Tiņģerē ļauj modināt sevī muižnieku

Kultūra

Pateicoties mākslinieces, kultūras pasākumu organizatores Baibas Kalnas neizsīkstošajai interesei par Tiņģeres pils vēsturi, pēdējās nedēļas laikā ikvienam interesentam bijusi iespēja apmeklēt vēl divus pasākumus ciklā «Muižas ļaužu laika kavēkļi». Tajā, kas bija veltīts 19. gadsimta glezniecībai, viesojās arī «Talsu Vēstis».
Tiņģeres pils lietišķās mākslas kolektīva «Tinga» telpa 20. septembra vakarā pārtapa ļoti dažāda vecuma mākslinieku darbnīcā, kur varēja iemēģināt roku vienā no 19. gadsimta ļaužu nozīmīgajām prasmēm. Gleznošana dāmām bija ne mazāk būtiska nodarbe par grāmatu lasīšanu, kāda mūzikas instrumenta spēles apgūšanu vai izšūšanu. «Ko tagad jaunie cilvēki dara ar pirkstiņiem? Spēlē spēlītes telefonā! Tolaik telefonu nebija, bet kaut kā jau laiks bija jāpavada,» klātesošajiem bērniem atgādināja Baiba.
Pirms pašiem ķerties pie darba, B. Kalna ieskicēja tā laika vēsturisko fonu. «19. gadsimtā diezgan strauji mainījās situācija — politiskie, ētiskie, estētiskie uzskati, arī mode un vizuālā māksla. Gadsimta sākumā vairāk dominēja akadēmiskā māksla vai klasicisms, kam sekoja romantisms un pat impresionisma un citu virzienu iedīgļi. Notika dažādi radoši eksperimenti, stilistisko paņēmienu meklējumi. 19. gadsimta otrajā pusē cilvēki sāka kritiski attiekties pret iepriekš izstrādāto akadēmisko mākslu. Parīzes saloni bija vieta, kur vecās un jaunās glezniecības tradīcijas satikās. Nozīmīgi, ka arī daži latviešu mākslinieki tika līdz šiem saloniem, kur tika rakstītas māksliniekiem būtiskas recenzijas un kur izstādēm bija ļoti augsts prestižs. Viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kurus pamanīja franču kritiķi, bija Kārlis Hūns,» atklāja Baiba.
Akadēmiskajai mākslai bija raksturīga dziļa cieņa pret klasikas šedevriem un tādām cildenām vērtībām kā patiesība, daiļums un daba, pēdējo mazliet idealizējot. «Ja salīdzinām 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslu, kā jums šķiet — kurš rada vismaz vizuālu iespaidu, ka labāk pārvalda zīmējumu? Akadēmiskās mākslas pārstāvji, kuri visu atveido precīzi, vai impresionisti, kuru darbos ir tā, kā tajā teicienā: «Tā kā ir(a), tā kā nav(a)!» Bet tas nenozīmē, ka impresionisma mākslinieki nemācēja zīmēt! Vienkārši viņu stils bija kā pretreakcija akadēmiskajai mākslai, veidojot citus principus un aktualitātes, ko viņi ar mākslu gribēja pateikt, paskaidroja B. Kalna. 19. gadsimts bija laiks, kad pārmaiņas piedzīvoja ne vien mākslas radītāji, bet mainījās arī pasūtītāji. To vidū vairs nebija tikai aristokrāti — mākslas darbus varēja pasūtīt arī mazāk situēti ļaudis, tāpēc citādāka kļuva mākslas tematika, no reprezentatīviem portretiem, kas domāti pils sienām, paplašinoties līdz sadzīviskiem sižetiem. Šādiem darbiem ir kultūrvēsturiska nozīme, jo tajos atveidota sava laika vide, apģērbs, profesijas, kādas mūsdienās vairs nepastāv.
Pēc vēsturiskā fona iepazīšanas B. Kalna rosināja klātesošos ķerties pie otām, lai gleznotu kluso dabu vai mēģinātu kopēt kāda slavena mākslinieka darbu. «Novēlu, lai tās nav mocības, bet prieks! Neviens te šodien atzīmes neliks,» viņa mierināja. Gleznošanas procesā ne reizi vien izskanēja arī romantisma koncepcijas paudēja Teofila Gotjē teiktais: «Skaistais tā ideālajā izteiksmē eksistē tikai mākslinieka apziņā.» Uz audekla šis skaistums var un drīkst izskatīties ļoti dažādi.