«Katram vajag darīt to, kas viņam šķiet svarīgākais un vajadzīgākais»

Kultūra

Pagājušajā sestdienā Talsos norisinājās XXI Kurzemes dzejas dienas ar vadmotīvu «KĀP[un]NES!», piepildot pilsētu ar radošiem ļaudīm. «Talsi un Kurzeme ir tik gleznaina un tik pārsteigumu un dziļuma pilna, ka šeit nemaz nav iespējams nebūt radošam. To apliecina ļoti daudzie dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki šajā Latvijas pusē,» vērtēja žurnāliste Ina Strazdiņa, atklājot sarunu ar Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Arno Jundzi.
«Mums polittehnologu un populistu laikmetā reizi gadā vismaz nedēļu vai pusotru gribas patieso vārdu iegūt, un Dzejas dienās tas patiesais vārds vienmēr mīt,» sprieda A. Jundze. Viņš pats gan vēl neesot dzejnieks, bet norādīja, ka par tādu nekad nav par vēlu kļūt. Daudzi arī kļūst — vismaz, spriežot pēc grāmatu ražas, kas bijusi iesniegta Dzejas dienu balvai, iznāk ļoti daudz dzejas grāmatu, un ne jau tikai kādās noteiktās Latvijas vietās. «Domāju, ka dzejā nav reģionu, nav lielpilsētu vai provinču. Vietai nav nozīmes. Iedomājies, dzejnieks brauc no Rīgas uz Ventspili, pa ceļam autobusā atnāk dzejas rindas. Kurā ģeogrāfiskā vietā tad tā dzeja ir atnākusi? Dzejai nav robežu,» vērtēja A. Jundze.
Varot pat teikt, ka dzejai nav laika robežu, jo tās radītāji zināmā mērā pildot pareģu funkcijas. «Tas attiecas ne tikai uz dzeju, bet ārkārtīgi arī uz prozu, — šobrīd ļoti biedējošā veidā piepildās zinātniskā fantastika, ja lasām grāmatas, kuras latviski tika izdotas pirms 40 vai 50 gadiem. Arī dzeja ir savā ziņā ļoti pravietiska. Domāju, ka dzejnieki jūt to globālo ritējumu un izmaiņas, kas notiks. Ne jau velti Rainis savulaik radīja «Daugavu»! Kaut kas tur ir. Viņi prot pieslēgties, viņiem ir intuīcija, kaut kas, kā mums nav. Tā arī viņi nāk kā tādi pravieši, jautājums — vai mēs viņus saprotam?» A. Jundze aicināja aizdomāties. Iepriekš pieminēto Raini, kurš bijis impulss Dzejas dienu aizsākumam, mūsdienās staipot uz visām pusēm kā tādu košļājamo gumiju. «Laikam jau katrai tautai ir tādi garīgi skolotāji, un mums ir Rainis. Katrai tautai ir tādi savi raiņi — vienai tas varbūt ir prozaiķis, citai — komponists, vēl kādai — dzejnieks. Domāju, ka Rainim bija tā pareizā jušana, pareizais nervs. Tas, ka viņš gribēja būt politiķis un visas Eiropas prezidents vairāk, nekā rakstīt dzeju. Tas viss radīja to viņa nojautu, pasaules redzējumu. Var jau teikt, ka viss, ko viņš darīja, nebija tik labs un pareizs, bet viņš tik un tā ir mūsu simbols. Viņš ir izveidojis valodu savā ziņā. Kad pasakām «mīl», neviens nedomā, ka to Rainis ir izgudrojis, jo — kā tad mēs atzināmies mīlā pirms Raiņa? Daudz ir tādu vārdu, ko viņš ir radījis un ieviesis mūsdienu leksikā, kas tagad liekas ļoti dabiski, protams, arī vārdus, kas tādi nešķiet. Tāpat par idejām, piemēram, «Zelta zirgs». Padomājiet, kādas asociācijas nogāžas pāri galvai! Kas tik nav saistīts ar mūsdienām! Tāda fenomenāla spēja radīt gan idejas, gan vārdus,» atzina A. Jundze.
Garšīgais rakstīšanas process
Arī viņam pašam ir savs ceļš rakstniecībā un literatūrā. «Par pirmajām rindām neatceros, bet kaut ko skolā mēģināju rakstīt. Man nebija tā: ja nerakstīšu, tad nomiršu. Patiesībā rakstīšana ilgu laiku nebija tas, ko vēlējos darīt, bet laiks pats tevi noliek tajā vietā, kurā esi. Atklāti sakot, procesā reizēm ceļš ir garšīgāks par rezultātu, un tā sajūta, ka ceļu ej, ir nesalīdzināmi svarīgāka par kādu uzrakstītu vai neuzrakstītu grāmatu. Vismaz man tā ir. Protams, uzrakstīt grāmatu ir gandarījums, tas ir ļoti labi, bet ceļš noteikti ir interesantāks — tas, ko nevari nevienam parādīt vai izstāstīt,» savu pieredzi atklāja A. Jundze.
