Ar smaidu uz priekšu, ar joku kabatā

Personības

Sondra Zaļupe nav no mūsu puses (ja vien par mūsu pusi neuzskata visu Kurzemi), tomēr, kļūdama par talsenieka, filmu komponista Riharda Zaļupes sievu, viņa ir kļuvusi par mūsējo. Par tādu Sondru dara arī gatavība iestāties par citu labumu, kopā ar melanomas pacientu atbalsta biedrību «Soli priekšā melanomai» izglītojot sabiedrību un aizstāvot pacientu intereses. Viņa priecātos, ja vismaz viens cilvēks šī raksta ietekmē uzmeklētu labu dermatologu un, kas zina, varbūt tādējādi izglābtu sev dzīvību.
Sondra ir no Liepājas. «Liepāja ir ļoti forša, tāpat kā Talsi. Nezinu — vējš vai jūra, bet Liepāja kaut ko raksturam piešķir. Manuprāt, kurzemnieces vispār atšķiras no citām dāmām. Meitenēs, kas nāk no Liepājas, Ventspils, Tukuma, Talsiem, ir kaut kāda dzirkstele,» viņa vērtē.
Interesants stāsts saistās ar Sondras vārdu. Izrādās, mamma meitiņu nosaukusi par Kristiānu. Šis vārds jau ierakstīts dzimšanas apliecībā, kad tētis no armijas atsūtījis vēstuli, ka viņa meitu sauks par Sondru — kā skaistuli no romāna «Amerikāņu traģēdija». «Mani fascinē tas, ka ļoti daudzām melnādainām sievietēm ir šis vārds. Tieši gangsteru ģimenēs ir lielas, melnas dāmas, kuras sauc par Sondrām!» viņa smejas, norādot uz savu smalko augumu un gaišo ādu kā izteiksmīgu pretstatu.
Sondras vecāki izšķīrās, un no 12 gadu vecuma viņa dzīvoja pie omes. «Esmu ļoti pateicīga par to, ko viņa man ir devusi un ko ieguldījusi manā izglītībā. Ome man ir iemācījusi, ka viss ir jādara pašai, jo cits manā vietā nedarīs. Protams, var jau sēdēt un gaidīt, bet es tā neprotu — diemžēl vai par laimi,» Sondra atzīst.
Par Liepājas laiku palikušas labas atmiņas kā par vietu, kurā ielikti personības pamati caur skolu, mūzikas skolu un deju grupu, ar kuru kopā varēts piedalīties Liepājas teātra izrādēs. Nu jau 12 gadus Sondra dzīvo Rīgā, kur viņa nonāca nevis pa taisnāko ceļu, bet gan — caur Londonu. «Pēc vidusskolas pabeigšanas devos turp, jo nezināju, kur gribu studēt, — bija daudz iespēju, daudz kas padevās un daudz ko gribējās. Klasesbiedram Londonā dzīvoja radiniece, un viņa mūs abus uzņēma pie sevis. Darbs jau bija sarunāts — gadu nostrādāju vīna bārā pašā Londonas centrā, kļuvu par sertificētu vīnzini. Uz vīna bāru nāca ļoti turīgi cilvēki uzvalkos, bet viņi visi bija ļoti vienkārši. Vīrietis nedēļas nogalē ar ģimeni bijis savā atpūtas mājā Spānijā, bet pirmdienas rītā runā ar mani — meiteni, kura taisa viņam kafiju, — kā ar līdzvērtīgu! Tas likās fantastiski, ka cilvēki, kuri dzīvē sasnieguši ļoti daudz un strādā prestižās darba vietās, ir tik sirsnīgi. Joprojām paturu prātā Londonā gūto mācību, ka mēs visi esam cilvēki un visi esam vienādi. Nav nozīmes, vai tev kabatā ir desmit vai 5000 eiro. Arī cīņā ar melanomu naudas jautājumā jūtos apmulsusi, jo man liekas absurdi, ka cilvēks var kaut ko izgudrot un nedot to otram vai pateikt: «Iedod man simts tūkstošus, un tad tu varēsi dzīvot!» Kā šie cilvēki spēj naktīs gulēt?! Ja ir izdomātas zāles, ar kurām var izārstēt cilvēkus, tām, manuprāt, vajadzētu būt pieejamām jebkuram, kam tās ir vajadzīgas. Bet ir citādi — tu esi saslimis, tev paziņo, ka dzīvosi vēl tikai pusgadu, un piebilst, ka ir iespēja arī dzīvot ilgāk, ja maksāsi 120 000 eiro gadā! Tas šķiet ārprātīgi negodīgi,» Sondra uzsver.
