Eiropas Zinātnieku nakts Stendes pētniecības centrā

Kultūra

Piektdien, 27. septembrī, 17 Latvijas pilsētās un novados notika Eiropas Zinātnieku nakts pasākumi, kuru vadmotīvs šogad bija — «Zinātne nākotnei».
Lai sniegtu iespēju iepazīties ar zinātnes sasniegumiem un zinātnieku darbu, durvis apmeklētājiem vēra zinātniskie institūti, augstskolas un citas iestādes vairāk nekā 40 norises vietās visā Latvijā. Arī mūsu pusē ikviens interesents varēja doties uz Stendes pētniecības centru, kam šis bija otrais dalības gads Zinātnieku nakts pasākumā, bet Latvijā tas norisinās jau 14. gadu.
Stendes pētniecības centrā
apmeklētāji varēja ielūkoties laboratorijās, vērot eksperimentus, sarunāties un uzdot jautājumus zinātniekiem, piedalīties izzinošās aktivitātēs.
Atnācējiem bija iespējas aplūkot svarus, ar kādiem svērti graudi pirms elektronisko ierīču sniegtajām iespējām. Jaunajai paaudzei tā saucamie veikala svari ar atsvariem šķita kaut kas īpašs un neredzēts, bet vecākiem tie bija kā maza gremdēšanās bērnībā. Uz pētniecības centru atnākušie varēja aplūkot arī rokas svarus. Kāds, kas ar šādiem svariem sastapies jau iepriekš, smejot atcerējās, kā bērnībā ar tādiem svērts arī peļu junkurs — kaķis. Bija iespējas piedalīties arī graudu svēršanā. Ja vienas pupiņas svars bija 0,5 grami, tad bija jāuzmin, cik varētu svērt piecas pupiņas. Tā kā pupiņas parasti nav vienādas pēc izmēra, tad kopā to svars bija 2,88 grami, tādēļ uzvarēja dalībnieks, kas bija vistuvāk patiesībai, sakot, ka kopsvars varētu būt 2,5 grami. Tāpat atnācēji uzzināja, ka zemniekiem svarīgi ir noteikt, cik sver viens litrs graudu, jo viens litrs var būt atšķirīgs atkarībā no graudu kvalitātes. Graudi var būt tukšāki un pilnāki, cietāki un mīkstāki. Jo lielāks litra tilpuma svars, jo graudi ir labāki.
Laboratorijā bija iespēja skatīt, kā tiek mērīts proteīna daudzums dažādos augos, kas nudien izskatījās zinātniski un nopietni. Kāds prātvēders smejoties zināja teikt, ka smalkajai ierīcei viena daļa izskatoties pēc kandžas aparāta, par ko jaunajai paaudzei visdrīzāk nav nekādas nojausmas. Mazajiem apmeklētājiem, redzot mēģenes turpat netālu, uzreiz radās jautājums, vai būs arī eksperimenti, tāpēc var secināt, ka arī bērnudārzā un skolas pirmajā klasē ir izpratne par to, ar ko nodarbojas zinātnieki, un interese ir neviltoti liela.
Telpā «Pupa tuvplānā»
bija iespēja pavērties mikroskopos, kas piesaistīja gan mazo, gan arī lielo atnācēju interesi. Uzskatāmi varēja redzēt pupas un zirņa attīstības ciklu, un vērīgākie pamanīja, cik ļoti atšķiras to saknes. Vizuālu efektu un attīstības brīnuma skaistumu pastiprināja video uz ekrāna, kur redzama bija sēklas augšana paātrinājumā. Bērnu interesi saistīja šķietami vienkāršā pupu šķirošana ar pinceti, kas prasīja daudz pacietības. Jautāta, vai ikdienā darbs pētniecības centrā arī saistīts ar sēklu šķirošanu, darbiniece, kas nesen sākusi strādāt, pastāstīja, ka pašlaik notiekot datu vākšana pētījumam par graudiem, kad tie tiek šķiroti četrās grupās, pēc tam tiek nosvērti un dati rakstīti tabulā, tā ka bērni tīri burtiski varēja iejusties pētnieciskā centra darbinieka lomā.
Pētnieciskā centra zinātniskā asistente Valentīna Fetere iepazīstināja ar pākšaugu augšanu solārijā, kur ir iespējams kontrolēt auga augšanas dienas garumu. Solārijā aplūkojām pākšaugus, kas iespēju robežās aug pie mums Latvijā. Uzzinājām, ka Latvijā aug vīķi, zirņi, sojas, lupīnas, lauku pupas, dārza pupas, lucernas. Aplūkojām arī galegu, kurai ir liela biomasa un ko izmanto biogāzes ražošanā, kā arī var žāvēt un veidot apkures granulas, kas ārzemēs esot ļoti populāri.
Zinātnieku nakts apmeklētājiem
bija iespēja ne tikai aplūkot, dzirdēt, aptaustīt, bet arī pagaršot vārītus pākšaugus, kā arī Stendes pētniecības centrā gatavotu sojas pastēti, kurai piekritēju netrūka. Kā pastāsta pētniece Solveiga Maļecka, pākšaugi ir bagātīgs proteīna un cietes avots, kas vajadzīgs organismam enerģijai un attīstībai. Un pākšaugi var aizvietot lielu daļu no dzīvnieku izcelsmes proteīniem. Latvijā pākšaugus pārāk maz lieto uzturā, tāpēc Zinātnieku nakts pasākuma apmeklētājiem tika piedāvāts degustēt to daudzveidību. Izrādās, tie, kam ir laktozes nepanesība, var gatavot pienu no auzām un sojas. Auzas tiek samaltas miltos, kam tiek uzliets ūdens, viss tiek samaisīts, izkāsts, uzkarsēts, un, pievienojot vaniļu, sanākot gards piens. Un ar soju esot tāpat — to savāra, sablendē, uzlej ūdeni, uzvāra, izkāš, un sojas piens ir gatavs. Pastētes jautājumā katrs var izpausties pēc savas gaumes — likt klāt piparus, ķiplokus, sīpolus, tomātus, zaļumus.
Sauklis, ar ko pieteikts
Zinātnieku nakts pasākums Stendes pētniecības centrā — «Nākotnes valūta — proteīnaugi», skaidrojams pavisam vienkārši, proti, mēs, piemēram, pērkam sojas pupiņas no citām valstīm, bet varētu tās izaudzēt arī paši, un nauda tad paliktu tepat Latvijā, nevis ietu uz ārzemēm. Latvijā varot izaudzēt sojas pupiņas, tikai esot jāatrod īstā šķirne, kas ir arī zinātnieku uzdevums. Centra pētniece Solveiga Maļecka atklāja, ka ir igauņu sojas šķirne ‘Laulema’, kas izveidota kā dārza šķirne un šogad jau ir nokulta. Centrā iepriekšējais pētījums bijis par pākšaugiem, kad tika pētīts, kā izmainās gaļas kvalitāte, ja lopus baro ar soju. Latvijā ir arī daži aktīvi zemnieki, kas to audzē. Viņi iesaistīti sojas projektā un ir sadarbības partneri — no sojas tie iegūst eļļu un pārējo izmanto lopbarībai.
Stendes pētniecības centra darbinieki bija labi padomājuši, lai visiem apmeklētājiem būtu interesanti. Ikviens varēja piedalīties dažādās pētnieciskajās darbībās, ko īpaši novērtēja bērni. Prieku un sajūsmu tie arī neslēpa, aplūkojot lauksaimniecības tehniku, ar ko apstrādā izmēģinājumu laukus.