«Lai kaut kur piedalītos, jāredz mērķis»

Personības

Treneris, biedrības «Talsu pakalnu sporta klubs» valdes priekšsēdētājs, sporta organizators, vīrs un tētis divām meitām — tie ir tikai daži no apzīmējumiem, ko iespējams piedēvēt talseniekam Kārlim Vanagam. Teiciens «Dari to, ko tu mīli, un tev nekad mūžā vairs nebūs jāstrādā» precīzi raksturo Kārļa dzīvesveidu. Laikam ejot, viņš spējis atrast līdzsvaru starp sev nozīmīgām lietām un pārliecinājies — ja cilvēks kaut ko patiešām vēlas, laiku var atrast visam!
— Pastāsti nedaudz vairāk par savu bērnību!
— Esmu dzimis un audzis Talsu vecpilsētā, kur dzīvoju līdz 20 gadu vecumam. Pēc tam pārcēlos uz Pastendi, varētu teikt — ieprecējos (smejas). Bērnību kopā ar māsu pavadīju Talsos — tā kā mums ir 11 gadu starpība, neko daudz kopā nedarījām. Tētis nomira jau sen, bet mamma strādāja tā saucamajā «karotīšu cehā». Vienu brīdi viņa rakstīja ārsta ziņojumus, bet vēlāk strādāja poliklīnikā. Tagad viņa dzīvo Dzirnavu ielā blakus baznīcai, kur aizvadīju visu savu bērnību. Kad cēla Talsu pienotavu, daudz laika pavadījām tur esošajos paneļos, spēlējām ķērājus, kopā ar sētas puikām braukājām uz ezeriem, ziemas laikā sestdienās, svētdienās dzīvojāmies pa vietējiem kalniņiem — mājās nesēdējām un jāgarlaikojas nebija.
Kas ir saistīts ar sportu — no sākuma pamēģināju vieglatlētiku. Staigāju no viena sporta veida uz otru — tagad bērni dara tieši to pašu. Gribēju spēlēt hokeju, bet veselības stāvokļa dēļ nevarēju, bija jāizvēlas individuālais sporta veids. Mācoties 4. klasē, sāku nodarboties ar biatlonu. Mans pirmais treneris bija Kārlis Ūsiņš — treniņi bija ļoti interesanti un daudzveidīgi, vasarās skrējām, peldējām un braucām ar riteņiem. Treneris mācēja ieinteresēt, un tā tas aizgāja. Sportoju vēl joprojām — mans pamata sporta veids ziemās ir slēpošana, bet vasarās — riteņbraukšana. Pirmos rezultātus guvu salīdzinoši vēlu, diezgan ilgi biju protokola apakšējā daļā. Sapratu — lai gūtu rezultātus, jāiegulda liels darbs. Kopā ar tagadējo kluba biedru Gintu Lūsi sākām aktīvi trenēties, un tad arī parādījās pirmie rezultāti. Drīz vien iekļuvu Latvijas biatlona izlasē jauniešiem un divus gadus pārstāvēju Latvijas izlasi pasaules čempionātos. Pēc Talsu 2. vidusskolas absolvēšanas iestājos Laidzes tehnikumā, kur apguvu biroja darba organizāciju un vadību. Ļoti daudz trenējos un paralēli mācījos. Pēc tam turpat beidzu Latvijas Lauksaimniecības universitātes filiāli, kur apguvu ekonomiku un uzņēmējdarbību.
Skolas laikā man īpaši nepatika mācīties — ja man tiktu dota vēl viena iespēja, es noteikti censtos vairāk. Mācību priekšmets, kas man salīdzinoši labi padevās, bija vācu valoda. Vēlāk iegūtās zināšanas noderēja dzīvē — strādājot bruģa ražotnē, pateicoties vācu un krievu valodas zināšanām, varēju iesaistīties celtniecības procesā un aktīvi komunicēt. Pirmo darba pieredzi guvu vidusskolas laikā — pa vasaru strādāju vecajā maizes ceptuvē, divus gadus pavadīju birojā un tad sāku strādāt bruģa rūpnīcā. Pēc desmit gadiem gribēju kaut ko mainīt, iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, ieguvu 1. līmeņa augstāko izglītību un izmācījos par treneri. Pēc tam viss diezgan veiksmīgi sakārtojās.
