Laipojot starp «cēli» un «racionāli»

Izglītība

Lai atspoguļotu visu sarunu ar Talsu novada izglītības pārvaldes vadītāju Uldi Katlapu, ar vienu laikraksta atvērumu nebūtu gana. Galvenais iemesls — kad runa ir par mazajām skolām, vienas patiesības nav. Tā vietā atkal un atkal nākas piesaukt rungu ar diviem galiem, un zilumus var iegūt neatkarīgi no tā, ar kuru rungas galu pašam trāpīs.
— Kurp šobrīd iet valsts, kad runa ir par mazajām skolām?
— Valsts kopējais redzējums ir tāds, ka vidusskolas ir administratīvajos centros. Šobrīd visas Talsu vidusskolas, tai skaitā Valdemārpils vidusskola, kura atrodas ārpus novada administratīvā centra, atbilst valsts dotajiem normatīviem. Ja skatāmies bijušā rajona jeb iespējamā topošā novada teritorijā, normatīviem atbilst arī Dundagas un Rojas vidusskola. Mērsraga vidusskola ir uz robežas. Šobrīd katra pašvaldība pati lemj par savu skolu esamību, bet, kad būs viens kopējs novads, droši vien kopīgi būs jālemj — paliek visas vidusskolas vai kāda kļūst par pamatskolu.
Par pārējām skolām valsts nostāja ir, ka tuvāk pie mājām vajadzētu būt iespējai mācīties mazajās klasēs, lai gan īsti jau nav nodefinēts, ko nozīmē mazās klases un tuvāk mājām. Pašvaldībām pašām jātiek galā ar saviem kritērijiem, tai pašā laikā valsts ar finansējumu norāda: ja ir mazāk par kādiem 90 skolēniem, tad faktiski pilnvērtīgu pamatskolas darbību nodrošināt īsti neizdodas. Ir grūti ļoti precīzi noteikt vēlamo skolēnu skaitu, jo 1. klasē ir 22 kontaktstundas, bet 9. klasē — 36 kontaktstundas, tāpēc nevar pateikt, ka ar desmit bērniem katrā klasē ir pilnīgi pietiekami. Katrs gadījums ir jāskata atsevišķi, ņemot vērā arī attīstības tendences. Piemēram, lēmām par Vandzenes pamatskolas kļūšanu par sākumskolu no 2020. gada 1. septembra. Tur pirmsskolas izglītības iestādi katru gadu beidz vidēji 15 potenciālo pirmklasnieku, kas nozīmē, ka šai vietā varētu darboties stabila pamatskola, bet, tā kā vietējie vecāki dažādu iemeslu dēļ jau vairākus gadus izvēlas neatstāt bērnus Vandzenē, klases nav pietiekami piepildītas. Līdzīga situācija ir Virbos, kur bērnu skaits, kas potenciāli varētu būt skolā, ir mazāks kā Vandzenē. Tur jau no šā mācību gada ir 1.—6. klase ar 24 bērniem — vidēji četriem bērniem katrā klasē.
Skatījumi ir dažādi. Ir cilvēki, kuri uzskata — ja ir bērni, kuri mācās, tad skolai attiecīgajā vietā ir jābūt. Tas skan ļoti cēli un labi, bet droši vien kādā brīdī jādomā racionāli. Kur ir robeža? Pašvaldībai jālemj, ko darīt tālāk. Ir skaidrs, ka vidējās izglītības ie-
stādes būs Talsos, bet — vai ārpus Talsu pilsētas visur būs iegūstama pamatizglītība, grūti pateikt. Iespējams, būs skolas ar 1.—3. klasi vai 1.—6. klasi. Visā valstī gan redzama tendence: ja pamatskola kļūst par sākumskolu ar sešām klasēm, vecāki nereti neatstāj bērnus šajā izglītības iestādē. Varam minēt, vai vecāku izvēle ir pareiza, bet tā ir tāda, kāda tā ir, un liek domāt, ka šīs skolas arī sešu klašu apjomā nespēs pilnvērtīgi darboties. Arī no pedagogu nodrošinājuma viedokļa tas nav veiksmīgākais variants.
— Iemesli, kāpēc skolēni aizplūst uz pilsētas skolām, ir dažādi. Vai redzi kādas sviras, kā šo kustību būtu iespējams apstādināt vai mainīt pretējā virzienā?
