase. Lai gan šī joprojām skaitās pamatskola, 9. klase izlaidumu piedzīvoja aizvadītajā vasarā, un nu vairs skolā nav neviena skolēna, kas mācītos 7., 8. vai 9. klasē. Runājot par to, kā šo situāciju vispār ir iespējams izturēt, ar asarām acīs sēžam abas, līdz L. Bergmane spēji saņemas un aizgaiņā smagumu, stāstot par neseno ekskursiju, kurā — redz, ir iespējams šajā bēdu ielejā saskatīt arī kādu labumu! — visa skolas saime varējusi satilpt vienā autobusā. Ikdienā gan runa nav par satilpšanu — skolas ēka ir plaša, to papildina liela sporta zāle, kurai blakus pēdējie remontdarbi notiek puišu un meiteņu ģērbtuvēs un labierīcībās. Skola iesaistās projektā «Pumpurs», bērniem pieejami 14 dažādi pulciņi, ir materiāli tehniskā bāze, sporta laukums, tenisa korti, izremontētas klašu telpas. «Kā te nav gana? Skolotāji ir mīļi un profesionāli. Skolēni, kuri ir mācījušies šeit, aiziet uz citām skolām ar ļoti labām zināšanām. Kas nav mācījies šeit, tam arī citur būs grūti. Skolotāji varbūt palikuši vecie? Ja mani rāja, negribu, lai tas pats skolotājs tagad manu bērnu rāj? Nezinu…» min L. Bergmane. Viņa pati ar mīlestību atceroties savus skolotājus, skolas un klasesbiedrus. «Saku lielu paldies saviem kolēģiem, tehniskajiem darbiniekiem, vecākiem, skolēniem, kuri ir Vandzenes pagasta patrioti,» Laila pateicas.
Vandzenes situācija, protams, nav unikāla, un L. Bergmane skumji min piemērus, kad tiek slēgtas pat skolas, kurās mācījušies vairāk nekā 100 skolēnu. Vēl jau ir fakts, ka pagastā ir maz darba vietu, tāpēc vecāki braukā uz darbu Talsos, bērnus vizinot līdzi. «Kas būtu jādara, lai šo situāciju risinātu? Ko es, direktores amatā esot, varētu ietekmēt? Nezinu gan. Kā Jana pagājušajā mācību gadā cīnījās! Vairāk cīnīties nav iespējams, un likās, ka dažiem tas varbūt pat bija iemesls, lai izņemtu savus bērnus no šīs skolas. Ja vecāki lēmumu ir pieņēmuši, viņus ietekmēt, izmainīt viņu domāšanu nav iespējams,» viņa sapratusi.
Ilgajā pedagoģiskajā pieredzē viņa pārliecinājusies, ka ne visiem skolēniem ir piemērotas lielas skolas un lieli klašu kolektīvi. Arī par dažu no Vandzenes pamatskolas aizgājušo bērnu dzirdēts, ka viņam jaunajā izglītības iestādē neizdodas iedzīvoties tik labi, kā cerēts. Te viņš katrā laikā ir mīļi gaidīts atpakaļ. Pat vēl vairāk — Laila spriež: «Ne viens vien no mūsu agrākajiem skolēniem varētu nākt atpakaļ un vēl paņemt līdzi citus, kuriem maza skola būtu piemērotāka. Te ar katru varētu individuāli pastrādāt.»
Sarunas noslēgumā vedinām viņu nofotografēties skolas priekšā, kur zied ievērojams daudzums brīnišķīgu rožu un ir vislabāk redzams, ka šī ir viena no tām skolām, kurām lemts apdzīvot agrāko muižu. «Nu un, ka veca muiža? Toties mīļa. Mēs mīlam savu skolu,» apliecina L. Bergmane.