Dievs spēj atjaunot visu

Personības

Katra pāra dzīvē pienāks brīdis, kad viens vai abi nejutīs neko, un tad jāizdara izvēle mīlēt. Daudzi laulību uztver kā biznesa darījumu, kurā meklē, kā iegūt labumu tikai sev, bet laulība — tā ir nodošanās otra cilvēka labā. Lauras un Dzintara Freimaņu laulībai ir divi iesākumi, kas šķiet neticami un pārsteidzoši.
Laura un Dzintars iepazinušies ļoti sen, jo viņiem bijuši kopīgi draugi, bet tolaik katram jau bijušas attiecības. «Mūsu draudzība sākās internetā, jo Dzintars dzīvoja un strādāja Norvēģijā, taču es biju Latvijā — tikko pabeigusi vidusskolu, audzināju savu pusotra gada veco dēliņu no pirmajām attiecībām. Tā kā nebijām pilnīgi svešinieki, tad šāda veida sazināšanās internetā mani nebiedēja,» pastāsta Laura. Viņa piemetina, ka pirmā dzirkstele bijusi jau krietni pirms uzsāktas attiecības, bet, tā kā Laura bijusi aizņemta, ātri no tām simpātijām centusies atbrīvoties. Dzintars saka — viņu piesaistīja Lauras humora izjūta, skaistais smaids un atklātība, bet Laura neslēpj, ka Dzintars viņu pievilcis ar jautrību un labsirdību. Viņu nebaidījis arī fakts, ka Laura jau ir mamma. Padraudzēties sanācis tikai mēnesi, kad Dzintars atbraucis atvaļinājumā uz Latviju. Viss noticis tik strauji, ka mēneša beigās Laura ar dēlu Aleksu devusies viņam līdzi uz Norvēģiju, jo Latvijā tolaik dzīvošanas iespējas nav šķitušas cerīgas. Šodien viņi saprot, ka tas bijis daudz par strauju un nepareizā kārtībā. Drīz vien pieteikusies meitiņa Emīlija, bet laulība ar Dzintaru tikusi slēgta tikai tad, kad Emīlijai bija divi gadi.
«Pirmā lielā krīze attiecībās
bija mēnesi pēc Emīlijas dzimšanas, jo straujais sākums, Dzintara nakts darbs un grūtniecība darīja savu. Daudz bija strīdu par Aleksa audzināšanu, jo tajā laikā Dzintars bija netaisns, un tik stingras metodes divgadnieka audzināšanā man nebija pieņemamas. Attiecības, protams, kļuva vēsākas,» pieredzē dalās Laura. Viņa pamanījusi, ka Dzintars internetā sarakstās ar citām, bet pati savas bēdas sākusi slīcināt seriālos. «Tas bija diezgan smags laiks, jo biju viena svešā valstī, bez ģimenes, nodota, bez savas naudas un ar kauna sajūtu, kas liedza meklēt palīdzību. Piedevu un centos aizmirst. Domāju: «Man ir divi bērni, katrs no sava tēva. Kur gan es tāda iešu un likšos?» Sekoja bildinājums un laulības. Tajā laikā arī atgriezāmies Latvijā,» turpina Laura.
Laulības, balta kleita — tas ir katras meitenes sapnis. «Salaulājāmies baznīcā. Jāatzīst, ne jau tāpēc, ka biju ļoti ticīga. Man nepatika dzimtsarakstu nodaļa, baznīcā likās tā šikāk. Pirmie mēneši sajūsmas iespaidā, protams, bija skaisti. Jūties kā pēc paaugstināšanas amatā: no draudzenes statusa uz sievas. Dzintars atgriezās Norvēģijā, jo darbu atrast nespējām un iekrājumi gāja uz beigām. Iespējams, šis attālums arī nebija veselīgs,» vērtē Laura. Pēc laika Laura ar bērniem atkal pārcēlusies uz Norvēģiju, jo abi sapratuši, ka dzīvot šķirti nevar. Tomēr tur viņa spējusi izturēt tikai trīs mēnešus, un šo posmu viņu attiecībās varēts dēvēt par beigu sākumu. Dzintars daudz strādājis, Laura pastāvīgi bijusi viena ar bērniem, un, redzot, cik ļoti šāds ģimenes dzīvesveids atstāj sliktu iespaidu uz Aleksu, pieņēmusi lēmumu atgriezties Latvijā.