— Ir dažādas administratīvās sviras. Šobrīd noteikumi liek pašvaldībai nodrošināt transportu vai 100 procentu apmērā segt transporta izdevumus savas administratīvās teritorijas ietvaros. Tas ir iemesls, kāpēc Talsu novadā nodrošinām transportu kaut no vienas robežas līdz otrai, ja vecāki to vēlas. Jautājums ir, vai tas ir pareizi. No vienas puses, var teikt, ka ikvienam ir iespēja izvēlēties, kur mācīties, un pašvaldībai jānodrošina vienādas iespējas turp nokļūt. Tas liekas demokrātiski un forši. No otras puses — vai tāpēc, ka man gribas mācīties novada otrā galā, pašvaldībai vajadzētu būt pienākumam par to maksāt? Bet šobrīd tā ir. Esmu rosinājis valstiskā mērogā mainīt nosacījumus šajos noteikumos, lai pašvaldībai būtu pienākums nodrošināt transportu tikai līdz tuvākajai izglītības iestādei. Man šķiet, ka tas būtu pareizāk. Ja nu gadījumā pašvaldība vēlas nodrošināt transportu arī tālāk, tā ir pašvaldības brīva izvēle — nodrošināt transportu kaut vai līdz Rīgai. Sapulcēs nereti izskan jautājums, kāpēc kādreiz jau tā bija, ka transportu nodrošināja tikai līdz attiecīgās apdzīvotās vietas skolai. Nosacījumi nav mainījušies — atšķirība tikai tā, ka administratīvās teritorijas kādreiz bija Talsu pilsēta, Vandzenes pagasts, Stendes pilsēta, Lībagu pagasts un tā tālāk, bet tagad tas viss ir Talsu novads. Ja teritoriālajā reformā atkal izveidos lielo novadu un ja nebūs citu normatīvo regulējumu, iespējams, kāds no Sabiles rullēs uz skolu Kolkā, un pašvaldība segs ceļa izdevumus! Varam diskutēt par to, vai tad kolceniekam nevajag dot iespēju mācīties kvalitatīvā Sabiles skolā un vai sabilniekam — kvalitatīvā Kolkas skolā. Kāpēc ne? Var jau teikt, ka diskusijai vajadzētu palikt saprāta robežās, bet saprāts katram ir savs.
— Vai nav iespējams, teiksim, nepieļaut, ka pilsētas skolās skolēnu skaits aug bezgalīgi?
— Ir iespējams un, visticamāk, pie tā nonāksim. Šobrīd esam tuvu tam, lai Talsu skolas būtu piepildītas, tostarp ir klases, kuras jau ir pārāk piepildītas. Kādā brīdī būs jāpieņem lēmums nākamajā mācību gadā atvērt klašu komplektu tik un tik bērniem. Ir vēl citi normatīvie akti, kas nosaka, piemēram, ka pašvaldībai ir jānodrošina bērnam vieta tuvākajā izglītības iestādē, tātad, ja Talsu skolās būs skolēnu skaita ierobežojums, primāri vieta pienāksies tiem, kuri dzīvo Talsos.
Talsu novada izglītības plānā minēts: «Izpētes rezultātā netika konstatēts, ka pastāvētu sakarība — jo mazāk skolēnu klasē, jo labāki mācību procesa rezultāti.» Vai ir konstatēta pretēja sakarība? Sarunās ar skolotājiem bieži ieskanas vērtējums, ka ne katrs bērns spēj mācīties lielā skolā un lielā klasē.
— Atbildēšu tik diplomātiski, cik vien iespējams: katram bērnam ir savs klases lielums, kurā viņam būtu vislabāk mācīties. Visiem nav viens labākais skolēnu skaits klasē. Tam, kuram vajadzīga individuālāka pieeja, labāk būtu mācīties mazākā klasē, kur skolotājs var pieiet pie katra bērna. Tomēr ir vēl kāds, varbūt pat neapzināts aspekts: ja klasē ir pārāk maz bērnu — zem septiņiem, astoņiem vai desmit — un ja ir tikai viens skolēns, kuram mācībās veicas ļoti labi, tad var gadīties, ka parastajam skolēnam pietrūkst motivācijas censties, jo viņš var atvairīties, sakot: «Ai, tas jau mūsu lielais gudrinieks…» Ja klasē ir vairāk bērnu, skolēns savu spēju robežās turas līdzi lielākajai masai. Lielākā klasē tādu gudrinieku ir piecreiz vairāk. Lai mazākā klasē sasniegtu labākus rezultātus, skolēnam jābūt daudz vairāk motivētam. Man šķiet, ka optimāli būtu, ja skolēnu skaits klasēs būtu robežās starp 13 un 24 skolēniem.
