Izglītības reforma

Viedokļi

Kā nesen oficiāli atzinuši pat atbildīgi valsts ministrijas ierēdņi, pēdējos gados arvien izteiktāk izjūtams eksakto mācību priekšmetu skolotāju trūkums. Ar tā sauktajiem humanitārajiem mācību priekšmetiem stāvoklis acīmredzot vēl nav tik kritisks, lai gan arī tajos ne viss ir tik ideāli, kā dažam labam no malas šķiet. Nu jau nevienam attiecīgās nozares lietpratējam nav nekāds noslēpums, ka studēt un strādāt par skolotājiem šobrīd jaunieši nealkst. Varbūt pirms dažiem gadiem situācija vēl nelikās tik problemātiska un tika rasti alternatīvi risinājumi šai sasāpējušajai problēmai, kas, iespējams, uz kādu laiku lika ugunsgrēkam nedaudz piedzist, un dažus gadus dzīvot iluzorā pārliecībā, ka viss ir daudzmaz kārtībā. Piemēram, pirms kāda laika izglītības jomā tika praktizēta skolotāju piesaiste no attiecīgās specialitātes profesionāļiem bez pedagoģiskās izglītības, zināmu laika periodu maksājot vairākkārt augstāku atalgojumu, nekā tas bija pedagoģisko augstskolu beidzējiem, kas būtībā nav īsti taisnīgi. Bet arī tas, pēc visa spriežot, pamatproblēmu atrisināt nespēja, jo tā, visticamāk, nav saistīta tikai ar pedagoģisko darbinieku nepietiekamo atalgojumu.
Nav nekāds noslēpums, ka zemas algas valstī saņem ne tikai skolotāji, bet arī daļa citu nozaru un jomu darbinieki. Var minēt kaut vai sociālos darbiniekus, bibliotekārus un vismaz daļu kultūras nozarē strādājošo, tomēr ar skolotājiem viss ir krietni sarežģītāk. Liekas, ka liela, ja ne noteicošā loma, šai ziņā ir visas sabiedrības (ne tikai skolēnu) attieksmei pret skolotāju darbu. No viņiem prasa atbildību, profesionalitāti, spēju atrisināt vissarežģītākās un problemātiskākās situācijas un, protams, audzināt un mācīt bērnus atbilstoši mūsdienīgākajām metodēm un tehnoloģijām. Turklāt vismaz līdz šim par vadošo un noteicošo saukli tika pasludināts «Nauda seko skolēnam». Tātad, jo vairāk skolēnu, jo skolotājam maksās vairāk, bet kvantitāte, kā mēs zinām, ne vienmēr pāraug kvalitātē. Nekur nav teikts, ka lielā klasē skolotājs noteikti savu vielu pasniegs labāk. Jo vairāk tāpēc, ka skolēniem ir daudz vairāk privilēģiju par skolotāju. Viņi, ja tiem kas nepatīk, var skolotāju apvainot vai nolamāt, bet skolotājam ir niecīgas vai gandrīz nekādas iespējas šādu disciplīnas un uzvedības noteikumu pārkāpēju saukt pie atbildības. Iznāk, ka skolotājam ir vienīgi jāpieņem šie neapskaužamie apstākļi kā pats par sevi saprotams fakts un jācenšas vismaz kaut kādā veidā nodrošināt atbildīgo «mācību procesu». Protams, vienmēr ir bijuši un būs pedagoģiskās jomas izcili lietpratēji, skolotāji ar Dieva dotu talantu un prasmi šajā darbā. Taču lielai daļai jauno ļaužu tas kopumā nešķiet pārlieku saistoši, lai viņi šādā sistēmā meklētu dzīves piepildījumu vai vismaz savu vietu. Uz laiku to var censties aizlāpīt ar nedaudz palielinātu atalgojumu, lai gan uz to var pamatoti pretendēt ne mazums citu nozaru vai jomu pārstāvji. Bet neesmu pārlieku optimistisks ātrā un vieglā šā jautājuma risinājumā, ja izglītības reformu tāpat kā līdz šim centīsies veikt bez skolotāja tās pašā centrā.