Ko gan cilvēki gaida?
Viņa pamanījusi, ka nauda liek arī dzīvot ilūzijās. «Cik bieži no cilvēkiem var dzirdēt: «Ja man būtu nauda, tad es varētu darīt, ko gribu, un būt laimīgāks.»! Vai tas nav bēdīgi? Es šobrīd daru to, kas man patīk. Man ir brīnišķīga ģimene un atbalsta komanda, kura to ļauj. Bet atkal — cik bēdīgi, ka ir vajadzīgs tāds iemesls kā melanoma, lai es beidzot to varētu darīt! Tagad uz mani bieži skatās ar attieksmi: «Ā, nu, viņa jau ir tā ar to melanomu, tāpēc tā uzvedas…» Kāpēc es nevarētu tā dzīvot, būdama vesela? Tad man teiktu: «Sondra, tu esi pilnīgi traka! Dari taču kaut ko nopietnu — ej un strādā bankā!» Kāpēc? Ko cilvēki gaida? Brīdi, kad viņiem pateiks tā, kā man pateica, — ka atlikuši seši mēneši?! Tikpat labi rīt var atgadīties klasiskais gājiens ar ķieģeli uz galvas, un viss, tevis nav. Pat pusgadu nebūs jāgaida. Mani vismaz pabrīdināja un iedeva otru iespēju. Tieši tā es to uztveru. Redzu, cik daudziem cilvēkiem palīdz tas, ka runāju par melanomu. Saprotu, ka Dievs man ir devis visus instrumentus, lai es to varētu darīt. Protams, daudzos brīžos tas ir grūti, īpaši, kad jācīnās pret birokrātiju. Mēs cīnāmies par to, lai tiktu izmainītas aplamas likumdošanas lietas, un ir sāpīgi sēdēt Saeimas sēdēs, kurās lemj par vārdiem, no kuriem atkarīga mana dzīvība. Kad viņi ieminas, ka vajadzētu uzlikt kādus termiņus, lai spriešana neievelkas līdz nākamajam sasaukumam, gribas lēkt kājās un jautāt, vai viņi nav nenormāli. Man nav laika līdz nākamajam sasaukumam — man tās zāles vajag nākamnedēļ!» Sondra atgādina. Ir traģiski apzināties, ka viņa turpina darbu, ko jūnijā iesāka Aleksejs Virskulis — 25 gadus jauns vīrietis, kurš jau ir miris, jo tā arī nesaņēma vajadzīgos medikamentus. «Ir daudz cilvēku, kuri saprot, ka naudas dārgiem medikamentiem nav, cīnīties pret sistēmu nespēs, tāpēc sarīko atvadu ballīti un gaida savu galu! Kāpēc tam tā jābūt, ja melanomas ārstēšanai izgudrotas zāles?» Sondras sašutums ir ļoti pamatots.
Kas tas Zaļupe tāds ir?
Pirms viņas dzīvi izmainīja skarbā diagnoze, Sondra Ekonomikas un kultūras augstskolā ieguva bakalaura grādu kultūras vadībā. Iemēģinājusi roku pasākumu organizēšanā, pēc iepazīšanās ar Rihardu viņa ļāva darbības sfērai vairāk novirzīties uz mūzikas jomu. Kopā tika radīts uzņēmums «GreenRiver Music», kas gadu gaitā īstenojis dažādus projektus, kuru vidū ir ļoti atzinīgi novērtētais «Dzejtaurenis» — zīmējumu teātris bērniem ar Riharda mūziku un laikmetīgo deju.
«Kādā brīdī saņēmu piedāvājumu no simfoniskā orķestra. Viņi meklēja sabiedrisko attiecību vadītāju. Biju pārbijusies kā diegs. Likās — ārprāts, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris! Tajā laikā diriģents Karels Marks Šišons gatavojās iet prom un radīja gana lielu drāmu. Atceros, kā viņš man svētdienas vakarā sūtīja ziņu, ka grib satikties ar Volmāra kungu no Latvijas Televīzijas, jo viņam esot ziņojums, un es biju spiesta svētdienas vakarā zvanīt Andrejam Volmāram un teikt: «Ziniet, Šišona kungs vēlas ar jums runāt rīt 9.00!» (Smejas.) Bet saņēmu ļoti labas atsauksmes par savu darbu un biju priecīga,» atklāj Sondra.
