«Šīs izjūtas vēlamies paturēt un nepazaudēt»

Izglītība

6. oktobrī Latvijā atzīmēs Skolotāju dienu. Septembrī, uzsākoties jaunajam mācību gadam, nozīmīgas darba jubilejas, pedagoga profesijā nostrādājot 45 un 50 gadus, ir vairākām Kolkas pamatskolas skolotājām. Devāmies uz skolu, lai tiktos ar pedagoģēm — sava darba entuziastēm.
«Šis gads ir īpašs, jo tik daudz nozīmīgu darba jubileju mums vienā mēnesī nav sakritušas,» sarunas sākumā saka Kolkas pamatskolas direktore Antra Laukšteine. Skola var lepoties ar skolotāju — Aismas Brandes (nostrādāti 50 gadi), Larisas Spridzānes (nostrādāti 50 gadi), Ineses Ūdres (nostrādāti 45 gadi) un Guntas Puķītes (nostrādāti 45 gadi) — devumu. Šis gads īpašs arī pašai direktorei, kura skolā nostrādājusi 30 gadus. Katrai no pedagoģēm ir savas pārdomas par aizvadītajiem darba gadiem, bet visas sarunā atzīst: priecējot, ka tik daudz gadu pavadīti kopā ar skolēniem, smejoties, īstenojot dažāda idejas un ieceres. Šīs izjūtas vēlamies paturēt un nepazaudēt, viņas saka.
1969. gadā septembra sākumā
Kolkas pamatskolā darbu uzsāka astoņpadsmitgadīgā Aisma, kurai šogad aprit 51 darba gads. Pie toreizējā Kolkas skolas direktora Rūdolfa Ermanbrika viņa ieradās sinepju krāsas kleitiņā, smaidīga, apaļiem vaigiem. Direktors uzticēja darbu sākumskolas klasē. Meitene uz Kolku pārcēlās pēc Valdemārpils vidusskolas pabeigšanas un dzīves Tinģerē. Neskatoties uz jaunību, kolcenieki ātri vien saprata, ka meitēns nebūs ar pliku roku ņemams, jo parādīja sevi kā enerģisku, prasīgu un stingru skolotāju. Viņa mācīja bērnus un mācījās pati. Iegūtas zināšanas Latvijas Universitātē, pēc tam Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Vēlāk mācījās ētikas un kristīgās mācības skolotājas zinības un ieguva maģistra grādu Latvijas Universitātē. Skolotāja nopelna cieņu ar prasmīgas un aizrautīgas klases audzinātājas darbu. Viņas viedoklī allaž ieklausās ne tikai skolas bērni, bet arī kolēģi un ciema iedzīvotāji. Skolotāja bijusi pionieru vadītāja, metodiskās komisijas vadītāja, vecāku klubiņa vadītāja, joprojām pārstāv skolotājus arodkomitejā. Viņa darbojusies Dundagas novada ētikas komisijā. Savā pedagoģiskajā darbā meistarīgi prot bērniem iemācīt latviešu valodas likumus, cienīt un lepoties ar Latvijas literatūras dižgariem. Audzēkņi sasniedz labus rezultātus valsts pārbaudes darbos, eksāmenos, un skola lepojas ar bērnu gūtajām uzvarām latviešu valodas olimpiādēs. Ikvienam viņa iemācīs arī izteiksmīgas runas prasmes.
Skolotājai Kolkas pamatskola ir pirmā un vienīgā darbavieta. Viņa atminas laiku, kad uzsākusi darbu skolā, un uz pedagogiem, kuriem bija 30 un vairāk gadu darba pieredze, skatījusies kā uz brīnumu, ka izglītības jomā var nostrādāt tik ilgu laiku. Tagad, kad pašai aiz muguras ir 50 bagātīgi darba gadi, viņa smejoties teic, ka tie paskrējuši nemanot. «Pusgadsimts ir pagājis, bet turpinu iet un strādāt, kā to darīju vakar, aizvakar! Darba gadi bijuši dažādi, bet interesanti. Man šis laiks bijis svētīgs,» saka A. Brande.
Jaunībā doma, ka varētu kļūt par pedagoģi, viņai neesot bijusi. To, ka profesiju saistīs ar grāmatām un zināšanu nodošanu citiem, gan. Tomēr pēc vidusskolas dažādu notikumu sakritības dēļ viņa nonāca Kolkas skolā.
Dienas laikā iedeva aizliegtās zonas iebraukšanas atļauju, jo tolaik uz Kolku tāpat nevarēja braukt. «Tā laika skolēniem un viņu vecākiem saku lielu paldies, jo viņi tādu jaunu meitēnu Kolkā pieņēma. Atzīšos, sākumā Kolka kā vieta īsti negāja pie sirds un jūra arī nevilināja, jo biju šeit ienācēja no Tiņģeres. Vairāk mežu un pļavu bērns. Ar laiku dzīvi šeit iemīlēju un bez jūras tagad nevarētu iedomāties. Nenoliegšu, ka ir bijuši brīži, kad skolēnus nevarēju iemācīt tā, kā vēlējos. Šajos lūzuma brīžos blakus atradās gudri vecāki, kuri palīdzēja tikt tam pāri un saprast, ka visiem tik un tā nevari iemācīt, kā vēlies. Vari sevi tikai nomocīt. Visus šos gadus arī man pašai bija jāmācās un jāaug,» stāsta A. Brande.
