«Man nav bijis darba, ko man nepatiktu darīt…»

Personības

Jana Kašlaja ir Talsu pirmsskolas izglītības iestādes «Zvaniņš» vadītāja jau trešo gadu. Viņa ir manāmi darbīga jauna sieviete, kura ne tikai izstaro sirsnību un vieglumu, bet zem sievišķīgā šarma spārniem paslēpies arī īsta vīra krampis, jo neatlaidība, mērķu izvirzīšana un sasniegšana ir viņas stiprais pamats. Ne velti arī 2013. gadā viņa ieguvusi Eiropas Gada cilvēka titulu par darbošanos ar jauniešiem. Tāda atzinība Janai grūtākos brīžos palīdzot atcerēties, ka ir cilvēki, kas novērtē viņu ne tikai mājās un ģimenē, un tas sildot sirdi un stiprinot pašapziņu.
Janas dzimtā vieta ir Kandava, un kāds brīdis bērnībā pavadīts pat mūsdienās cildenajā Rūmenes muižā. Ģimenē ir četri bērni, un Jana teic, ka augusi strādīgā un brīnišķīgā vidē, kas tālākai dzīvei bijis labs piemērs un balsts. Studiju laikā viņa mācījusies Liepājas universitātē un pēc beigšanas palikusi arī Liepājā dzīvot. Iegūta pirmsskolas skolotāja un konsultanta profesija psiholoģijā.
«Tā laikam ir mīlestība no Dieva puses, ka man nav bijis darba, ko man nepatiktu darīt. Kad tā ir paveicies, tad tie vārti visur paši veras vaļā. Un tu neapbižo ne sevi, ne citus un esi vienkārši laimīgs,» pie atziņas nonākusi Jana.
Janas dzīves gājumā ir brīdis,
kad studiju pirmajā gadā pieteikusies meitiņa un finiša taisnē klātienes studijās ieiets jau pavisam citā statusā. Tas bijis milzīgs pārbaudījums, kas arī licis samaksāt pēdējo pusdienu naudu auklītei, lai tiktu uz skolu, un mācījis gudri dzīvot naudas lietās, nepieķerties nekam liekam. Pēc tam Jana divus gadus strādājusi Liepājā par pirmsskolas skolotāju bērnudārzā, bet pēc tam — arī skolā, kā arī izveidots un vadīts jauniešu centrs. Bērnudārzā bijusi tā laime strādāt visās vecuma grupās par sporta skolotāju, un Jana ar smaidu neslēpj, ka tas viņai paticis vislabāk un bijis īpaši labs dzīves posms. «Es vēl šobaltdien brīnos, kā no tāda darba var aiziet. Tas ir priecīgs darbs, jo visiem bērniem patīk sportot,» viņa smej. Tāda izvēle izdarīta, lai būtu tuvāk mājām, tāpēc devusies strādāt uz skolu, kurā mācījusies arī meita. Tālāk ceļš vedis uz Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolu, kur strādājusi par sociālo pedagoģi. Iegūts arī maģistra grāds jaunatnes lietu un karjeras speciālista profesijā. Jana saka: «Man liekas, ka tas arī ir brīnums, ka skolas laikā mani ievirzīja jauniešu starptautiskā programmā «Award», un tas darbs man padevās ļoti viegli. Cilvēki, kas bija man apkārt, pamanīja, ka šī lieta ļoti veiksmīgi aiziet, tādēļ piedāvāja jauniešu centra iesākšanu no nulles, atklāšanu un vadīšanu. Tas man ir kā mīlestības bērns — esmu bijusi ar to kopā no autiņiem līdz lielajam multifunkcionālajam centram. Es, protams, nebiju galvenā projekta rakstītāja, bet biju tā visa sirds,» Jana turpina, piebilstot, ka šo sirdslietu tomēr nācies atstāt un doties citā virzienā, jo iegādāts īpašums Talsos. Ļoti gan gribējies braukt uz darbu Kandavā, bet vīrs pamudinājis piedalīties konkursā par bērnudārza vadītāja vietu, jo tas bijis turpat blakus. Redzot, ka sievai sirdī tuvs pašreizējais darbs, vēl smaidot piemetinājis, ka nav jau obligāti jāvinnē, vajag tikai piedalīties.