Kad pienākumu apjoms izauga līdz mārketinga, pārdošanas un sabiedrisko attiecību vadītājas līmenim, viņa attapa, ka šādu darbu nekad nav gribējusi, tāpēc pieņēma nākamo izaicinājumu — kļūt par vokālās grupas «Latvian Voices» menedžeri, palīdzot tikt galā ar sarežģītu posmu grupas pastāvēšanā. Paralēli darbojoties arī ar «Xylem trio», 2016. gadā Sondra saprata, ka laiks mazliet atpūsties no menedžmenta. Gadu iepriekš ar Rihardu bija svinētas kāzas, gribējās pievērsties bērniņa jautājumam un bija skaidrs, ka dzīves skrējienā jaunai dzīvībiņai nav vietas, kur ienākt.
Zīmīgs ir Sondras un Riharda iepazīšanās stāsts. Abi satikušies pasākumu aģentūrā, kur Sondra bijusi administratore. «Viņš bija mani ievērojis, bet es sākumā viņu nepamanīju. Birojā bija sajūsma — Zaļupe un Zaļ-upe! Viņš bija ieguvis Lielo mūzikas balvu par albumu «Marimba dance», tāpēc sāku interesēties, kas tas Zaļ-upe tāds ir. Pēc tam man par šo tēmu bija saruna ar draudzeni, un es atzinu, ka labprāt gribētu ar Rihardu aiziet uz randiņu. Pēc nedēļas cita draudzene mani aizvilka uz klubu «Piens», un tur viņš stāvēja. (Smejas.) Sākām runāties, dejojām, viņš mani pavadīja uz mājām, sarunājām nākamajā rītā satikties, aizbraucām uz jūru pastaigāties… Tā arī tas sākās. Ilgu laiku vienkārši satikāmies, ļoti daudz runājāmies, gājām uz kino. Bija ļoti jauki. Ir joprojām!» apliecina Sondra.
Pirms iepazīšanās ar Rihardu viņai ar Talsiem neesot bijis nekādas saistības. «Tagad man Talsi ir ļoti, ļoti mīļi. Tur ir arī mūsu luterāņu baznīca, kurā laulājāmies un kurā bija meitas kristības. Talsos dzīvojamies pie Riharda vecākiem. Emīlijai ir ļoti labas attiecības ar omi un opi. Es vienkārši kūstu, skatoties, kā opis rotaļājas ar mazmeitu. Man liekas, ka tas ir tik skaisti, ja mazai meitenei ir lieliskas attiecības ar vectēvu. Tētis ir pats par sevi, bet vēl vectēvs! Riharda vecāki ir svarīga mūsu ikdienas sastāvdaļa, par ko esmu ļoti, ļoti pateicīga,» Sondra priecājas.
Sevi nesadedzināt
Pārmaiņas, kurām nevari būt gatavs, viņas gadījumā nāca grūtniecības laikā, kad Sondra pamanīja, ka viena dzimumzīme maina izmēru un reljefu. Šokējoši, ka dermatologs viņai vien ieteica uzsmērēt smērīti, apgalvojot, ka viss būs labi. Sondra brīdina: «Ja tu aizej pie dermatologa, un viņš sēž ar kladīti un pildspalvu, paskatās uz dzimumzīmi un paziņo, ka viss ir kārtībā, tad paprasi naudu atpakaļ un pasaki, ka šis ārsts ir parodija par dermatologu! Diemžēl tādu ārstu ir daudz. Dermatologi ir jāmodina, liekot saprast, ka viņu darbs ir ārkārtīgi atbildīgs. Tieši viņi var novērst situāciju, ka pacients attopas ar melanomu ceturtajā stadijā. Viena no lietām, ko gribam paveikt kopā ar melanomas pacientu atbalstu biedrību, ir — izglītot dermatologus, likt viņiem ik pa laikam celt kvalifikāciju, jo melanomas jomā ārstniecība ļoti ātri attīstās. To medikamentu kombināciju, ko joprojām lietoju, Skandināvijas valstīs jau izraksta aizvien mazāk, jo tai ir nopietnas blaknes. Dermatologam šīs lietas ir jāzina.»
