Par sienāžiem —čīgātājiem un viņu nedienām rudenī

Ļaujiet man runāt

Nezinu, kā citiem, bet man rudens, skatoties visapkārt, vienmēr asociējies ar mazliet steidzīgu un haotisku ritējumu kādu indivīdu dzīvē par spīti tam, ka nekā jauna jau īsti šai pasaulē nav. Burkāni un kartupeļi no laukiem jānovāc laikus, malkai jābūt sakrāmētai šķūnī, lai lietus gāzes lieki nesaslapina jau vasarā atvesto kravu, un rudens jau ir tāda kā pakāpeniska ieiešana ziemā. Pilsētniekus tas varbūt skar mazāk, bet izpratne par dabisko lietu ritējumu noteikti ir visiem. Arī tādiem, kam kājās nekad nav bijuši gumijas zābaki. Tāpat visiem ir skaidrs, ka tūlīt, varētu pat teikt — šodien, pieslēgs apkuri un būs jauni maksājumi, kuriem ir jāgatavojas. Tas viss nav kā ūdens spainis uz galvas. Ja iepriekšējā gadā vai gados pamanīji, ka nespēj pienācīgi samaksāt lielos rēķinus, tad loģiski ir atbilstoši reaģēt, un vasarā un ne tik dārgajos mēnešos vajag veikt kaut nelielus iekrājumus, jo problēma pati par sevi neatrisināsies. Neuzradīsies kāds bagāts onkulis no Kanādas, kas atrisinās mūsu problēmas, jo tās visbiežāk ir domāšanā.
Domāju, ka visiem ir zināma tā fabula par sienāzi un skudrām. Kad skudras strādāja, sienāzis tik priecājās un izbaudīja skaistumu, kas pēc būtības jau nav nekas slikts. Un patiesībā viņš nebija nekāds muzikants, bet čīgātājs. Tātad — nu tāds dziedātājs dušā, ko par teicamu izpildītāju vis nenosauksi, ja runājam skaidrā valodā. Jā, baudīt skaisto nav slikti, bet mēs jau visi zinām, kā sanāca šim varonim. Un zināt, cik daudz sienāžu patiesībā neatklājas katru rudeni un ziemu tepat pie mums! Brīžam liekas, ka Latvija ir sienāžu dzimtene un galvenā mītnes vieta. Vienmēr rudenī kāds čīgā, ka nav malkas, un brēc gaužas asaras. Vienmēr kādam nav ko ēst, kaut meži pilni ar sēnēm, un ir mammas, kas ar visu bērnu baru dodas sirojumos un sapelna lielu naudu. Katrā miestā ir pa kādam saimniekam, kas aicina kartupeļu talkā un par dalību uzdāvina arī kādu kartupeļu maisu. Runājot par malku, atceros savu kaimiņu. Ir tāds vareni liels čīgātājs. Nekad neklausās, kad viņam kāds dod padomu. Nekad. Reiz viņš bija palicis pavasara pusē ar varen aukstu dzīvokli, jo malka, ko kāds cits par saviem līdzekļiem bija sagādājis, izbeidzās un nebija vairs nevienas skudras, kas uzdāvinātu jaunu. Viņam tika piedāvāts doties uz laukiem, kur bija iespēja pastrādāt mežā un tikt pie sevis gādātas malkas, bet tad tam sienāzim pēkšņi vienmēr sāpošās kājas kļuva tik veiklas, ka tas paņēma vagu kā liels maratona skrējējs un ķērās pie cita plāna, kā sasildīties. Staigāja pa ielu kā Dieva nepieņemts un, kā pastaro dienu gaidīdams, diedelēja visiem cigaretes. Tā tak arī sava veida uguns, kas silda! Jā, šis cilvēks bija un ir mūžīgais sienāzis. Kad atkal, sēžot pie smēķa, čīkstēja, ka nav malkas un dārgi visa vešana izmaksā, es knapi turējos, lai neuzšautu tam pa pakausi, jo sen zināms, ka bodēs ir nopērkamas kurināmās briketes, kas dod pietiekamu siltumu un maksā tieši uz pusi lētāk nekā cigarešu paciņa, ko sienāzis nokūpina dienā. Un ne par vešanu jāmaksā, ne kas cits. Eh… nepatīk man tie sienāži. Nu nevar cauru dzīvi dziedāt veco dziesmu
un neizaugt no grūtībām. Nav taču bezizejas. Ir tikai slinkums domāšanā un darbos. Brīžam viss ir mūsu kājās.
Ej un dari!

Jānis no Laidzes