Agrita BlumbergaVairāk nekā trešdaļa jeb 37 procenti skolēnu apgalvo, ka pēdējo sešu mēnešu laikā ir cietuši no emocionālās vai fiziskās vardarbības, liecina sociālās kustības #Neklusē un «Edurio» veiktais pētījums. Ar emocionālo vardarbību jaunieši sastopas ne tikai skolā, bet arī ģimenē. Lai noskaidrotu, kādi ir emocionālās vardarbības cēloņi, sekas un iespējamie risinājumi, aicinājām uz sarunu Talsu novada vakara un neklātienes vidusskolas sociālo pedagoģi Anitu Rūtenbergu.
— Kas uzskatāma par emocionālo vardarbību, un kādas ir tās izpausmes?
— Ne vienmēr vardarbība ir pamanāma uzreiz — mājās, ģimenē vai draugu attiecībās mēdz būt klusie varmākas. Tas notiek visos līmeņos — skolēns/skolēns, skolēns/pieaugušais, pieaugušais/direktors un otrādi. Šobrīd ļoti daudz tiek runāts par to, ka skolēni ir emocionāli vardarbīgi pret pedagogiem. Paldies Dievam, mūsu skolā tas šobrīd nav novērots, bet tendence pastāv visā Latvijā. Es domāju, ka tā vienmēr ir bijusi liela problēma. Vardarbības veidi kombinējas — parasti nav tā, ka tiek īstenota tikai emocionālā vardarbība, tai klāt nāk gan novārtā pamešana, gan seksuālā un fiziskā vardarbība. Pēc tam viss aiziet pa ķēdīti. Mūsu skolā tas visvairāk tiek novērots pamatizglītībā. Apvienotā 7.—9. klase paši izstrādāja noteikumus, kur viens no punktiem klaji deklarē — nebūt emocionāli vardarbīgam, nedarīt otram to, ko tu pats negribi saņemt atpakaļ. Ar audzinātāju nolēmām, ka skolēni katru nedēļu atkārtos šos noteikumus, lai saprastu, kā tie īstenojas dzīvē. Šobrīd mēs cīnāmies ar sekām, bet vajadzētu strādāt pie tā, lai šādas situācijas neatgadītos. Jauniešus maz interesē teorija — nepieciešams izmantot interaktīvas metodes, piemēram, lomu spēles.
— Kādi ir emocionālās vardarbības cēloņi skolās?
— Bieži vien neapzināti — jaunieši apsaukājas, nedomājot par to, kā jūtas otrs. Izmetot kādu frāzi vai nosaucot otru par stulbu, citi piebiedrojas. Noskaidrojot iemeslus, skolēns reiz teica: «Bet es neprotu citādāk!» Pretreakcija bieži vien ir kliegšana — acīmredzot, tas ir ģimenes modelis. Psihologs, kurš strādā ar šiem skolēniem, atzīst, ka uzvedības modelī parādās ģimenes vērtības. Jaunieši neapjauš, ka var būt arī citādāk. Tas, ka vardarbība biežāk ir sastopama pamatskolas posmā, ir skaidrojams ar vecumposma īpatnībām — notiek cīņa par to, kurš būs barvedis. Nokļūstot vidusskolā, izmainās domāšana un jaunietis jūtas kā vidusskolēns. Pamatizglītība uzliek lielu slogu, bet emocionāli tas ir ļoti nestabils periods gan zēniem, gan meitenēm, līdz ar to viņi ātrāk reaģē.
— Kādas sekas uz bērniem/jauniešiem atstāj atrašanās šādā vidē?
— Krītas pašvērtējums, un veidojas sociālā atstumtība. Jaunieši nespēj sevi aizstāvēt. Varmākas jūtas kā varmākas, un pazemotajiem mīļā miera dēļ ir vieglāk neiesaistīties. Bieži vien jauniešiem tā arī māca — gudrākais piekāpjas, bet šajā gadījumā tas nestrādā.
— Ko skolēnam iespējams darīt, lai pārtrauktu vardarbību? Kur vērsties pēc palīdzības?
— Ir jaunieši, kuri paši nāk un stāsta par savām problēmām, — tas ir jauki, ka viņi mums uzticas un ir gatavi dalīties piedzīvotajā. Es par to runāju, audzinātāja runā, psihologs runā, bet visefektīvākā ir izspēle klases stundā. Ja tiek novērota emocionālā vardarbība, ir jāreaģē, nedrīkst domāt — ai, gan jau pāries. Nekas nepāries, tā ir kā sniega bumba, kas veļas tālāk un paliek arvien lielāka, līdz rodas psihosomatisks rezultāts.