Pēc augstskolas beigšanas
pirms 50 gadiem no Daugavpils uz Kolkas pamatskolu strādāt nosūtīja Larisu Spridzāni. Arī viņai šī skola ir vienīgā darbavieta. Atšķirībā no pārējām trīs kolēģēm Larisa zinājusi, ka profesiju vēlas saistīt ar pedagoģiju. Kolkā iejusties palīdzējis sniegtais atbalsts — jaunajai pedagoģe, kurai tolaik veidojusies ģimene, piešķirta dzīvesvieta. Arī skolas direktors vienmēr iestājās par saviem pedagogiem, painteresējoties, vai ir viss nepieciešamais. Bija ļoti cilvēciska attieksme, kas nav mazsvarīgi. Viņu aizrāvusi arī sabiedriskā dzīve. Tā ģimene dzīvot Kolkā palikusi pavisam. Skola Larisai ir kā otrās mājas, kur darba stundas joprojām neskaita. «Ja bija nepieciešamība arī brīvdienās abi ar vīru, kurš arī strādāja skolā, bijām šeit. Tas bija dzīvesveids,» viņa domā, piebilstot, ka tolaik reti kurš skolotājs darbu citādāk uztvēra. Direktore par skolotāju teic, ka viņa ir īsts darba rūķis. Cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties, jo pārzina ne tikai skolas tehnisko darbu, bet arī prot uzrunāt ikvienu skolas bērnu, dot padomu, palīdzēt rokdarbos vai saprast sarežģīto krievu valodu. Par sniegtajām zināšanām skolēni vēl tagad sakot paldies.
Pusapaļa darba jubileja — 45 darba gadi šogad ir skolotājai Inesei Ūdrei. Viņai Kolkas pamatskola nav pirmā darbavieta, jo deviņi gadi pirms tam nostrādāti Mazirbē. Skolotāja stāsta: «Tā kā pēc vidusskolas bija neveiksmīgs starts Rīgā, atgriezos mājās. Tolaik mani sapņi un nākotne nesaistījās ar pedagoga darbu. 2. septembra rītā atskanēja zvans. Mamma satraukusies modināja augšā, sakot, ka zvana Kolkas skolas direktors Ermanbriks. Viņš teica, ka Kolkā un Mazirbē vajag skolotāju. Uz kuru skolu iešot? Daudz nedomājot pateicu uz Mazirbi. Tā dažu stundu laikā kļuvu par skolotāju, būdama 18 gadus veca meitene. Deviņus gadus nostrādāju Mazirbē un pēc tam pārnācu uz Kolku. Viss notika necerēti, jo par skolotāju vismazāk domāju kļūt.» Inese daudzus gadus mācījusi vācu valodu. Direktore par skolotāju saka: «Pamācīs arī skaņu un burtu lasītprasmi logopēdijas nodarbībās. Ja īsti nav garastāvokļa, ikviens var aiziet pie skolotājas un no sirds izrunāties, jo viņa ir pieredzējusi sociālā darbiniece. Ilgus gadus skolā strādājusi par mācību pārzini, aizvietoja direktoru. Par mīļāko klases audzinātāju joprojām viņu sauc daudzi skolas absolventi. Bērni kopā ar skolotāju darbojās teātra pulciņā un sanitārajā pulciņā. Kad Kolkā darbojās teātris, arī skolotāja tajā bija. Lieliska saimniece, rokdarbniece. Kopā ar Mazirbes rokdarbniecēm daudzus gadus Ziemassvētkos internāta «Rūķu nams» bērniem dāvina siltas, rakstainas zeķes. Būdama novadniece, jo dzimusi Saunagā, ir ar lībiešu saknēm un liela stāstniece, aktīvi iesaistās ciema dzīvē.»
45 darba gadus Kolkas pamatskolā aizvadījusi arī Gunta Puķīte. Zaļas, ziedošas puķes uz palodzēm skolas gaiteņos un klasēs ir viņas gādīgo roku darbs. Gunta atbild ne tikai par tīrību un kārtību, bet, ja būs nepieciešams, ieies klasē pie bērniem un profesionāli un aizrautīgi novadīs mācību stundu ģeogrāfijā, dabas zinībās, vēsturē un zīmēšanā. Pēc izglītības viņa ir agronome, bet pēc aicinājuma — skolotāja. Ļoti labi pārzina skolas vēsturi, interesējas par novada kultūrvēsturi un iesaistījusies dažādu ekskursiju un pārgājienu organizēšanā. Netālu no skolas agrāk atradās siltumnīca un mācību lauciņi, kuros kopā ar skolēniem saimniekots. Tajos bērni iemācījās atpazīt ārstniecības augus un izaudzēt dārzeņus. Plašā augu kolekcija bija slavena visā Talsu rajonā. Skolotāja atzīst, ka pēc vidusskolas beigšanas kāda skolotāja viņai esot novēlējusi kļūt par labu skolotāju, uz ko toreiz jaunā meitene steigšus atbildējusi: nekad mūžā! Viņa pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kur iegūta laba izglītība. Strādāts par agronomi, studējusi aspirantūrā, bet tad apprecējusies ar skolotāju un tā nokļuvusi skolā. «Ar šo māju esmu saistīta kopš 70. gada,» viņa smaidot saka.
