«Andrés el Letón» — piemiņas muzejs Kaltenē

Kultūra

Flamenko ģitārists, komponists, dzejnieks, pasaules apceļotājs, sportists, gids un savas mazās Latvijas kaismīgs patriots — tāds atmiņās dzīvo un sirdīs palicis Andris Kārkliņš. Viņam par godu viņa sieva Raimonda Kārkliņa «Zušu» mājās Kaltenē iekārtojusi piemiņas muzeju, kur katra vismazākā lieta runā par tās īpašnieku vairāk nekā vārdi.
Mākslinieks dzimis 1942. gada 28. janvārī Jelgavas novadā, bet 1944. gadā viņš kopā ar vecākiem caur Vācijas bēgļu nometnēm izceļoja uz Ameriku, kur arī aizritējuši jaunības gadi. Sasniedzot pilngadību, jauneklis devās uz Spāniju, lai piepildītu savu sapni un kļūtu par flamenko ģitāristu.
Atgriezies dzimtenē, mūža nogali mākslinieks pavadījis paša izlolotajā un pārbūvētajā mājā Kaltenē — «Zušos». Šī gada sākumā Andrim būtu apritējuši 75 gadi, kam par godu tika izveidota arī piemiņas māja «Andrés el Letón», kas ir atmiņu vēstījums par viņa dzīvi un daiļradi. Ar Talsu pusi Andri saista arī māte, jo viņa bijusi talseniece.
Spāņu valodu, literatūru un flamenko
ģitāras spēles mākslu Andris Kārkliņš apguvis Andalūzijā, Malagā un Moronā, kur sadraudzējies ar tādiem pasaulē pazīstamiem flamenko mūziķiem kā Diego del Gastol, Paco del Gastor, Juan el Africano, Pepe Naranjo un citiem. Lai arī Andra dzimtene bija flamenko mūziķiem tālā un nezināmā Latvija, Spānijas romi uzskatīja viņu par līdzvērtīgu mūziķi, un 1967. gadā Spānijas flamenko meistari piešķīra A. Kārkliņam goda titulu — «Andrés el Letón», un viņš bija viens no retajiem radošā flamenko atskaņotājiem, kurš bagātināja šo mākslu ar vairākām variācijām un savām kompozīcijām. 20. gadsimta 70. gados A. Kārkliņš ar lieliem panākumiem koncertējis 30 valstīs visos sešos kontinentos un uzstājies prestižās koncertzālēs.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados viņš komponējis daudz dziesmu, pārsvarā ar Latvijas dzejnieku — O. Vācieša, I. Ziedoņa, M. Čaklā, V. Belševicas, A. Čaka — tekstiem. Tāpat viņš bija pievērsies rakstniecībai un sarakstījis ap 5000 haiku, ap 100 dzejas darbu, divus vēsturiskus romānus, lugas, taču šie darbi līdz šim vēl nav publicēti. Andris Kārkliņš daudz ceļojis un piedalījies pasaules apceļotāju ekspedīcijās, kā arī fotografējis. Līdz 1993. gadam viņa mītnes zeme bijusi ASV, Spānija, Francija un Bavārija Vācijā, bet 1993. gadā viņš atgriezies dzimtenē, apprecējies, iegādājies māju pie jūras.
Viņam vienmēr bija paticis būt saimniekam —
Andris lepojās, ka var būt ne tikai izcils mākslinieks, bet var būvēt arī mājas, audzēt dārzeņus, brūvēt vīnu, skābēt kāpostus un gatavot gardas maltītes. Viņam patika arī sports — maratons bijis lielā cieņā, tāpat bokss un arī daiļslidošana. A. Kārkliņš bija ļoti vispusīgs un daudzšķautņains, un enerģija, kas plūdusi no viņa, šķitusi nebeidzama. Raimonda neslēpj, ka, iespējams, tas arī licis viņam sevi tik ātri izsmelt un aiziet mūžībā.
Daļu no viņa dzīves gājuma var apskatīt muzejā, kur laipni uzņem Raimonda Kārkliņa, un tad, kad viņa stāsta par vīra piemiņas lietām, var redzēt mirdzošas acis un atminēšanās prieku. Viņa pastāsta, ka esot vēl un vēl, ko izstādīt, bet pietrūkst telpu, tāpēc jādomā vēl kas cits.
