Kādreiz vēsturniekiem būs materiāls pētījumam

Viedokļi

«Cilvēks labās dienās neaug. Viņš aug tikai bēdās.» Pieredzes mācīta, varu pat parakstīties zem šīs baptistu mācītāja Edgara Godiņa atziņas, piebilstot — aug arī būtiskas izvēles priekšā. Par garīgo augšanu un nobriešanu mums katram būtu savs stāsts.
Nopietna garīgās augšanas mācība bija Atmoda. Vieni teica: beidzot… Citi pašapzinīgi pauda, ka nekāda vispārēja atmošanās nav bijusi vajadzīga, jo sevī jau sen izlobījušies no piespiedu čaulas un dzīvo garīgi brīvas personības dzīvi. Citi gluži instinktīvi ļāvās straujajai notikumu attīstības vērpetei un manīgi pieķērās apstākļu piespēlētai izdevībai pakāpties augstāk, nekā jebkad agrāk būtu spējuši. Redzot un izprotot šādu cilvēku domu gaitu, nepārprotami jūtams, kurš ērti mācēs iekust arī pilnīgi citos eksistences noteikumos, ja notiks atkal kāda revolūcija.
To, ka esam atguvuši vai ieguvuši brīvību, nu jau mākam pateikt, naktī pamostoties. Nediskutēju ar cilvēkiem, kuri sarunās iekaist, cenšoties pamatot, kāpēc padomju laikā dzīve mums bijusi labāka, stabilāka, prognozējamāka. Klausos un, kā reiz man mācīja kāda psihoterapeite — domās aizšauju sev pamatīgu «miera laika» krāsns šīberi priekšā. Lai pret šādi uzbūvēto necaursitamo sienu nobirst zemē vārdu gūzma, kuras jēgai pilnīgi nepiekrītu, mani emocionāli neievainodama. Vai ir kas dārgāks par brīvību? Par iespēju ceļot, kur sirds velk un deguns rāda? Par iespēju iegūt ļoti labu izglītību ļoti labās pasaules mācību iestādēs? Par iespēju sevi attīstīt, darīt un izvēlēties? Arī par iespēju paust savu viedokli jebkurā sabiedrību skarošā jautājumā, nebaidoties tikt represētam vai citādi fiziski un morāli sodītam.
Muļķīgi būtu teikt, ka tikai ar interesi sekoju līdzi notikumu attīstībai Talsu kaimiņnovadā. Tverot katru jaunu informāciju, rodas ne tikai neizpratne par divu pagastu sabiedrības mazās — lokālās atmodas, bezspēcību patvaldības (nē, nepārrakstījos) priekšā, bet arī viegli neatbildamais jautājums: «Kas notiek Latvijā?» Protams, nenāks vairs piektais gads, asins lieti nelīs, galveno pārvaldes centru kā visa ļaunuma un netaisnības ligzdu nesvilinās. Vēsturei paliks fakts, ka ieturētais savrupnieks, kā bieži vien raksturo ziemeļkurzemnieku, spēj daudz ko izturēt, bet netaisnību — nu nē, tas ir pāri viņa izpratnei par brīvu pilsoni brīvā, demokrātiskā valstī.
Nospiedumi, lai kā arī viss atrisinātos, paliks ne tikai vietējā, bet arī visas Latvijas pēcatmodas perioda vēsturē. Vēlākajiem pētniekiem būs daudzslāņains materiāls, nemaz nevajadzēs, kā tagad arheologiem, dzīvi pirms gadu tūkstošiem skribināt no atrastām kripatām kapu laukos, ateju bedrēs un sadzīves atkritumu slāņos bijušo miestu teritorijās un bijušo lauku sētu vietās. To, ka šādās cīņās uzskatu un principu asās sadursmēs salūst ne viens vien cilvēks, vai to kaut kad kaut kas kaut kur maz piefiksēs?
Cauri gadu gadiem mūsu zemē izdzīvojušas Dzejas dienas. Tajās, kā likums, sevi koši parāda dzejdaru jaunā paaudze. Lecīga, gudra, dzīves prozas neaizlauztiem spārniņiem, aizkustinoši trauksmaina. Tomēr joprojām dzejas un labas literatūras daudzinājumā godina Raini. Ne to — aukstā akmenī kaltu galvaspilsētas parkā, obligāti apgūstamo klasiķi skolu programmās, bet filozofu, nākotnes cilvēka ideāla meklētāju. Vairākas viņa uzrakstītās rindas iedzīvojušās tautā, kļuvušas par sakāmvārdiem, mums pašiem pat neatskārstot pirmavotu. Nu, kaut vai šī: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies.» Tulkojiet katrs pēc savas izpratnes. Nekā aizskaroša, nekā provocējoša.