Skolotājas teic, ka aizvadītos darba gadus īsti saprot tikai tad, kad redz savus skolēnus ar sirmiem matiem pretī nākam. Savus gadus skolotāji neskaitot, jo kopā ar skolēniem novecojot lēnāk.
Jautājot, kā skolotāja profesija
šo gadu laikā mainījusies, A. Brande teic, ka agrāk viss bija daudz vienkāršāk. «Tu gāji pie bērniem atvērts un tādu pašu attieksmi saņēmi pretī. Šobrīd skolēniem ir sava vide — tā vairs nav dzīvu cilvēku, bet virtuālā pasaule. Agrāk ar bērniem komunicēt bija daudz vienkāršāk. Bija idejas, kopības izjūta dažādos pasākumos. Skolēnus vairāk saistīja aktivitātes ārpus mācībām. Organizēt klases dzīvi šobrīd ir citādāk — jādeg par viņiem visiem, lai būtu interesanti un jāpanāk, lai izskanētu kāda ideja. Nedomāju, ka ir grūtāk strādāt, bet jāsaprot, ka viss mainās un mums jāmainās līdzi. Mēs nevaram palikt tie skolotāji, kādi bijām pirms 50 gadiem. Pedagogam jāveido arī sava personība un ļoti jādomā, kāds ir šodienas skolēns un kā ar viņu sarunāties. Ja kādreiz varēja ar kādiem jokiem vai literāriem tēliem uz lietām norādīt, tad tagad datori ir atņēmuši bērniem humora izjūtu. Viņi nezina, kas ir Emīls, Karlsons…» sarunā saka skolotāja.
Pedagoģes novērojušas, ka mūsdienu jaunatne ir daudz ko redzējusi, pabijusi un arī skolas rīkotās ekskursijas vairs jauniešus neaizrauj kā agrāk. Tas esot saprotams, jo cilvēku ikdiena ir mainījusies — pārsātināta ar visu. Taču tajā visā ir lietas, ko bērni vairs nezina, jo maz lasa grāmatas. Skolotāja G. Puķīte domā, ka jaunieši nav pieraduši strādāt un pārvarēt grūtības. «Mēs zinājām, ka ir jāpilda mājasdarbi un ar daudzām lietām jātiek patstāvīgi galā. Tagad daudz kas ir pasniegts uz paplātes. To es saskatu kā lielāko trūkumu,» saka G. Puķīte. «Mēs neviens nealkstam grūtības, bet daudz mācījāmies, jo nezinājām, kas būs rīt. Jaunieši domā, ka laime būs mūžīga. Pabeigs skolu, un tad tik sāksies. Skolēniem ir augsts pašvērtējums. Arī paslavējot jaunieti par labi padarītu darbu, saņemu atbildi, ka viņam uzslava nemaz nav vajadzīga. Iespējams, tā ir iekšēja bravūra, bet nenoliegšu, tas pārsteidz,» sarunu turpina A. Brande, piebilzdama, ka mūsdienu skola ir modelis, kas parāda, kāda ir arī sabiedrība.
Skolotāja darbs ir jāmīl
Jautātas, ko novēlētu jaunajiem pedagogiem, kas plāno vai tikai uzsāk savas darba gaitas skolā, skan atbilde, ka skolotāja darbs ir jāmīl. Izglītības iestādē ienākot jaunam pedagogam, uzreiz ir redzams, vai tas ir viņa sirds darbs. Pedagoga profesiju izvēlas tie, kuriem tā ir misija un vēlēšanās, jo nekas cits šajā profesijā nevilina — ne atalgojums, ne priekšrocības, ne vēl kādi labumi. Jaunajai paaudzei nepieciešami arī materiālie labumi, jo uzsākt patstāvīgu dzīvi šodien nav viegli. Svarīgs ir pieejamais dzīvojamais fonds. Maznozīmīgs nav arī atalgojums un profesijas prestižs sabiedrībā. To bieži nonivelē, piemēram, liekot skolotājiem iziet ielās un cīnīties par 20, 30 eiro algas pielikumu. Tas parāda, kāda ir valsts attieksme pret profesijas pārstāvjiem! Arī nemitīgās pārmaiņas izglītības sistēmā ne par ko labu neliecina. Tagad mācību process tiek nosaukts jaunos vārdos, bet tas viss jau agrāk un arī šobrīd mācību procesā ir ticis darīts, sarunas noslēgumā problēmas nozarē iezīmē skolotājas.