«Palīdzēt var tikai tam, kurš vēlas atgriezties»

Talsu novads

Aizvadītajā nedēļā Talsu novada fonda telpās norisinājās diskusija, kuras laikā tika apspriesta remigrācijas pieredze, atgriešanās modeļi, problēmas un risinājumi. Diskusijas organizatore Inga Sokolova pēc 15 gadu prombūtnes uzsākusi dzīvi Latvijā un ir apņēmības pilna darīt visu, lai palīdzētu tautiešiem atgriezties dzimtenē.
Inga Sokolova, diskusijas organizatore: — Tas man ir liels izaicinājums — dzīvot Latvijā. Esmu bezdarbniece, bet paralēli darba meklējumiem un savas biznesa idejas realizēšanai esmu uzsākusi brīvprātīgā darbu nodibinājumā «Talsu novada fonds».
Egija Lanka, latviete no Talsu novada, kura dzīvo Īrijā: — Īrijā kopā ar ģimeni dzīvojam jau vairāk nekā desmit gadu — mums ir divi bērni, no kuriem vecākajam ir astoņi gadi, bet jaunākajam — trīs. Šobrīd esmu mājās ar bērniem, paralēli mācos un šad tad piestrādāju.
Iveta Rorbaha, Talsu novada fonda priekšsēdētāja: — Man ir ļoti svarīgi procesi, kas notiek vietējā sabiedrībā, un es priecājos par visu, ko mēs ar fonda palīdzību varam veikt. Tas ir tieši tas, ko fonds dara, — rosina un atbalsta aktīvus cilvēkus. Domāju, ka jautājums, par kuru mēs šodien diskutēsim, pavērs jaunu ceļu!
Ivars Maķevics, Strazdes pagasta pārvaldes komunālās daļas speciālists: — Diskusijā iesaistījos tāpēc, ka kopsummā ārpus Latvijas esmu pavadījis septiņus gadus, — divus gadus Vācijā un piecus gadus Londonā. Es labi atceros tās izjūtas, kādas mani pārņēma, kad braucu atpakaļ uz Latviju. Braucu atpakaļ tikai tāpēc, ka šausmīgi gribējās mājās un tur vairs nekas neinteresēja. Izjūtas, braucot mājās, bija tādas, it kā mestos uz galvas bezdibenī. Problēmu tiem, kuri vēlas braukt atpakaļ, ir ļoti daudz, bet galvenās no tām ir neziņa un bailes.
Uldis Katlaps, Talsu novada izglītības pārvaldes vadītājs: — Ārpus Latvijas esmu nodzīvojis ne ilgāk par mēnesi. Atbildu par visām lietām, kas ir saistītas ar izglītību, — gan attiecībā uz tiem, kuri ir aizbraukuši un atgriezušies, gan tiem, kuri dzīvo tepat uz vietas.
Ieva Krēķe, Talsu novada pašvaldības izpilddirektora vietniece: — Esmu Talsu novada iedzīvotāja visu savu apzinīgo mūžu. Par šo pasākumu uzzināju nejauši — ņemot vērā, ka tas ir cieši saistīts ar uzņēmējdarbību, man tas likās ļoti uzrunājošs.
Elīna Immere, biedrības «Kurzemes NVO atbalsta centrs» valdes locekle: — Esmu ilggadēja Kuldīgas novada iedzīvotāja, bet NVO centrs darbojas visā Kurzemē. Jau agrāk esmu izteikusi domu, ka NVO centram ir aktīvāk jāiesaistās remigrācijas procesos. Mēs kā organizācija esam ieinteresēti remigrācijā.
Inga Bumbule, Talsu novada pašvaldības uzņēmējdarbības koordinatore: — Remgrācija ir iezīmēta manos darba pienākumos, bet pati neesmu bijusi ārpus Latvijas.
Ainārs Mazjānis, fotogrāfs: — Latvijā dzīvoju nu jau četrus ar pusi gadu, pirms tam sešus gadus nodzīvoju Anglijā. Aizbraucu uz turieni krīzes laikā — aizbraucu tāpēc, ka man nebija nekādas darba pieredzes. Devos laimes meklējumos. Iekārtojos labā darbā, ar sievu domājām, ka paliksim tur, pirksim māju, bet, kad pieteicās bērns, dzīve pamainījās. Sapratām, ka ar bērnu vai diviem būs grūtāk, un kaut kas visu laiku vilka atpakaļ. Labi runāju angļu valodā, bet integrēties nebija viegli. Tu visu laiku jūties kā svešķermenis, domāšana ir atšķirīga, un jums nav kopīgas pagātnes. Vēl viens iemesls, kāpēc pārcēlāmies, ir tas, ka Latvija ir mazāka valsts un man kā fotogrāfam ir vieglāk izsisties.