Mēs nevaram izmainīt citus, bet varam izmainīt sevi. Es vienmēr saku — ir jāsāk ar sevi. Protams, jārunā ar abām pusēm. Mēs bieži vien nezinām, kas notiek jaunieša dzīvē, un tad ir labi, ja ir kāds draugs, draudzene, mamma vai tētis, kam viņš uzticas un izstāsta par notiekošo. Vistrakāk ir tad, ja jaunietis patur visu sevī, nevienam neko nestāsta, un tikai tad, kad notiek kaut kas galēji ekstrēms, sauc pēc palīdzības. Jāņem vērā, ka šis vardarbības veids ir grūti pamanāms, īpaši tad, ja skolēns katru dienu nāk uz skolu un ir tik tālu sevī ieslēdzies, ka nedod nekādu signālu par notiekošo. Ir jārunā un jāiesaistās visām pusēm. Bieži vien cilvēki saka — jūs par daudz runājat, tas nav efektīvi, bet patiesībā jāpauž pēc iespējas lielāka sapratne un atbalsts — skolēns jāiedrošina, jo viņš jau tā jūtas slikti. Pedagogiem ir ļoti labas zināšanas psiholoģijā, un klasē var pamanīt, kādas ir savstarpējās attiecības un riska faktori. Nozīmīgs resurss ir klases audzinātājs, jo skolēni audzinātājam uzticas jebkurā vecumā. Protams, pieļauju, ka ir gadījumi, kad skolēns vienkārši vairs nenāk uz skolu un pēc tam uzraksta audzinātājai — man ir grūti mācīties. Zem vārda «grūti» bieži vien apakšā ir emocionālā vardarbība, kas nav tikusi pamanīta. To ir grūti konstatēt, bet tas nav neiespējami, mērķtiecīgi uz to jāvirzās un jāsaprot, ka tas ir ļoti liels risks.
Es savā pieredzē esmu atradusi nenovērtējamus resursus, kas ir paši skolēni. Katrā klasē ir galvenais, sabiedrotie, apbižotie — lomas jau ir sadalītas, un tās nereti nāk līdzi no citām skolām. Katrā klasē ir pa skolēnam — palīgam, kurš palīdz risināt dažādas situācijas. Skolēni izvēlas situācijas risināt tad, kad klāt nav neviena pieaugušā. Kad pārējie redz, ka klases ietekmīgākais skolēns aizstāv vājāko, gaisotne mainās. Protams, pirms tam ir jāizrunā ļoti daudzas lietas un skolēns jāiepazīst. Tad, ja klasē ir divi, trīs, kuri sāk aizstāvēt vājāko, tas nostrādā. Skolēns īstenībā pats neko nevar pateikt — ko viņš var pateikt — nedariet man pāri? Ir jābūt kādam atbalstītājam, lai jaunietis justu drošību un pakāpeniski situācija mainītos.
— Kā šādos gadījumos vajadzētu rīkoties vecākiem?
— Vecākiem noteikti vajadzētu iesaistīties un informēt par to klases audzinātāju. Otrkārt, bērnam ir jāpaskaidro, ka jautājums tiks risināts konfidenciāli. Ar šīm lietām jāstrādā ļoti filigrāni un jāpanāk uzticēšanās. Tāpat jānoskaidro visu pušu viedokļi, jo vecākiem savs bērns vienmēr ir tuvāks un nav zināms, cik tur tās patiesības, tāpēc es vienmēr saku — uzklausām visu iesaistīto pušu viedokļus. Vecāki mēdz pamācīt, kā ātrāk tikt pie rezultāta — iedod pa muti, būs bijība un vairāk pāri nedarīs. Es savukārt uzskatu, ka sit vājākais. Cita mehānisma viņam nav, viņš vienkārši iesit, un liekas, ka problēma ir atrisināta. Cilvēks, kurš grib problēmas risināt, to dara komunikācijas ceļā.
— Vai nav tā, ka bieži skolās tiek apcelti tie jaunieši, kuru pašvērtējums ir salīdzinoši zems?
— Ar audzēkņiem, kuriem ir zems pašvērtējums, mūsu skolā strādā projekta «Pumpurs» konsultanti, kuri izmanto noteiktu metodiku. Nevar visu laiku mamma vai draugs staigāt pakaļ, jaunietim ir jābūt pašpietiekamam. Skola ir tā vieta, kur to māca, bet palīdzēt var arī ģimene. Ja vecākiem interesē savs bērns, viņi noteikti meklēs palīdzību un risinājumu — kā sevi aizstāvēt? Arī psihologs strādā ar šiem bērniem. Ja šo problēmu neatrisina, tā nemazināsies.
— Visbiežāk skolās uzmanība tiek pievērsta skolēnu savstarpējai vardarbībai, bet kā ir ar vardarbību pret skolotājiem?
— Ja mēs neizsaucam uguni uz sevi, esam nosvērti, mierīgi un pozitīvi, skolēni ir pavisam citādāki. Gadās tā, ka skolotājs ir tas, kurš klasē provocē problēmas. Ja iet ar pozitīvismu un humoru, skolēni ir atvērti. Mēs viņiem visu laiku to mācām — jūs esat paši labākie, mēs jūs cienām, mīlam un sagaidām no jums to pašu atpakaļ. Tas ir ļoti liels izskaidrošanas un komunikācijas darbs. Protams, ir dažādi gadījumi, bet vienmēr jāatceras, ka esam skolotāji. Konflikta situācijās ir jāgaida, kad skolotājs un skolēns nomierinās — tikai tad var meklēt kādu risinājumu.