2011. gadā, kad Andris aizgājis mūžībā, Raimonda pirmo reizi atvērusi viņa koferīšus un redzējusi, cik bagāta viņam bijusi dzīve, un licies, ka vajag padalīties ar to, tādēļ dzimusi ideja izveidot piemiņas māju. Andris no Amerikas atvedis veselu konteineru pilnu ar savām lietām. Arī ar tām, kas no Latvijas vestas uz Ameriku, kad ģimene izbraukusi. Piemiņas mājā par to ir liecības. Andrim licies, ka tās lietas, ar kurām saistās viņa ģimene un dzimta, ir svarīgas, tāpēc nespējis tās tur atstāt. Piemiņas mājā apskatām arī kompozīciju, kas veidota no laivu materiāla, ar ko ģimene bēgusi uz Ameriku, jo latviešiem viss no savas zemes nākušais bijis svēts.
Nemiera gars
«Zušu» mājā ir sporta siena, kur var redzēt foto no Andra maratoniem. Viņš ir skrējis visās pasaules malās, un bijuši arī labi rezultāti. Krekliņi, kas Andrim bija mugurā maratonos, vienmēr liecināja par Latviju jau tad, kad Latvija nebija vēl atguvusi brīvību. Piemiņas mājā aplūkojami arī Andra boksa cimdi, ko uzdāvinājis toreizējais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, bet blakus tiem stāv arī vecie cimdi no Amerikas. Viņš ļoti daudz ceļojis un katrā vietā pircis kādu T krekliņu. Raimonda stāsta, ka viņai saglabāti vairāk nekā simts kreklu un ar tiem vien varot sarīkot izstādes. Andrim esot ļoti paticis krāt. Esot māla podi, kaklasaites, lakatiņi…
Flamenko ģitārists Andris Kārkliņš bijis arī liels ceļotājs, un, ceļojot pa okeāniem, viņam paticis lēkt no klintīm un no ūdens dzīlēm izvilkt pērles — viņš bijis īsts nemiera gars. Atgriežoties Latvijā, viņš sadarbojies ar tūrisma firmu «Impro» un palīdzējis izveidot dažādus maršrutus. Daudzi viņu atceroties tieši kā gidu. Amerikā studēta arī antropoloģija, tādēļ nav brīnums, ka Andrim interesējušas dažādas ciltis un sanācis klātienē redzēt cilšu rituālus, — dažreiz pat rādījušies nelāgi sapņi. Raimonda stāsta, ka ar Andri varēja runāt par jebkuru tēmu un viņš zinājis par visu.
Saderīgas dvēseles
Fotomākslinieks Jānis Kreicbergs bijis tas, kurš abus savedis kopā, jo Raimonda bijusi kultūras darbiniece, kas organizējusi mākslinieka foto izstādes, un viņš bijis labos draugos ar Andri, ko saticis Amerikā. Jānim licies, ka Andra un Raimondas dvēseles esot ļoti saderīgas, tādēļ abus iepazīstinājis. Raimonda atceras, kā pukstējusi sirds, kad pirmo reizi redzējusi Andri, un tas esot bijis abpusēji. Viegli nepavisam nav bijis, «jo vīrs — ārzemnieks ar traku raksturu, un gāja mums krustu šķērsu, bet tagad,» saka Raimonda, «kad atradu vīra pierakstus par sevi, ticu, ka An-dra mīlestība bijusi no sirds».
Pirms aiziešanas mūžībā Andris licis noprast, ka gribētu, lai Raimonda saglabā atmiņas par viņa dzīvi, jo viss esot saistīts arī ar Latviju, tādēļ viņa to uztvērusi kā savu misiju. Un cilvēki uz piemiņas māju arī braucot, viņiem patīkot, un tie uzzinot daudzas lietas, ko iepriekš nav zinājuši.
