Personīgs stāsts vairāk par tēvu, ne spiegu

Kultūra

15. septembrī Talsos, kinoteātrī «Auseklis», dokumentālās filmas «Spiegs, kurš mans tēvs» skatītājiem pēc seansa bija iespēja tikties ar filmas galveno varoni — tulkotāju un atdzejotāju Ievu Lešinsku-Geiberi.
Filma «Spiegs, kurš mans tēvs» ir dokumentāls un dziļi personisks stāsts, kas balstīts Ievas Lešinskas-Geiberes atmiņās un dienasgrāmatu pierakstos. Tas ir viņas sava veida mēģinājums noskaidrot patiesību gan par savu tēvu, Valsts drošības komitejas un Centrālās izlūkošanas pārvaldes dubultaģentu Imantu Lešinski, gan par tiem aukstā kara notikumiem, kuros viņa bijusi netieši iesaistīta, pašai to pat nenojaušot. Dokumentālās filmas veidošanā piedalījušies un tajā ietvertas intervijas arī tā brīža notikumu aculieciniekiem — bijušajiem ASV Federālās izlūkošanas biroja un Centrālās izlūkošanas pārvaldes, PSRS Valsts drošības komitejas darbiniekiem, izlūkdienestu vēstures ekspertiem. Tāpat filmā izmantots daudzveidīgs dokumentālo arhīvu materiāls.
Pēc filmas noskatīšanās
seansa apmeklētāji varēja uzdot jautājumus stāsta galvenajai varonei — I. Lešinskai-Geiberei. Kā atzina kinoteātra «Auseklis» vadītāja Māra Cēbere, viņa pēc šīs filmas noskatīšanās iekšēji izjutusi tādu kā satraukumu. «Parasti gan tā nav, un man pat ir grūti izskaidrot, kāpēc tas ir tā,» sacīja M. Cēbere.
«Esmu izaugusi Padomju Savienībā un to piedzīvojusi. Varas ir mainījušās, pusaudžu vecums pagājis, politiskās sistēmas ir nākušas un gājušas, bet tas viss ir noticis plūstoši. Tu cilvēks dzīvo, un mēs visi esam, kur esam, līdz saproti — kādam dzīvesstāsts ir bijis pilnīgi citādāks, un pat grūti varbūt pirmajā mirklī, noskatoties šo filmu, to visu aptvert,» pārdomās dalījās M. Cēbere un jautāja I. Lešinskai-Geiberei, vai šāds stāsts nebūtu pelnījis nokļūt pie skatītājiem ne tikai caur lielajiem kino ekrāniem, bet arī publicēts grāmatā.
I. Lešinska-Geibere atklāja,
ka filmas iniciatore nekādā ziņā nav bijusi viņa pati. «Viens no filmas režisoriem Gints Grūbe ir mans tuvs draugs. Viņš šo stāstu bija dzirdējis un, izrādās, tas ieinteresējis arī igauņu režisoru Jāku Kilmī,» viņa skaidroja. «Kāpēc tieši tagad? Likās, ka aukstais karš ir beidzies, un tad tas atkal 2014. gadā sākās no jauna. 2014. gadā arī sākās filmēšanas process. Tas viss ieguva jaunu aktivitāti. Kas attiecas uz mani, es ilgus gadus it kā sēdēju uz šī stāsta. 2003. gadā, kad bija laikraksta «Rīgas Laiks», kurā strādāju, desmit gadu jubileja, jubilejas numurā es uzrakstīju daļu no tā, kas jums šobrīd bija dzirdams filmā. Man vienmēr likās, ka šim stāstam nav vispārinājuma iespējas. Tas ir unikāls stāsts, kas nevienam neko nevar nozīmēt. Šobrīd jau domāju nedaudz citādāk, jo par ko tad īstenībā ir filma? Tā nav par dramatiskiem notikumiem. Tā ir par izvēlēm. Par tām izvēlēm, ko savā dzīvē izdarīja mans tēvs, un kā šīs viņa izvēles ir ietekmējušas veselu rindu cilvēku ap viņu. Tās