Kaspars Eihe, SIA «Krauzers» līdzīpašnieks: — Ar sirdi un dvēseli esmu piesiets Latvijai, Talsu novadam. Man patīk šeit dzīvot un atrasties. Esmu dūris lāpstu šajā zemē un uzskatu, ka cilvēks piedzimst tur, kur viņš piedzimst, un viņam pašam ir sava valsts no fēniksa pelniem jāuzceļ.
— Ko iespējams darīt, lai palīdzētu cilvēkiem atgriezties pēc iespējas veiksmīgāk?
I. Rorbaha: — Man vairāk gribētos runāt par to, kas notiek ar bērniem. Strādāju izglītības jomā un redzu to, kas notiek ar ģimenēm un bērniem, kuri atgriežas Latvijā un skolās saskaras ar ļoti nopietnu problēmu — valodu. Mēs varam teikt, ka vecāki ir atbildīgi un vecākiem valoda ir jāiemāca, bet reālā situācija ir tāda, ka klasē sēž skolēns, kurš ļoti vāji zina latviešu valodu. Pedagogam ir jādomā, kā ar šo situāciju tikt galā.
I. Maķevics: — Palīdzēt var tikai tam, kurš grib, lai viņam palīdz. Atgriezīsies tikai tas, kurš gribēs atgriezties. Lai ārzemēs izsistos, ir vajadzīga nežēlīga uzņēmība un darbošanās, jāprot pastāvēt par sevi un iemācīties valodu no nulles. Tā ir nežēlīga cīņa, zinot, ka aiz muguras stāv vismaz 20 poļi, kuri ir gatavi tevi izsvēpēt ārā no darba jebkādiem līdzekļiem. Ja cilvēks tur ir izsities un negrib braukt atpakaļ uz Latviju, viņam nevar palīdzēt. Viss ir atkarīgs no cilvēka, kurš ir tajā galā. Uzrunāt var un vajag, bet uzreiz būs jautājums — vai te ir darbs, vai te ir kur dzīvot? Otrs faktors ir vide.
E. Lanka: — Mēs ģimenē esam izskatījuši variantus par atgriešanos — dzīvošanas problēma mums atkrīt un darbs aiziet otrajā plānā, jo viss grozās tikai ap bērniem. Ja viņi tiks iemesti svešā vidē ar svešu valodu, kā viņi tiks galā?
U. Katlaps: — Droši vien risinājums ir daļēji skaidrs. Šeit atbraucot, mēs nereti cenšamies pielāgoties, klasesbiedri turpina runāt angliski, jo tādā veidā viņi paši uzlabo savas angļu valodas zināšanas. Tam, kurš nav latviešu valodā mācījies, ir grūtāk šo valodu un mācību priekšmetus apgūt. Mums ir pieredze arī ar ukraiņu bērniem, kuri atgriezās un tika iemesti svešā vidē. Viņi latviski nemācēja neko, bet jau pēc dažiem mēnešiem iemācījās runāt latviski.
I. Rorbaha: — Tas nozīmē, ka metodika, ar kādu strādā pedagogi, nav tā pareizākā.
U. Katlaps: — Tajā pašā laikā, ja bērnam ir latviešu ģimene, rodas jautājums, kā viņš pēc kāda laika vēl aizvien nespēj runāt latviski, dzīvojot latviskā vidē?
K. Eihe: — Tiem bērniem, kuri uzsāks mācības 1. vai 2. klasē, nebūs problēmu. Problēmas sāksies tad, ja bērns, kurš iet 6., 7. klasē, atgriežas Latvijā. Šādā gadījumā vienīgais risinājums ir internacionālās skolas, kur mācības notiek angļu valodā un latviešu valoda tiek apgūta paralēli.