— Izglītības plānā sacīts, ka nepieciešams radīt apstākļus skolēnu neaizplūšanai uz citu novadu izglītības iestādēm. Vai kaut kas ticis darīts, lai aizplūšana nenotiktu? Un ko vispār varētu darīt?
— Iespējas uzcelt mūri jau nav. Varam vien nodrošināt labāku kvalitāti tajā skolā, kurā vēlamies skolēnus noturēt, vai loģistiku veidot tā, lai izdevīgāk būtu palikt savā novadā, nevis doties uz citu. Tai pašā laikā vienmēr esmu teicis — ja pie manas mājas durvīm piebrauktu Kandavas autobuss un teiktu, ka aizvedīs manu puiku uz Kandavu, es vienalga viņu laistu Talsu skolā! Kāpēc viņam kaut kur jābrauc ar autobusu, ja viņš var ar kājām aiziet kilometru vai divus līdz skolai? Lai čāpo! Bet tiem, kuri dzīvo ārpus Talsiem, nereti bara instinkts ir lielāks: ja jau visi brauc uz Talsiem, tad tur droši vien ir kaut kas labāks! Bet ne vienmēr tas tā ir. Dzirdēts arī par gadījumiem, kad tie, kuri aiziet uz novada centra skolām, atzīst, ka labprāt atgrieztos iepriekšējā skolā, bet ir neērti vai pašlepnums neļauj izrādīt, ka pieļauta kļūda. Protams, vēl ir virkne bērnu, kuri Talsos apmeklē mūzikas, mākslas, sporta skolu vai interešu izglītības pulciņus, bet tādi nav visi. Vandzenē esmu minējis šo piemēru, brīdinot, kas var notikt ar Vandzenes skolu un kas būtībā jau notiek. Ir vietējais veikals, kurā var nopirkt svaigu, mīkstu maizi, bet Talsos uzceļ lielveikalu, kurā var dabūt gan mīkstu maizi, gan visu ko citu. Iedzīvotājs nospiež, ka šodien neies pēc maizes uz vietējo veikalu, bet aizbrauks uz Talsu lielveikalu, pie viena nopērkot vēl ko citu. Tāpat gana daudzi nolemj, ka vairs neēdīs vietējās skolas mīksto maizīti, bet brauks uz Talsiem, jo tur ir arī mūzikas, sporta skola un tā tālāk. Tomēr nereti mēs aizbraucam uz lielveikalu un nopērkam tikai mīksto maizīti! Tāpat viena daļa skolēnu mācās Talsos, bet nemaz neapmeklē mūzikas, mākslas vai sporta skolu. Tā vienreiz, otrreiz, un vietējā veikalā ieejam vairs tikai katru otro dienu, katru trešo, līdz skatāmies — maizīte vairs nav tik mīksta kā iepriekš. Ja turpinām iepirkties lielveikalā, galu galā vietējo veikalu nākas slēgt. Tas pats notiek, kad vietējā skolā kļūst arvien mazāk bērnu. Saprotam, ka kvalitāte vēl ir, bet nav jau vairs tas, kas iepriekš, un pamazām pēc skolas vairs īsti nav vajadzības.
— Un tad cilvēki ir sašutuši: vietējais veikals, vietējā skola! Kā tos var slēgt?!
— Tieši tā. Bet tas ir pašu cilvēku izvēles rezultāts. Ja bērni patiešām apmeklē mākslas, mūzikas vai sporta skolu, — viss kārtībā. Bet, ja viņi mācās Talsos tikai tāpēc, ka te ir iespējas, kuras patiesībā neizmanto…
— Arvien pieaug to vecāku skaits, kuri apsver iespēju vai jau praktizē mājmācību saviem bērniem, tātad viņiem pat maza skola šķiet par lielu. Vai, ņemot vērā pieprasījumu pēc alternatīvas izglītības, kādu no mazajām skolām nav iespējams specializēt, piemēram, par Montesori, Valdorfa vai tamlīdzīgas pedagoģiskās ievirzes iestādi?
— Jāsaprot, kāds ir mērķis. Lai mums ir kaut kas interesantāks?
— Nē, lai pasargātu kādu skolu no iespējamas slēgšanas!