Kā dzejnieki apgalvo, ka dzejolis viņus urda, līdz tas tiek uzrakstīts, arī grāmatas nākot gluži vai bīstamā veidā. «Ir štruntīgi! Braucu mašīnā pie stūres, un pēkšņi — bankš! — kāda nodaļa pa galvu jaucas tā vietā, lai ļautu man skatīties uz zaļo vai sarkano gaismu. Tas patiesībā ir diezgan riskanti. No tā nekādi nevar izvairīties. Ir bijis pat tā, ka savu romānu nosapņoju, rakstu 20 stundas no vietas, paguļu un nākamo nodaļu nosapņoju. Kamēr no rīta silst kafija, jau sāku rakstīt. Kaut kā no tā ir jātiek vaļā. Nevar staigāt ar to apkārt. Nezinu, kas notiktu, ja nedabūtu to ārā no galvas,» neslēpa A. Jundze. Toties, kad grāmata ir pabeigta, varot vienkārši sēdēt un labi justies, līdz nākamajam savādajam stāvoklim. Par to viņš sacīja: «Kad grāmata iznāk, vēlos sēdēt laukos viens pats un nevienu nesatikt pāris dienas. Tas ir tāds jocīgs stāvoklis, kuru grūti aprakstīt, bet labāk nevienu nesatikt.»
Jāizkāpj no pamperiem
«Var jau tā, kā reizēm daži kritiķi no gada balvas žūrijas, apgalvot, ka prozā nekā nav, bet varbūt vajag lasīt citām acīm. Domāju, ka pamazām viss attīstās, un vajadzētu arī kādā vieglā žanrā, piemēram, kriminālromānos, notikt kādam kvalitatīvam lēcienam. Tā masa ir liela, ir stipri stāsti, labi romāni pēdējā laikā.
Tas ir gaumes jautājums. Man šķiet, ka objektīva vērtēšana nav iespējama. Bieži vienam kāda grāmata ir gadsimta notikums, otram — nekas sevišķs. Uldis Bērziņš ir labi teicis: «Ja tev nepatīk mana grāmata, ko tur ar viņu mokies? Re, te plauktā ir tūkstošiem grāmatu, pieej un paņem nākamo! Ja tev tā patiks, ļoti labi! Ja ne, ņem nākamo, līdz atradīsi to, kura patiks. Varbūt pēc desmit gadiem mana grāmata tev būs tā īstā.»,» dzejnieku un tulkotāju citēja A. Jundze.
Viņš uzsvēra, ka savus literatūras darbus var izdot jebkurš. «Brīva valsts. Aizej uz bibliotēku, nopērc ISBN kodu, uztaisi tekstu, izvēlies vāciņu, un viss kārtībā. Tikai — vai viss, kas tajos vākos, ir labs? Bet, protams, ir labi, ka ir šī brīvība, nevis jāiet lūgties, un tevi gadiem neizdod. Šo demokrātijas doto iespēju, ka ikkatrs var būt izdevējs, vislabāk var izmantot autori, kas to labi dara, jo tas vairo lasīšanu,» salīdzināja A. Jundze.
Viņš minēja virkni iespēju, kur jauni dzejnieki var doties pie jau pieredzējušajiem, lai pamācītos. «Ja jūs gribat padomu, tad vienmēr ir iespēja, bet nevar jau arī mūžīgi mācīties. Kādā brīdī ir jāizkāpj no mazajām bikšelēm, no pamperiem un jākļūst par to, kas tu esi. Latviešiem ir ļoti nobradāta pašapziņa, ļoti iedzīta stūrī. Vienmēr ir tā sajūta, ka nekas neesam: «Ai, mēs, maza tauta, ko tad mēs…» Ja pašapziņa būtu lielāka, būtu arī daudz vairāk talantu. Mēdz teikt, ka ar avīzi var nosist cilvēku. Ar kritiku arī! Bet, ja tev netrūkst pašapziņas, tad ar avīžu blāķi tikai fiziski var tevi nosist,» atgādināja A. Jundze.
Ne iedvesmu, bet darba iespējas
I. Strazdiņa jautāja, kas mainās cilvēkā, kad viņš raksta un kad viņš lasa. «Brīdī, kad lasi, smadzenes darbojas aktīvāk. Piemēram, kad Žils Verns rakstīja par Haterasa ceļojumu uz Ziemeļpolu, viņš atradās Parīzē, siltumā un saķēra plaušu karsoni no aprakstītā aukstuma! Es arī drebinājos, lasot to stāstu, jo tiešām radās sajūta, ka apkārt ir sniega kalni un ledus aukstums, lai arī pats neesmu tur nekad bijis. Ir veikts zinātnisks pētījums, eksperimenta dalībniekiem skenējot smadzeņu aktivitāti, kamēr viņi lasījuši nodaļu, kurā Harijs Poters slīkst. Visiem dalībniekiem tajā brīdī aktivizējušās smadzeņu daļas, kuras atbild par peldēšanu,» gandrīz vai šokējošo vēsti atklāja A. Jundze.
Par to, ar kādu mērķi raksta pats, viņš apliecināja: «Ja rakstu ko vieglu, tad daru to ar mērķi, lai cilvēkiem būtu ko lasīt pēc grūtas darbadienas un atpūsties no visiem mobingiem dienas laikā. Ja rakstu ko nopietnu, tad gribu runāt par galveno, svarīgāko. Vai tas izdodas, lai vērtē lasītājs. Katram vajag darīt to, kas viņam šķiet svarīgākais un vajadzīgākais. Pat, ja nesanāk, vajag mēģināt. Lai tajā brīdī, kad aiziesi pie Svētā Pētera, viņš nesaka: «Nu, tu, draņķi, tev vajadzēja uzrakstīt sešus romānus, bet tu neko neuzrakstīji!»»
Saņēmis iedvesmas vēlējumu, A. Jundze atvairījās: «Prozā vajag novēlēt darba iespējas. Ar iedvesmu nekur tālu nevar tikt — vajadzīgi dzelzs nervi un bleķa pakaļa, lai nosēdētu tās visas garās stundas un katru dienu rakstītu. Tā ir vienīgā iespēja. Ja tu raksti tikai reizi gadā, tu neesi prozaiķis.»