I. Maķevics: — Atbildēšu uz jautājumu, kāpēc bērni ģimenē tik slikti runā latviski. Tas ir tāpēc, ka vecāki izmanto bērnu kā skolotāju. Bērns valodu iemācās daudz ātrāk, un pieaugušais viņam netiek līdzi.
A. Mazjānis: — Pārsvarā visi bērni savā starpā spēlējas angļu valodā. Vienīgie, kuri runā latviešu valodā, ir vecāki. Jāņem vērā arī tas, ka angļu valoda ir ērtāka.
E. Immere: — Es to nosauktu par vides spiedienu. Te ir jautājums — kurš kuram pielāgojas? Nedomāju, ka internacionālā skolā bērns ātrāk iemācīsies valodu, ātrāk tas notiks latviešu skolā, kur viņš atradīsies šajā vidē.
— Kā, jūsuprāt, iespējams aizsniegt cilvēkus, kuri ir atgriezušies?
K. Eihe: — Mēs sākam no otras puses. Pamata jautājums bija — kas jādara, lai cilvēki šeit atgrieztos? Pirmais, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, ir darbs. Kā mēs varētu piedāvāt darbu? Viens variants ir caur sabiedriskām organizācijām veidot diskusiju — uzņēmēji kopā ar pašvaldību varētu veidot elektronisko saiti, kur parādītos pieejamās darba vietas. Nākamā lielākā problēma ir dzīvesvieta. Pašvaldībai jārisina dzīvokļu problēma un jāņem piemērs no Valmieras, kur būvē īres namus — 150 dzīvokļi, visi pilni, cilvēki stāv rindās. Maksa par šo dzīvokli ir 5,2 eiro par kvadrātmetru mēnesī. Nākamais lielais bloks ir bērni — kas ir tas, ko mēs varam iedot bērniem? Vai mums ir bērnudārzi, kuros nav rindu? Ja ģimene nāk atpakaļ, bērnam nebūs jāstāv rindā? Bērns uzreiz varēs iet bērnudārzā? Tad sākas viss pārējais — cilvēks sāks izvērtēt, ar ko Talsu novads ir labāks par pārējiem, un sākas konkurence savā starpā. Nav noslēpums, ka visi Latvijas novadi cīnās par iedzīvotāju skaitu. Cilvēkam ir vajadzīgas pamata lietas — darbs un dzīvesvieta. Ja viņam būs darbs Talsos, bet blakus novadā piedāvās labākus vides nosacījumus, viņš dzīvos tur un strādās šeit. Šis ir pamats, no kā vajadzētu audzēt lielo bildi.
E. Immere: — Nezinu daudzus cilvēkus, kuri dzīvo ārpus Latvijas, bet man liekas, ka lielākā daļa latviešu veido ģimeni ar kādas citas tautības pārstāvi. Kā būt atvērtiem arī pret šādiem cilvēkiem, šādām ģimenēm? Viena lieta ir infrastruktūra, bet otra — informācija citā valodā, komunikācija. Ne vienmēr latviešu valoda ir atslēgas vārds, pirmajai informācijai jābūt angliski, bet tas laikam ir attieksmes jautājums.
— Cik viegli ir uzsākt uzņēmējdarbību Talsos? Kas sagādā lielākās problēmas?
I. Bumbule: — Problēmas sagādā daudzas lietas, tāpēc ir grūti izdalīt kaut ko konkrētu.
I. Maķevics: — Tie, kuri ir bijuši ārpus Latvijas, atgriežas un redz, cik daudz šeit ir iespēju. No tā servisa, kas ir tur, te ir tukšums.
A. Mazjānis: — Ne visas biznesa idejas izdodas. Nav jēgas palīdzēt idejai, kas nevar izdzīvot.
K. Eihe: — Mēs esam radījuši piemērotu vidi, mums ir biznesa inkubators un daudzi veiksmīgie piemēri, bet uzskatu, ka atbalstam un iespējām jābūt vienādām.
U. Katlaps: — Ja mēs tā padomājam, kurš būs vairāk ieinteresēts darboties — tas, kurš ir patriots, vai tas, kurš nāk atpakaļ tikai tāpēc, ka viņam piedāvā saldējumu? Saldējums tiek apēsts, un kurš tagad dos nākamo gabaliņu?