Lēmumu pieņemt bijis grūti,
bet pēdējos datumos, kad bija jāiesniedz dokumenti, Jana tomēr saņēmusies ar domu: «Nu pamēģināšu! Un, ja nevinnēšu, vismaz ar mierīgu sirdi varēšu strādāt savā vietā.» Jana atklāj, ka vienmēr pret visiem bijusi godīga, tāpēc aizgājusi pie savas vadītājas un pateikusi par plānu piedalīties konkursā. Priekšniecei acīs bijušas asaras, bet viņa devusi savu svētību, sakot: «Ja tu startēsi, es iedošu savu ieteikuma vēstuli, jo to tu esi pelnījusi.» Saņemot ieteikumu, bija novēlies smagums, un nu jau ar mazliet vieglāku sirdi Jana iesniegusi dokumentus un arī uzvarējusi. Bijis ne īpaši viegli pamest iepriekšējo darbavietu, bet viņa sapratusi, ka tas ir tāpat kā ar bērnu — bija pienācis laiks to atlaist. Jana joprojām seko līdzi jauniešu centra aktivitātēm, jo tas viss ir tik tuvs un kopā pavadīts labs laiks, daudz kas paveikts. Bet pati trakākā lieta bijusi skeitparka izbūves projekts, jo par skeitparkiem Janai nebijusi nekāda saprašana, bet nebijis glābiņa no jauniešiem, un vienmēr bijis jautājums: «Jana, kad būs skeitparks?» Uzticamas un draudzīgas attiecības ar saviem jauniešiem Janai ir joprojām. Viņa saņem arī sveicienus dzimšanas dienā, kad zvanītāju balsis ir jau grūti atpazīt, jo jaunieši pieauguši. Tie esot brīnišķīgi brīži.
«Kad jaunieši aizgāja mācīties uz Rīgu, bet, atbraucot mājās, ar visām somām atnāca pie manis, es jutos kā viņu mamma,» smaidot priekā dalās Jana. Ir reizes, kad tiek atbraukts ciemos arī uz Talsiem. Uz jautājumu, kāpēc Janai sirdī tik tuvi ir bērni un jaunieši, viņa saka: «Man patīk tas, ka ar viņiem ir ļoti godīgas attiecības. Bērns ir tīrs. Viņš ir emocionāli tīrs. Ja viņš ir dusmīgs, tad ir dusmīgs, bet viņā nav nekādas viltības un ļaunuma. Es vispār ļoti dusmojos uz cilvēkiem, kas slikti izturas pret bērniem. Man liekas  — tāpat jau dzīvē būs visādas likstas, tāpēc tagad pēc iespējas vairāk ir jāparāda mīlestība, jāsaudzē un jāsargā. Cik tu labo dzīvē bērnā ieliksi, tik tas nāks atpakaļ, cik tu slikto ieliksi viņā, tik arī tas nāks ārā,» sapratusi Jana. «Protams, nevar bērnu pasargāt no vecāku šķiršanās lietām, ja tā nu tomēr ir sanācis, bet bērnu mīlēt mums taču nav aizliegts — vienalga, vai esi auklīte, sētnieks vai apkopējs. Ja tu mīli, viņiem ir cita attieksme. Mēs nevaram pārveidot visu pasauli, bet mēs varam darīt no savas puses visu iespējamo sev visapkārt,» turpina Jana Kašleja, kas augstu vērtē spēju būt uzticīgam sev pašam, jo liekulības pasaulē tāpat ir gana.