neietekmēja tikai mani vai viņa divas sievas, bet ļoti daudzus,» pauda I. Lešinska-Geibere. Kad filma jau gandrīz bijusi gatava, viņa abiem režisoriem skaidrojusi, ka nevēlas tikt parādīta kā upuris, jo viņa sen vairs tā nejūtas. Šādas izjūtas viņai bijušas tikai 1978. gadā dažus mēnešus. «Pienāca tas brīdis, kad sev jautāju: kurš tad manā vietā izvēlējās? Es pati izdarīju šo izvēli, jo vienmēr jebkuros apstākļos mums pastāv izvēles iespējas,» viņa bilda, kā arī atzina, ka viņai ir nelieli iebildumi pret filmu. «Tēvs to man nejautāja tikai vienreiz. Viņš jau man to bija jautājis, un pirmajā reizē, kad man viņš deva 24 stundas pārdomām, es teicu — nē, man ir jābrauc atpakaļ uz Latviju,» stāsta I. Lešinska-Geibere. Otrreiz, kā arī tas attēlots filmā, tā jau bijusi izvēle starp to, vai viņa nodod savu tēvu un atsakās no viņa, vai arī paliek ar viņu un viņa otro sievu dzīvot ASV. Tad I. Lešinska-Geibere arī izvēlējusies palikt, jo viņai licies nepieņemami atteikties no cilvēka, kas ir viņas ģimene.
Par dzīvi ASV, Ņujorkā,
un saviem pirmajiem iespaidiem tajā laikā I. Lešinska-Geibere atzina, ka jau jaunībā daudz lasījusi, interesējusies par pasaulē notiekošo un tāpēc nav ticējusi Padomju Savienības propagandām, kas veidotas par šo valsti. «Protams, tu nokļūsti gluži citā pasaulē, jo padomju cilvēkam tā arī bija cita pasaule un bija dažādi pārsteigumi,» viņa smaidot atzina.
Sarunas laikā ar skatītājiem M.Cēbere atzina, ka viņai filma šķitusi vairāk par tēva nekā spiega tēlu, jo filma ir drīzāk ģimenes un atmiņu stāsts par šiem notikumiem, uz ko I. Lešinska-Geibere piebilda, ka arī viņa pati līdz filmas pilnīgai gatavībai īsti nav zinājusi, par ko tad šī filma būs un kā tas viss tiks salikts kopā gala rezultātā.
Arī skatītāji
filmas un stāsta galvenajai varonei uzdeva vairākus jautājumus, piemēram, kā viņa domā, vai tēvs, aicinot meitu pie sevis, vairāk domājis tieši par viņu, vai arī par sevi. I. Lešinska-Geibere atzina, ka viņa nevar konkrēti atbildēt uz šo jautājumu. «Vienā brīdī man likās, ka tādiem cilvēkiem kā mans tēvs, kuri nodarbojas ar šādām lietām un kuri pasauli redz tikai un vienīgi politiskās kategorijās, nevajadzētu būt ģimenēm un bērniem. Šad un tad sev esmu jautājusi, ko gan mans tēvs darītu, ja viņš šobrīd vēl būtu dzīvs. Viņš ļoti iestājās par demokrātiju un neatkarību, bet, skatoties šo filmu, sapratu, ka droši vien viņš uz Latviju nekad neatbrauktu, jo tepat ir Krievija tomēr,» viņa bilda.
Kāda skatītāja uzdeva I. Lešinskai-Geiberei jautājumu, vai viņa šobrīd ir laimīga. «Kopumā ņemot, nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka esmu atgriezusies Latvijā. Tajā pašā laikā tagad arī nenožēloju to, ka desmit gadus pavadīju ASV, pēc tam divus — Zviedrijā un vēl pēc tam četrus — Vācijā,» viņa smaidot atbildēja un atzina, ka šobrīd tiešām jūtas laimīga, dzīvojot ar savu ģimeni — vīru un meitu — savā mājā, kas atrodas Vandzenes pagastā.