— Kad uzsāki darbu Talsu novada sporta skolā?
— Šobrīd nu jau trīs gadus esmu sporta skolā, kur strādāju par sporta organizatoru. Talsu novada pašvaldībā bija brīva vakance — «sporta speciālists», konkursā neuzvarēju, bet pēc kāda laika nāca piedāvājums no sporta skolas. Biju sācis mācīties par treneri, tāpēc piekritu. Tā kā skola bija tikai vienreiz nedēļā, mācības un darbu varēju apvienot. Mani ikdienas pienākumi ir dažādu sacensību organizēšana, rezultātu uzskaite, apkopošana, pieteikumu rakstīšana un transporta organizēšana, bet mēs sporta skolā cits citam cenšamies palīdzēt. Ja vajag, es eju palīdzēt citiem un citi nāk palīdzēt man. Mums tādā ziņā nav problēmu, kolektīvs ir ļoti atsaucīgs.
Biatlons ir dārgs sporta veids, bet pēdējos gados jūtam lielu atbalstu no federācijas puses, un Talsu novada sporta skolas audzēkņiem ir pieejams labs inventārs. Biatlons ir dārgs inventāra dēļ, protams, arī šaušana maksā — tas ir ekskluzīvs treniņu process. Problēma, ar ko nākas cīnīties, ir arī sniegs, — mums nav tādu apstākļu, kādi ir Madonā, kur viņiem ziemas sporta veidi ir prioritāte, bet varam sagatavot audzēkņus pietiekami labā līmenī. Pēdējos divus gadus ziemas ir bijušas salīdzinoši sniegainas — divus mēnešus varējām slēpot, un tas jau ir labi.
— Ar kāda vecuma audzēkņiem tu labprātāk strādā?
— Lai nezaudētu trenera sertifikātu, paralēli strādāju par biatlona treneri — cik pēc noteikumiem drīkstu strādāt, tik strādāju. Pagājušajā gadā apmācīju vecāko grupu, bet šogad apmācu vidējo — vadu nodarbības divreiz nedēļā. Man bija iespēja pavadīt laiku arī ar mazākiem audzēkņiem, bet sapratu, ka man labāk patīk strādāt ar pusaudžiem, kuri jau zina, ko grib, nāk uz treniņu tāpēc, ka grib kaut ko sasniegt, un man nav viņiem jāstāsta, kāpēc viņiem tas vai tas jādara. Izturības sporta veidi nav īpaši iecienīti, jo tie prasa lielu, ciklisku darbu. Tev ir jāiet ārā, neskatoties uz laikapstākļiem. Biatlonā nav tādas opcijas — ir auksts vai līst. Vecākiem liekas — ārā slikts laiks, kas nu tagad būs? Jāņem vērā, ka sports disciplinē.
Sporta skolā uzņemam bērnus no septiņu gadu vecuma, bet pirmsskolas vecuma bērni var iesaistīties vispārējā fiziskajā sagatavotībā, kur viņiem māca lēkt, mest un rāpot — elementāras lietas. Mūsdienās treneriem pie šādām lietām jāstrādā arvien vairāk. Pats slēpošanas process ir grūts, jo Latvijā nav kā Norvēģijā, Skandināvijā, kur pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņi jau slēpo. Vienam bērnam pacietība ir lielāka, citam mazāka. Jāmācās pavisam citas kustības, jātrenē koordinācija un līdzsvars. Pēc tam tas viss jāapvieno ar šaušanu — lai to iemācītos, jābūt diezgan pacietīgam.
— Kad un kā radās ideja dibināt biedrību «Talsu pakalnu sporta klubs»?