Uz bērnudārzu «Zvaniņš»
Jana atnākusi strādāt ar lielu optimismu, bet emocijas bija jāpiezemē un jāiepazīstas ar kolektīvu un lietu kārtību. «Protams, nevar noliegt, ka es jau pēc pirmā gada mēģināju pārliecināt, ka vajadzīgas pārmaiņas kaut kādās lietās. Ir svarīgi skatīties nākotnē. Kā bērnus audzināja senāk un kā tagad — tās ir divas dažādas lietas. Un man ir milzīgs prieks, ka, neskatoties uz kādām grūtībām, nevar pateikt, ka neko nesaprotu, jo darba stāžs pedagoģijā man ir divdesmit gadu. Lēnām sāku un sapratu, ka iesākumā cilvēkiem ir grūti uzticēties, un arī man varbūt ir tāpat, un sastapos ar realitāti — man likās, ka dzīvē esmu daudz ko izdarījusi, apliecinājusi un apzinājusi sevi, bet, atnākot jaunā vietā, tomēr nesanāk tā, kā gribi. Tas ir liels izaicinājums. Esmu stratēģe. Man patīk kā Napoleonam izdomāt plānus — patīk plānot ilgtermiņā. Un es uzburu ainas, ko gribu redzēt, un tā idejas arī realizējas, un esmu laimīga,» atklāti stāsta Jana, kas agrāk sniegusi arī individuālas karjeras konsultācijas un pati sapratusi, ka mērķim nav jābūt tādam — uz dzīvību vai nāvi, bet bez mērķa nevar. Visās situācijās ir jāizvērtē cilvēka mērķi, kāpēc viņš ir darījis kaut ko labu vai sliktu. Jāizvērtē motivācija. Tad atnāk lielāka skaidrība. Jana teic, ka ienākšana «Zvaniņā» iesākumā nav bijusi viegla, jo viņa atnākusi arī no vienas pašvaldības uz otru, kur sistēmas atšķiras, par ko bijis liels pārsteigums, un licies, ka nedzīvojam pat vienā valstī, bet ir atbalsts un pretimnākšana, ja cilvēks pats iet un runā.
Jana atklāj, ka viņas vadītajā pirmsskolas izglītības iestādē visupirms svarīgi ir tas, kā jūtas bērns, tad svarīgs aspekts, kā jūtas vecāks, jo iestāde jau nestrādā pati par sevi, bet bērniem un vecākiem. Un šī sapratne arī uzreiz izmaina visu domāšanas sistēmu. «Esmu pateicīga par kompetenču izglītības sistēmu, jo tā nāk bērnam par labu, kaut arī mums ne vienmēr tas ir viegli un ērti. Ilgus gadus bērns nebija centrā — bija skolotājs vai audzinātājs un iestādes vadītājs… Tagad viss mainās. Līdz ar to vadītājam sanāk arī iet pa grupām un draudzēties gan ar bērniem, gan ar vecākiem, cik vien tas iespējams,» bilst Jana, turpinot, ka trešais svarīgais balsts ir darbinieku kolektīvs, kurā ir ļoti dažādi un interesanti cilvēki. «Visi sākam skaisti pierīvēties, un nu mums ir kopīgi mērķi. Ne vienmēr ceļš ir gluds, bet es tā ļoti mērķtiecīgi, ar saprātu esmu nolikusi, ka mans atspēriena punkts būs pieci gadi, kad varēs pateikt, ka ir labs starts un var iet uz priekšu, jo viena veiksme vai viena neveiksme neko neliecina, — ir jāpaskatās ilgtermiņā. Un man ļoti patīk visu analizēt. Arī neveiksmes. Tā ir viena no nejaukākajām manām rakstura īpašībām — es vienmēr analizēju, kas bija jādara citādāk. To man iemācīja viena no manām priekšniecēm. Svarīgi ir paskatīties paškritiski uz sevi, jo tad, kad dzīvo iedomu mākonītī, tad tā arī dzīvo un patīc varbūt tikai sev,» pārdomās dalās Jana.