— Kādi ir emocionālās vardarbības cēloņi ģimenēs?
— Cēloņi ir dažādi — pēc sarunas ar vecākiem ir skaidrs, kā iesākusies diena. Ko mēs varam gribēt no bērna? Viņš kopē vecākus. Bērnam uzbļauj, jo viņš neceļas no rīta, bet vecāks steidzas uz darbu. It kā nekas neparasts. Bērniem arī savstarpēji patīk uzbļaut, jo tas ir ātri un viņuprāt efektīvi. Neizvērtē sekas. Kad vecākiem piedāvā citu modeli, viņiem tam nav laika. Bērni un laikmets ir citādāks, izglītībā mainās saturs, un ir jāmaina metodes. Vecāki nez kāpēc domā, ka var audzināt bērnus tā, kā viņi paši ir auguši. Vecākiem būtu jāizglītojas — ir ļoti liela daļa, kas to saprot, bet viena daļa domā, ka problēma jāatrisina skolai, bet problēma ir kompleksa.
— Cik viegli vai grūti, no malas skatoties, ir identificēt varmāku un upuri?
— Atnākot kaut vai uz sarunu. Pa šiem gadiem maņas ir uztrenētas, un var nojaust, kas notiek mājās. Pēc runas veida, acu skatiena un žestiem daudz ko var pateikt. To, vai vecākiem ar bērnu ir labas vai sliktas attiecības, nevar noslēpt. Neviens jau kabinetā nesit savu bērnu, bet ir pazīmes, kas par to liek aizdomāties. Jāpavēro dinamikā — no vienas sarunas nekad nevar izdarīt secinājumus.
— Kā rīkoties, ja jaunietis ģimenē cieš no emocionālas vardarbības?
— Pārsvarā jaunieši to slēpj un uzkrītoši stāsta pozitīvas lietas. Pāraprūpe ļoti bieži ir raksturīga vardarbīgiem vecākiem. Vecākam liekas — tad, ja viņš noteiktā brīdī izdarīs kaut ko labu, sekas mazināsies. Jaunieši ļoti bieži nemeklē palīdzību vai cenšas sagaidīt laiku, kad pabeigs skolu un tiks prom no mājām. Viņi pavada laiku tur, kur viņus novērtē. Ir ļoti jājūt, kurā brīdī ir vajadzīga palīdzība. Ja emocionālā vardarbība ir aizgājusi līdz tādam līmenim, ka jāsāk lietot antidepresantus, rodas veģetatīvā distonija vai somatisks rezultāts, problēma ir nopietna. Ir svarīgi to pamanīt savlaicīgi, bet ģimenes problēmas skolā ir salīdzinoši grūti risināt. Varam likt vecākiem aizdomāties, bet nevaram zināt, kas skolēnus sagaida mājās. Pie mums mācās dažādi skolēni — te neviens neatrodas tikai tāpēc, ka viņam pa dzīvi iet ļoti labi. Jā, mums ir ļoti daudz talantīgu bērnu, kuri apvieno mācības ar bērnu audzināšanu, kuriem ir sociālas problēmas vai nelabvēlīgas sociālās situācijas, bet ne es, ne skola nevaram atrisināt visas viņu problēmas. Varam nodrošināt daudzpusīgu informāciju un veicināt drošību, bet arī sabiedrībai, apkārtējiem cilvēkiem vajadzētu reaģēt, nevis vienaldzīgi noskatīties uz vardarbības gadījumiem. Sabiedrībai jābūt atbildīgai, kaimiņi zina, kas mājās notiek, bet izvēlas neiejaukties. Tā nevajadzētu dzīvot. Ja mēs būtu atbildīgāki, vardarbības būtu mazāk.
EMOCIONĀLĀS VARDARBĪBAS VEIDI:
⇒Ignorēšana — bērns/jaunietis tiek atraidīts, viņa problēmas netiek pamanītas un attiecīgi apspriestas;
⇒Apvainošana — bērns/jaunietis tiek apsaukāts un vainots par lietām, ar kurām viņam nav nekāda sakara;
⇒Terorizēšana — regulāra bērna/jaunieša apvainošana un apsaukāšana, iedvešot bailes;
⇒Turēšana emocionālās spriedzes apstākļos — regulāra bērna/jaunieša iebaidīšana un draudēšana;
⇒Ņirgāšanās — tiek radīti apstākļi, lai bērns/jaunietis bieži atrastos situācijās, kurās viņu pazemo un kurās viņš kļūst par apsmieklu;
⇒Draudēšana ar fizisku pāridarījumu — bērnam/jaunietim tiek izteikti draudi, kas ne vienmēr ir tiešā veidā saprotami;
⇒Apzināta morālo vērtību degradēšana — bērna/jaunieša iesaistīšana zagšanā, ubagošanā un citos prettiesiskos darījumos;
⇒Kliegšana, lamāšanās.