Dižciltīgas saknes
Andra vecāmāte Kazimira Poņatovska nākusi no poļu dižciltīgo kārtas. Staņislavs II Augusts Poņatovskis bijis pēdējais poļu karalis. Viņa bijusi Andra paraugs. Izrādās, pēc radu rakstiem sanāk, ka Andris ir princis, un visi viņa gājieni arī bijuši dižciltīgi. Vecāmāte bijusi liela rokdarbniece, kuras darbus var aplūkot arī «Zušos». Andris vienmēr stāvējis klāt un skatījies, kā viņa gatavo. Arī viņam pašam gatavošana bijusi sirdij ļoti tuva. Kad abi ar Raimondu iepazinušies, Andris knapi ēdis to, ko pagatavojusi sieva, kaut viņai padevies tīri labi, tāpēc viņš visu virtuvi pārņēmis savā ziņā un pirms aiziešanas, kā smaidot pastāsta Raimonda, sēdējis virtuvē un teicis: «Nu es varu aiziet. Beidzot tu māki gatavot.» Lai arī ģimenē neviens nebijis ar mākslas ievirzi, vecāmāte Andrim teikusi, ka viņam ir jūtīga dvēsele un lai viņš ejot mākslas ceļu.
Raimonda stāsta, ka Andris Ņujorkā strādājis laikrakstā « The New York Times» par fotogrāfu un žurnālistu, un parāda vīra jaunības bildi ar eņģeļu spārniem, kas tapusi šī darba sakarā. Tāpat R. Kārkliņa neslēpj, ka ar Andri bijuši šķirti astoņus gadus. Viņi saderinājušies, kad Latvija vēl nebijusi brīva, un abiem bijuši lieli plāni, bet Andri pēc tam nelaida iekšā Latvijā. Kad Latvija bija atguvusi neatkarību, viņi atkal satikušies un varējuši apprecēties. Bet pa to laiku, lai remdētu savas bēdas, Andris braucis uz Kanādu un būvējis mājas. Raimonda parāda arī vienas skaistas mājas fotogrāfiju, uz kuras otrā pusē arī vedējtēva Anša Epnera komentārs.
Ceļš uz flamenko nebija viegls
Par Andri esot milzum daudz materiālu. Vecā māja esot pilna, tāpēc Raimondai ieteikts sakontaktēties ar foto, literatūras un mākslas muzejiem, lai lietas nepazūd. Raimonda uzskata, ka vīrs nodzīvojis skaistu dzīvi. Tikai žēl, ka Latvijā neieguvis to, ko gaidījis, jo tad, kad viņš te braucis kā ciemiņš un bijis «pirmais cīrulītis» no rietumiem, viņu cēla debesīs, bet vēlāk bijis citādāk. Flamenko ģitārspēle ir īpaša, un latvieši to varbūt īsti nesaprot. Daudzi jautājuši, kāpēc tieši flamenko, un An-dris atbildējis, ka visu laiku juties kā latvietis — izraidītais un savā ziņā kā čigāns, un tā esot izraidīto un klejotāju mūzika. Ceļš uz flamenko arī nebijis viegls, jo vecāki to neatbalstījuši, bet, tā kā vajadzēja naudu ceļam uz Spāniju un dzīvei, Andris pa vasaru strādājis ceļu būvēs un arī uz kuģiem, ar ko viņš devies uz Spāniju, strādājis par pavāru. Viņa neatlaidība bijusi apbrīnojama. Viņš gribējis būt flamenko meistars un tāds arī kļuva. Sākumā lielie skolotāji viņu negribēja pieņemt, jo viņš bijis svešais, bet tad tie teikuši, ka ar to latvieti nevarējuši tikt galā, un bijis vien jāpieņem. Andris esot teicis: «Es neiešu prom, kamēr jūs mani nepieņemsiet! Es gribu iemācīties spēlēt!»
Pavisam drīz piemiņas mājā būs arī Andra portrets, un Raimonda priecājas, ka var šo piemiņu tā saglabāt, un tic, ka arī Andris priecātos. Mazas klavierītes, rakstāmmašīna, daudz grāmatu, skatuves tērpi, sacerētās kompozīcijas, vēdeklīši, plates, ģitāra, pašdarinātās ādas somiņas, manuskripti un vēl, un vēl. Tādas liecības glabā piemiņas māja Kaltenē. Raimonda dalās sapnī izdot grāmatu par vīru, un atliek vien vēlēt izdošanos, jo tik ģeniālu latviešu nav daudz. Un ģenialitātes saknes nāk arī no Talsiem.