Pirmsskolas izglītības iestādes «Zvaniņš» vadītāja neslēpj prieku par lielisko sadarbību ar vecākiem un vecāku padomi. Jana vienmēr dzīvojusi pēc principa, ka nav tikai jāatnes un jāsagādā, bet ir moto: ejam kopā un darām! Viņa iet arī talkās. Un visas dzīves gājums ir saistīts ar ekoloģiskām lietām, kas ir ietekmējis arī bērnudārzu, jo nupat tas arī ticis pie Eko skolas karoga, un plānoti arī atklāšanas svētki, kas pašiem ir liels piedzīvojums. «Ļoti svarīgi, ka šajā mērķī mēs ar vietnieci mācību darbā varējām vienoties un iet uz mērķi kopā — ar sētnieku, kolēģiem un bērniem, jo visi strādāja,» prieku neslēpēj Jana. Viņa smejot turpina, ka ir svarīgi rūpēties par vidi, bet pavisam radikāla gan neesot. Viņa mīl braukt ar velosipēdu, bet automašīnu arī nevar izslēgt no dzīves, jo uz Rīgu ar kājām iet īsti negribas un matiem šampūns arī prasoties. Visam jāpieiet saprātīgi.
Visā ir jābūt balansam
Jana pastāsta, ka piekopj aktīvu dzīvesveidu. Un arī vīrs ir saistīts ar sportu. «Es ļoti mīlu laivot, braukt ar riteni un peldēties. Grūti pat pateikt, kāpēc šī patikšana. Bērnībā augu kopā ar diviem vecākiem brāļiem, un man nācās darīt arī visādas puišu lietas. Tāpēc arī šobaltdien pamanu, ka ar vīriešiem man ir vieglāk kontaktēties nekā ar sievietēm, jo viņiem viss ir skaidri un konkrēti. Man ļoti, ļoti patīk pirtis — tā man liekas svētība. Un pastaiga gar jūru. Man liekas, ka visā ir jābūt balansam. Ja darbā esi aktīvs un kustīgs, tad tam balansam ir jānāk no dabas — mierā, klusumā,» saka Jana, piemetinot, ka viņai sirdij tuva ir arī pareizticīgo baznīca, kur var atgūt mieru un prieku. Visas šīs lietas viņai dzīvē ir svarīgas, tāpat arī liela nozīme ir brīvprātīgajam darbam.
Jana neslēpj, ka dzīvē piedzīvoti arī daudzi kritieni un ne viss viegli padevies, bet bez tādām neveiksmēm nebūtu arī milzīgas veiksmes. «Protams, ļoti brīnišķīgi ir piedzimt ģimenē, kur visas iniciatīvas tiek atbalstītas un vari izvēlēties, ko darīsi un ko ne, bet tas, ka kaut kas tāds nav bijis, nav liedzis man tagad darīt to, kas man patīk,» viņa turpina un piebilst, ka tagad ir piemērs arī savai meitai, kas agrāk teikusi, ka nekad nestrādāšot ne skolā, ne bērnudārzā, ne jauniešu centrā. Meita tagad sākot saprast, kā tas ir, ka mīli citus cilvēkus.
Janas sirdslieta ir bērnudārza nometnes. «Mēdz teikt, ka ar bērniem jāpatērē daudz enerģijas, kā tas arī ir, bet viņi tajā pašā laikā iedod tādu gandarījumu, ar ko pietiek veselam gadam,» saka pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja, priecājoties, ka pilsētas pārvalde piešķir finansējumu un atbalsta. «Kad notiek nometne, tad arī nāk vecāki parakstīt līgumus, un es jau esmu aizmirsusi, ka esmu saģērbusies, piemēram, par indiāni. Tad nu sēžu nopietni ar basām kājām, gaidot, kad vecāki parakstīs visu, un, kad paskatos spogulī, tad tik attopos, kā izskatos, un jāpasmejas. Nedrīkst pazaudēt rotaļīgumu dzīvē! Nekad to nevajag! Cik superīgi ir pensionāru ballītēs, kad aizej un redzi, kā viņi priecājas,» sajūsmā dalās Jana.

Jana no Stīva Džobsa, datortehnoloģiju kompānijas dibinātāja, mācījusies kanonu, kas ir noderīgs visiem un ir bijis viņas veiksmes atslēga: ja tu gribi kaut kur strādāt un kaut ko darīt, tev to darīt patiešām ir jāgrib. Ir jāgrib nākt uz darbu un ir jāgrib strādāt. Es vienmēr, parunājot ar cilvēkiem, pavēroju, vai viņam mirdz acis par to, vai ne — tas daudz pasaka priekšā.