— Kopā ar kādreizējo biatlona treneri Oļegu Solovjovu, Gintu Lūsi, Juri Damškalnu un pārējiem komandas biedriem sanācām kopā un izlēmām dibināt biedrību, lai sacensībās varētu pārstāvēt Talsus. Lai piedalītos sacensībās, kādam jāsavāc komanda, jākūrē pieteikšanās, jāmeklē finansiāls atbalsts un viss jāorganizē. Talsu pakalnu sporta klubā esam tikai trīs — es, valdes priekšsēdētājs, un divi locekļi — Gints Lūsis un Juris Damškalns. Izlēmām netaisīt lielu klubu, bet izveidot šūniņu, ap kuru tiek apaudzēta komanda. Šādi darbojas arī Engures sporta biedrība, kas organizē taku skrējienu «Stirnu buks». Birokrātiski tas ir daudz vienkāršāk. Skatāmies, kāda ir esošā situācija, startējam projektos un cenšamies tos realizēt. 2018. gadā, piedaloties LAD izsludinātajā «Leader» projekta aktivitātē, realizējām savu līdz šim lielāko projektu — iegādājāmies trenažierus un ierīces, kas tagad atrodas Talsu sporta hallē. Šobrīd sadarbībā ar sporta skolu esam pieteikušies nākamajam projektam — vēlamies iegūt papildus inventāru, lai varētu kvalitatīvi darboties un sporta skolas audzēkņiem būtu iespēja sasniegt augstākus rezultātus. Ja projektu apstiprinās, iegūsim pulsometrus, jaudas mērītājus un atjaunošanās zābakus.
— Kā līdz šim veicies «Talsu pakalnu sporta kluba» komandai?
— Trīs reizes pēc kārtas taku skrējiena seriālā «Stirnu buks» kopvērtējumā ieguvām 1., 2. un 3. vietu. No 2016. līdz 2019. gadam pārstāvējām Talsu novadu Latvijas čempionātā distanču slēpošanā pieaugušajiem, 2018. gadā piedalījāmies maratonā un pusmaratonā «Skrien Latvija!», bet no 2016. līdz 2018. gadam komandu kopvērtējumā ieguvām 1. vietu slēpojumā «Apkārt Alaukstam». Paši esam organizējuši riteņbraukšanas sacensības «Talsu velokross», slēpojumu «Cildināsim Daģu kalnu», «Pavasara krosu un nūjošanas festivālu», slēpojumu «Apkārt Talsiem», slēpošanas seriālu «Talsu apļi» un palīdzējuši sagatavot Talsu un Kamparkalna posmu seriālam «Stirnu buks». Piesaistot projektu un fondu finansējumu, esam veikuši labiekārtošanas darbus Talsu multifunkcionālajā trasē, uzstādījuši informatīvo stendu Daģu kalnā un iegādājušies sniega blieti. «Stirnu bukā» mūsu komanda ir unikāla ar to, ka visi dalībnieki ir vietējie un oficiāli ir deklarējušies Talsos. Šogad esam sestie, jo komandas ir palikušas tik spēcīgas un profesionāļu ir tik daudz, ka cīnīties paliek arvien grūtāk. Pagājušajā gadā bijām Igaunijā, Juris ir bijis uz pasaules čempionātu slēpošanā Itālijā, aizpagājušajā gadā Gints un Jānis tika uz pasaules čempionātu Somijā, kas slēpošanā ir augstākais plauktiņš. Neskatoties uz to, ka gadi iet uz priekšu, jaunajiem ir grūti ar mums cīnīties.
— Minēji, ka vasarās nodarbojies ar riteņbraukšanu. Kāpēc tieši šis sporta veids?
— Mareks Birkentāls, kurš darbojas biedrībā «Sporta klubs «Raimaks»», mani tajā ievilka. Piecus gadus startēju «Sporta klubs «Raimaks»» sastāvā, bet tad mūsu ceļi šķīrās, un vēlāk kopā ar Almantu Kalniņu pārstāvējām Kamparkalna komandu. Pēc tam sportisti, ar kuriem kopā startējām slēpošanas sacensībās, Rīgā izveidoja savu veikalu un piedāvāja mums pievienoties riteņbraukšanas komandai. Mums bija izveidojusies laba draudzība, un nu jau sešus vai septiņus gadus startējam «DTG — MySport» komandas sastāvā. Riteņbraukšanā pagājušajā gadā uzvarēju «Vivus.lv MTB maratona» Talsu posmā.