E. Immere: — Nauda ir mākslīgs motivators.
I. Krēķe: — Vēl viena lieta, ko mēs neesam apskatījuši, — kāpēc šie cilvēki ir aizbraukuši? Ļoti bieži tas ir tieši naudas jautājums, tās ir milzīgās kredītsaistības. Viens otrs turpinās maksāt šīs kredītsaistības desmit, 15 un 20 gadus. Jautājums ir — vai, atgriežoties šeit, viņš to spēs darīt? Parādsaistības Latvijā ir tik lielas, kā nav bijušas nekad.
A. Mazjānis: — Kredītsaistības ir problēma visā pasaulē, vienīgais, kas var palīdzēt, ir finansiālā izglītība. Jauns cilvēks pabeidz skolu, neko nesaprot no finansēm, bet ņem kredītu. Ja tev nav darba, kā tu vari paņemt kredītu?
I. Maķevics: — Vēl viena lieta, kas ir saistīta ar naudu, ir kauna izjūta. Braucot atpakaļ, es daudziem teicu: «Pietiek, jābrauc mājās!» Skanēja atbilde: «Jā, es arī gribētu braukt, bet ko es teikšu? Naudu neesmu sapelnījis, kauns atgriezties.» Attieksme ir viens no faktoriem, kas tur esošos kavē braukt atpakaļ.
K. Eihe: — Freidam bija teorija — nekas tā nemaina cilvēku kā vide, kurā viņš atrodas. Šim cilvēkam varbūt nevajag atgriezties Ķūļciemā, ja viņš no turienes ir nācis, bet pārcelties uz Kuldīgu. Protams, ka vietā, kur cilvēks ir uztaisījis parādus, viņu uztvers negatīvi. Viņam jāpārceļas uz citu novadu, kur iespējams uzsākt dzīvi no jauna. Varbūt ir laiks pamainīt vietu, nevis atgriezties tur, kur tevi izsmej.
I. Krēķe: — Vai nevar būt tā, ka tie, kuriem ir kauns atgriezties, aizbrauc, aizcērtot durvis? Tiem, kuri aizbrauc, neaizcērtot durvis, bieži vien nav kauns atgriezties.
— Kādiem jautājumiem vēl vajadzētu pievērst uzmanību?
E. Lanka: — Svarīgs punkts vismaz manā gadījumā ir sakārtota vide. Ko Talsi var piedāvāt, lai cilvēki izvēlētos šeit braukt? Vēl viens no apstākļiem, par ko varētu padomāt, ir attieksme darbavietās, sabiedriskajā transportā, veikalā un citās vietās.
K. Eihe: — Viens no magnētiem, caur kura prizmu mēs varētu dabūt šurp cilvēkus, ir multifunkcionālā sporta halle, kurā būtu peldbaseins, hokeja halle un rehabilitācijas centrs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Sports ir viena no tradīcijām, kuru mums nevar atņemt!
A. Mazjānis: — Pakalpojumu sfērās strādājošie Latvijā un citviet atšķiras. Attieksme ir ļoti slikta, bet tas ir liels pluss uzņēmējiem, kuri var izkonkurēt pārējos. Pakalpojumu sfērā ir viegli izsisties. Cilvēki ir nelaipni, bet iemesls, protams, ir aldziņa.
I. Maķevics: — Es domāju, ka tas ir konkurences trūkums.
I. Krēķe: — Te droši vien jārunā arī par to, kādi ir pircēji. Latvijā, visticamāk, pārdevējas biežāk dzird lamāšanos. Uzturēt cilvēkus tādā līmenī, lai viņi būtu laipni, atbalstoši, smaidīgi — tas ir milzīgs darbs. To var izdarīt, bet cilvēki apkalpojošajā sfērā tā var strādāt maksimums piecus līdz septiņus gadus. To var izdarīt, bet tas maksā lielu naudu.
A. Mazjānis: — Pie darba gribēju piemetināt tikai to, ka mūsdienās ļoti populāri ir strādāt no mājām, darba vietu skaits pieaug un ļoti daudz biznesa iespēju ir internetā. Cilvēkus, kuri kaut ko tādu dara, vajadzētu piesaistīt pilsētai!
I. Sokolova: — Domāju, ka mums ir izdevies nodefinēt galvenās problēmas un iegūt pēc iespējas plašāku viedokļu loku, lai ar to pēc tam varētu strādāt. Nākamajā tikšanās reizē meklēsim risinājumus izvirzītajām problēmām!