— Ar kādu mērķi mēs to skolu gribam noturēt? Ja tev garšo graudu maize, tu saki: vedam uz turieni graudu maizi! Bet, ja es, būdams vietējais, nevēlos graudu maizi un vienalga to nepirkšu? Šī tagad būs vienīgā vieta novadā, kur varēs nopirkt graudu maizi, un visiem, kas to gribēs, būs jābrauc uz šejieni to pirkt? Mērķis ir noturēt skolu tieši tajā ēkā? Un kas strādātu šajā skolā? Entuziasti, kuriem patīk to graudu maizīti cept! Ja uz vietas ir cilvēku kopums, kuriem alternatīvā izglītība ir sirdij tuva, tāpēc tas veidojas dabīgi, viss kārtībā. Ja darām to mākslīgi, visi pedagogi un bērni turp brauc no citurienes, tas neliekas pareizi. Ja mērķis ir gādāt, lai ēka joprojām ir aizpildīta…
— Bet alternatīvas izglītībā jau arī nav slikts mērķis.
— Protams, nav, bet jautājums — kāpēc tieši tajā ēkā?
— Bet kāpēc citā?
— Jo jātaisa tajā vietā, kur ir pieprasījums. Ja Vandzenes apkārtnē cilvēkiem garšo kazas piens, droši vien tur būtu jāpiedāvā iegādāties kazas pienu. Parādi man uzņēmēju, kurš atvērtu Ķūļciemā veikalu, paziņojot, ka pie viņa ik dienas var iegādāties svaigu krējumu! Visi tagad brauks pie viņa pēc svaigā krējuma? Droši vien viņš tomēr uztaisīs to veikalu Talsos.
— Izglītības plānā teikts: «Ja kādu no skolām nākotnē būtu nepieciešams slēgt, tās vietā vajadzētu veidot mūžizglītības, kultūras vai sporta atbalsta centrus, sociālā pakalpojuma nodrošināšanu, lai piedāvātu atbalstu nodarbinātajām ģimenēm un nezaudētu vietējo sabiedrisko centru.» Vai kaut kas šajā virzienā tiek darīts?
— Līdz šim tajās vietās, kur kādreiz bijusi skola, salīdzinoši aktīvi darbojas šādi centri — Spārē, Tiņģerē…
— Sagadīšanās pēc tās ir muižas! Ja tās būtu padomju laika ķieģeļu ēkas, diez vai būtu tāpat.
— Jebkurā gadījumā jāiet uz to, lai šajās vietās cilvēkiem būtu iespējas satikties un veikt dažādas aktivitātes, citādi, protams, cilvēkiem nav interesanti tur būt.
— Jaunajām ģimenēm vienalga nebūs interesanti tur būt.
— Jā, bet jautājums atkal ir par mērķi — kāpēc mēs gribam jauno ģimeni tur noturēt?
— Jo gribam, lai šīm vietām ir attīstības iespējas!
— Bet, ja šī jaunā ģimene grib dzīvot citā vietā, kur attiecīgais pakalpojums ir pieejams?
— Kā lai viņi neizdara tādu izvēli, ja šie pakalpojumi nav pieejami iepriekšējā dzīvesvietā!
— Tā ir runga ar diviem galiem. Kamēr jaunās ģimenes izvēlēsies bērnus no sava pagasta sūtīt uz centru, lai gan uz vietas ir skola… Un vēl — piemēram, Virbos kādreiz bija pietiekami spēcīga skola, bet izbeidzās uzņēmējdarbība, un skola arī lēnām beidzas. Atkal runga ar diviem galiem — nav tā, ka viss ir atkarīgs no skolas vai uzņēmējdarbības. Šīs lietas ir savā starpā saistītas. Līdzko viens sāk buksēt, arī otru piemeklē tas pats, bet ir ļoti grūti izmainīt situāciju, ja kaut kas sāk buksēt. Jābūt ļoti lielai uzņēmībai no to cilvēku puses, kuri grib turpināt konkrētajā vietā dzīvot. Sapulcēs visi iestājas par to, ka viņiem pagastā vajag skolu, mētājas ar frāzēm «Jūs tikai gribat mums te visu likvidēt!», tomēr tie paši iedzīvotāji arī izņem savus bērnus no vietējām skolām! Mēs katrs izdarām izvēli. Ļoti šaubos, vai kāds — īpaši Talsu novadā — vēlas likvidēt skolas, bet vienmēr ir jautājums, kur ir sarkanā līnija, pie kuras jāapstājas. Visos plānos to vienmēr atstājam mazliet paplūdušu, tomēr jāatzīst, ka dažviet jau esam zem šīs sarkanās līnijas. Mēs runājam par to, aicinām kaut ko darīt, bet pat tas nelīdz.