Esejas ar epifāniju garšu

Kultūra

Sabiles bibliotēka Dzejas dienu ietvaros organizēja tikšanos ar Andritu Grīnbergu, kura izdevusi grāmatu «Laika jautājums. Esejas ar epifāniju garšu». Tikšanos apmeklēja liels klausītāju pulks, un pasākumu vēl tīkamāku darīja Sabiles kultūras nama siltā kamīna sprakšķi.
Sabile — siltu sajūtu pilsēta
Andritas saknes ir Siguldas novada Allažos, bet nu jau kādu laiku par mājām viņa sauc Ozolniekus Jelgavas pusē. Bet arī Sabilē viņa jūtas mīļi gaidīta, kā savējā. Sabilē viņa viesojusies arī pagājušajā gadā, apmeklējot gan Vīna kalnu, gan Sabiles koka rotaļlietu muzeju, kur iedvesmojusies no Andra Millera personības. Arī kultūras nama Gerdu Andrita zina. Viņas iepazinušās šopavasar Latvijas pasākumu forumā, kad Gerda, prezentējot Sabiles Vīna svētkus, aiz aizkustinājuma raudājusi. Tas Andritai devis sajūtu — Sabilē viss notiek pa īstam.
Būtiskais
Iepazīstinot ar sevi, autore uzsver, ka viņai pašai svarīgāk par to, kas viņa ir, ir tas, kāda viņa ir, bija un būs. Andrita aicina šos laika jautājumus uzdot sev dažādos kontekstos, piemēram, kādi mēs kā latvieši bijām, esam un būsim. Kādi mēs kā pasaules pilsoņi esam, bijām un būsim. Tas attiecas uz to, kā mēs izturamies cits pret citu un arī pret dabu, piemēram, vai spējam samazināt savu atkritumu apjomu. Liekot uzsvaru uz to, kas mēs esam, sākam sevi salīdzināt ar citiem, un tas lielākoties noved skaudības strupceļos. Visauglīgākā ir sevis salīdzināšana pašam ar sevi. Ja mēs skatāmies paši uz saviem talantiem un tos izkopjam, tad neviens mūs nevar apturēt. Tāpat kā Latvijas hokeja izlasi, kura 2000. gada 5. maijā ļoti zīmīgā spēlē uzveica Krievijas hokeja valstsvienību, Andritas acīs viešot aizkustinājuma asaras. Latviskais viņai ir būtisks daudzās izpausmēs.
Ceļš uz savu grāmatu
Autore min, ka sākotnēji bijis grūti atrast motivāciju grāmatas izdošanai, jo nekāda ekonomiska pamatojuma tam nav. Tad nejauši/jauši satikusi kādu cilvēku, kurš teica, ka pasaulē ir divas lietas, kuras vienkārši ir jādara, neuzdodot jautājumu — kāpēc: jāstāda koki un jāizdod grāmatas!
Autori iedvesmo doma, ka viņas pēcnākamajiem būs iespēja paņemt rokās grāmatu un izlasīt, ko viņu ome toreiz juta un prātoja. Lasīt un domāt latviešu valodā patiesībā ir ļoti ekskluzīvi. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc ir vērts ieguldīt grāmatās, lai arī nākamajām paaudzēm būtu pieejama šī privilēģija.
Grāmatas radīšanas procesā Andritai ir bijusi brīnišķīga sadarbība ar mākslinieci Līgu Kitčenu, kura viņu sapratusi no pusvārda un kura bijusi arī kā grāmatas advokāte, aizstāvot tekstus, par kuriem Andrita kādā brīdī pati šaubījusies.
Kādēļ «esejas ar epifāniju garšu»?
Epifānijas Latvijas literatūrā saistās ar Imanta Ziedoņa vārdu. Andritai šis autors ir nemainīgi tuvs jau no pamatskolas un vidusskolas laikiem, kad viņa arī runas konkursos skaitījusi I. Ziedoņa radītos tekstus. Un, kad Andrita centās noformulēt, kas tad īsti tie ir par tekstiem, kas caur viņu atnākuši, izrādījās, ka tas pavisam nav viegls uzdevums. Varētu būt esejas, bet varbūt — dzeja? Atverot I. Ziedoņa «Epifāniju» ievadvārdus, kuros izklāstīts epifāniju jēdziens, Andritai bija skaidrs, ka pavisam noteikti kaut kas no epifānijām arī tur ir. Andritai I. Ziedonis ir īpašs, jo viņš bija ne tikai izcils vārda meistars un sabiedriskās domas nesējs, bet arī darīja īpašus darbus reālajā dzīvē, piemēram, atbrīvoja dižkokus. «Ja mēs atceramies, kas tas bija par laiku, tad varam saprast, ka dižkoku atbrīvošana bija kā latviskā gara modināšana, lai sagatavotu mūs brīvai Latvijai,» uzsver Andrita.
Eiroremonts
«Eiroremonts» — tieši tāds nosaukums ir vienai no Andritas esejām, kurā viņa raksta par sajūtām mūsu laikmetā, kad ar remontiem savienojam viesistabu un virtuvi, izsūtot mājas gariņu trimdā. Mēs atņemam sev arī vannas rituālu, jo vannas vietā iebūvējam dušu, kur tikai ieskrienam.
Kādā rītā Andrita bijusi raidījumā «LNT Brokastis» un nolasījusi šo eseju. Pēc tam viņai draugi rakstījuši, ka viņi patiešām sēž savās sterili baltajās mājās bez vannas un tagad domā — KO NU?
Sociālie tīkli
Lielai daļai cilvēku par ikdienas sastāvdaļu ir kļuvuši sociālie tīkli, par ko Andrita dalās savos novērojumos esejā «Laimīgā zeme». Reizēm viņai ir sajūta, ka cilvēki veido divas paralēlas pasaules — sociālajos tīklos radot par sevi daudz pozitīvāku tēlu, nekā tas ir realitātē. Profilos ir izcilas un laimīgas fotogrāfijas, taču realitātē mēdz būt arī ne tik priecīgi Ziemassvētki un ne tik perfekti izcepti cepeši kā Instagram bildēs. Vai sociālie tīkli mūs nedzen pašpārmetumos, tiecoties pēc kāda iedomāta ideāla?
Ir dzirdēts, ka no sociālā tīkla Facebook nevar izdzēst aizsaulē aizgājušu cilvēku profilus. Cilvēks miris, bet sociālajos tīklos joprojām dzīvs, jo, piemēram, parādās, ka nākamnedēļ dosies uz koncertu. Varbūt mums jau savlaicīgi jāpadomā, ka testamentā jāiekļauj arī savas sociālo tīklu paroles?
Mantojums
Sarunas laikā Andrita liek aizdomāties par mantojuma kultūru, kas izkopjama — par mantinieka atbildību un cieņu pret saņemto vai dažkārt ņemto mantojumu. Kā arī raisa pārdomas par to, ka mantojums var būt tik ļoti dažāds, jo «(..) ir arī tādi, kuri mantojumā saņem zeķu rakstus, puķu stādus, zupu receptes, dziesmu vācelīti, saldas bērnības atmiņas un beznosacījuma mīlestības kilometrus. Ko Tu raksti savā testamentā?»

Sanda Poriņa
Sabiles tūrisma informācijas centrs