— Ko tu sauktu par savu panākumu atslēgu?
— Mani aizrauj tas, ko daru. Lai kaut kur piedalītos, jāredz mērķis, uz ko tu ej, jo treniņu procesa apjoms ir ļoti liels. Domāju, ka sava loma ir gan talantam, gan darbam. Ja sportistam nav talanta, rezultāts būs labs, bet ne augsts. Tas ir tas viens centimetrs, kā dažreiz pietrūkst. Tāpat jāpiemīt neatlaidībai. Ar Talsu novada pašvaldības atbalstu pārstāvam Talsus Latvijas čempionāta posmos distanču slēpošanā, pagājušajā gadā startējām vienā no lielākajām Baltijas sacensībām — Tartu maratonā, kur piedalījās 4000 dalībnieki. Jurim Damškalnam Latvijas vēsturē varētu būt viens no augstākajiem rezultātiem — viņš palika 22. Tas parāda, ka līmenis ir augsts un ieguldītais darbs atmaksājas. Kā mēs sakām — slēpošanā vismaz trīs paaudzes esam pārdzīvojuši. Ja vajadzētu, es domāju, ka Talsu komanda būtu vienīgā, kas varētu savākt četrus pieaugušos uz kādu no Latvijas čempionāta posmiem. Mēs varētu piedāvāt konkurētspējīgu stafeti, kur mums būtu diezgan liela teikšana.
— Cik daudz laika velti treniņiem?
— Mēnesī trenējos no 35 līdz 60 stundām. Tas prasa ļoti daudz laika. Izturības sporta veidos visi redz tikai rezultātus — ja 10. vieta trenējas 40 stundas, 1. vieta trenējas vismaz 50 stundu. Tas prasa arī lielu sapratni un atbalstu no ģimenes, jo dienā aptuveni divas stundas tiek veltītas šim sporta veidam, nemaz nerunājot par sacensībām. Tagad sestdienās, svētdienās cenšamies trenēties no rīta puses — ap 7.30, 8.00 sākam un ap 10.30 esam mājās. Citi saka: viņiem nav laika, bet laiku vienmēr var atrast — var piecelties 6.00 un aiziet uz treniņu, kamēr mājās visi guļ. Viss ir atkarīgs no plānošanas. Šobrīd cenšos vairāk pabraukt ar riteni, bet, kad laika ap-stākļi ir slikti, eju skriet. Pats aktīvi iesaistos arī sporta skolas audzēkņu treniņos — individuāli viņiem ļoti daudz laika sanāk pavadīt vieniem, tāpēc cenšos būt kopā ar bērniem. Domāju, ka viņi no tā ļoti daudz iegūst un treniņu process ir kvalitatīvāks. Mums visi treneri biatlonā ir tādi, kuri paši iesaistās treniņu procesā.
— Motivācijas veidu ir daudz un dažādi — kas ir tavs motivācijas avots?
— Kaut kas jau ir jādara — viens krāj markas, cits fotografē, iet staigāties vai brauc ceļojumos, bet vienam patīk sevi pamocīt sacensībās (smejas). Organisms pie tā pierod un citādi vairs nemāk. Ja vairākas reizes neesmu aizgājis uz treniņiem, jūtu, ka nav labi. Tā ir iespēja atbrīvot galvu un satikties ar draugiem. Kad palikšu vecs, varbūt darīšu kaut ko citu, bet šaubos (smejas). Visticamāk, turpināšu iesākto.

Biedrības «Talsu pakalnu sporta klubs»
ilgtermiņa mērķi:
⇒ popularizēt un attīstīt aktīvu dzīvesveidu
Talsu novadā;
⇒ organizēt kopīgus treniņus un sacensības;
⇒ veicināt skolēnu un jauniešu iesaistīšanu sporta nodarbībās un pilnvērtīgā brīvā laika pavadīšanā;
⇒ mērķtiecīgi atbalstīt, attīstīt, veicināt un organizēt sporta pasākumus.