Pēc Emīlijas piedzimšanas nonākot pie profesionāla dermatologa, Sondrai uzreiz tika nozīmēta operācija, kuras rezultāti apstiprināja, ka runa ir par melanomu. «No vienas puses, ir bēdīgi, ka visu manu atlikušo mūžu slimības periods asociēsies ar Emīlijas vecumu, bet, no otras puses — ja nebūtu viņas, būtu bijis daudz grūtāk iziet šim visam cauri. Ja es esmu dzirkstele, tad viņa ir mana mazā, rudā uguntiņa. Domāju, ka viss mums tiek dots kādu būtisku iemeslu dēļ. Es noteikti nebūtu nonākusi šādā emocionālā, garīgā, psiholoģiskā stāvoklī, kādā esmu tagad, ja nebūtu izgājusi kam tādam cauri. Iepriekš karjeras lietās ļoti kritu sevis sadedzināšanā. Tad paliku stāvoklī, un, manuprāt, neapzināti sevi iekodēju uz nākamo sevis iznīcināšanas programmu: nu tik es audzināšu bērnu! Mani apstādināja un pateica: «Sondra, lai arī tev ir ģimene un bērns, tev ir jāsāk domāt par sevi.» Neveselīga ego vietā jāiegūst veselīgs egoisms, kas padara laimīgu mani un arī apkārtējos. Nekad iepriekš nespēju saprast, kā tas ir — ja es esmu laimīga, tad visi ir laimīgi; ja es esmu nelaimīga, tad visi ir nelaimīgi. Likās, ka man jādara viss, lai citi ir laimīgi, un tad varbūt arī man kāds kaut ko iedos vai man pašai kas paliks pāri. Mācos sākt ar sevi — radīt sevī to labo sajūtu un beznosacījumu mīlestību, ko varu sniegt citiem,» Sondra salīdzina.
Novembrī viņai būs dzimšanas diena. «Man ļoti patīk spontānās ballītes — piezvanīt un pateikt: «Rīt gaidu ciemos! Paņemiet līdzi kaut ko garšīgu!» Lielākā dāvana ir tā, ka sanākam kopā. Man nepatīk liela gatavošanās un tādas runas kā: «Mīļā Sondra, spēj gadu nasta plecus liekt, bet sirds — tā mūžam jauna paliek…»,» Sondra smejas. Spēja saglabāt smaidu viņai ir svarīga. «Man liekas, ka humors ir vislabākās zāles. Arī smagākos brīžos ieeju pie dakteres un smaidu. Viņa jautā: «Par ko tu smaidi?» Bet ko man darīt — raudāt? Citiem varbūt liekas, ka tā ir bezrūpība, bezatbildība, stulbums vai naivums. Nē, es ļoti labi apzinos, kādā situācijā atrodos, un varētu uzskaitīt visu slikto, ar ko ikdienā nākas sadzīvot, bet vienmēr varu atrast vismaz vienu iemeslu, par ko pasmaidīt. Nav taču ko gaidīt! Ar smaidu uz priekšu, ar joku kabatā! Pēdējā laikā mans mīļākais vārds ir «ampelēties». Ejam ampelēties! Kāpēc ne?» Son-dra aicina aizdomāties.

Sondra par biedrību «Soli priekšā melanomai»:
— Slimo jau ne tikai ārsti un mikrobiologi, bet arī traktoristi un sabiedrisko attiecību speciālisti. Katrs, kas ar šo slimību saskaras, var dalīties pieredzē, kā viņam ir gājis, ko vajag un ko nevajag darīt, un pateikt galveno: lai kādu diagnozi tev uzstādītu, ar to nekas nebeidzas! Biedrība izglīto pacientus, lai maz būtu tādu cilvēku, kuriem ir melanoma trešajā un ceturtajā stadijā, bet lai slimība laikus tiktu diagnosticēta un tiktu pareizi ārstēta. Gribam, lai arī Latvijā ir iespēja ārstēt melanomu, pie tam — nevis ar kaut ko, bet ar labāko un atbilstošāko. Ja citās Eiropas valstīs šie medikamenti ir pieejami, kāpēc pie mums ne? Neprasām neko ekskluzīvu, bet to, kas ir tepat, Igaunijā un Lietuvā, dažu simtu kilometru attālumā.