«Biju tik iztukšota, ka meklēju mierinājumu visur — filmās, seriālos, spēlītēs… Darīju visu, lai aizmirstu, cik nožēlojami jūtos un cik ļoti sāp sirds par savu dzīvi,» dalās Laura. Kādu laiku palīdzējusi arī sarakste ar cilvēku, kurš bijis līdzīgā situācijā, bet no Dzintara viņa sākusi attālināties arvien vairāk. «Sarunāties mēs nemācējām, un tā bija lielākā problēma. Nekas netika risināts, nekas netika izrunāts, bet man to vajadzēja tikpat ļoti, kā elpot. Pārstāju teikt, ka mīlu. Atgriezos Latvijā. Viņš palika Norvēģijā. Tajā brīdī man bija vienalga. Mana prioritāte bija bērni un tas, lai viņi ir mājās, ģimenes lokā. Sāku slīgt depresijā. Pēc vairākiem mēnešiem atgriezās arī Dzintars. Neteikšu, ka tas mani iepriecināja. Drīzāk dzina izmisumā. Biju nomākta, depresīva un jau ar pašnāvnieciskām domām. Neredzēju vairs nekam jēgu. Katru dienu manī viss sāpēja, un es nezināju, ko ar to darīt,» Laura atceras.
Drīz pēc tam viņa sākusi
strādāt pie kādas sievietes, nenojaušot, ka šīs sievietes parādīšanās viņas dzīvē būs daļa no gaidāmā brīnuma. Izrādījies, ka Lauras darba devēja ir kristiete. Kad Laura viņai jautājusi par psihologu pakalpojumu iespējām Talsos, viņa piedāvājusi savu palīdzību. «Man tik ļoti sāpēja, ka bija vienalga, kas man palīdz, galvenais bija, lai sāpes kāds aizvāc. Pirmo reizi kādam stāstīju par visu, bet darba devēja dalījās ar vēsti par Jēzu. Daudz ko no tā visa nesapratu, bet pieņēmu, jo sapratu, ka ļaunāk jau nevar vairs būt. Sarunas pagāja nemitīgā raudāšanā un lūgšanās, nesot pārdabisku mieru, kas tik ļoti man bija vajadzīgs. Pēc pusgada sāku apmeklēt draudzi. Varētu domāt, ka ar to stāsts beidzās, un ģimenē viss sakārtojās, bet tā nebija,» nenoliedz Laura.
Viņa nav redzējusi iespēju ko labot attiecībās ar Dzintaru, bet par katru cenu vēlējusies atjaunot to, kas beidzies pirms daudziem gadiem, — attiecības ar dēla tēvu. «Par to man šodien ļoti žēl, jo manas stūrgalvības dēļ cieta citi cilvēki, it īpaši bērni,» pieredzē dalās Laura. Pēc aptuveni gadu ilgas mocīšanās viņa iesniegusi tiesā šķiršanās dokumentus, jo pie notāra Dzintars atsacījies iet. Process ildzis aptuveni pusgadu, līdz 2017. gada septembrī pāris bijis oficiāli šķirts. «Beidzot it kā biju brīva no tā, kas mani toreiz mocīja, bet tas neko neatrisināja,» turpina Laura.
Dzintars ļoti vēlējies visu labot — viņš lūdzis Dievu, gavējis, nesis Laurai ziedus un dāvanas… Lauras došanās citā virzienā, protams, viņā radījusi daudz sāpju. Viņi abi bijuši draudzē, šķiršanās nav šķitusi kristiešiem pieņemama iespēja, tāpēc notikusi nemitīga skaidrošanās, kurā ticis iejaukts arī Dievs, lai gan runa bijusi par Lauras lēmumu. «Es tajā laikā ļoti iemīlēju Jēzu, taču nevēlējos neko dzirdēt par Dzintaru un nepieņēmu to, ka Dievs varētu gribēt, lai mēs esam kopā. Mēs bieži strīdējāmies, sāpinot viens otru. Viņš bija visur, un viņa klātbūtne mani tracināja,» stāsta Laura.
Dzintars nāk no kristīgas ģimenes,
taču, neskatoties uz vecāku priekšzīmīgo dzīvesveidu, viņš dzīvojis tāpat kā lielākā daļa cilvēku. «Nevaru teikt, ka Dievam neticēju. Zināju, ka Viņš ir, taču — tur, kaut kur augšā, bet es — te, lejā, un mēs kaut kad augšā tiksimies. Dievu, atklāti sakot, nemeklēju pat tad, kad vairs nebija vēlmes dzīvot,» pastāsta Dzintars. Drīzāk bijis tā, ka Dievs atradis Dzintaru, — viņa darba devēja pazinusi Dievu un dalījusies savā pieredzē.
Par Lauras sirdi Dzintars cīnījies divus gadus, nemitīgi esot lūgšanās kopā ar citiem, kas viņu balstījuši šajā laikā. Laura atgriešanos pie Dzintara pat domās nav pieļāvusi. «Pēc laulības šķiršanas biju jau nolēmusi sākt citas attiecības. Domāju, ka divi gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai nu beidzot visi liktu mani mierā. Manī bija daudz aizvainojumu un nepiedošanas. Biju ieņēmusi aizsardzības pozu pret ienaidnieku, kurš šajā gadījumā bija Dzintars. Tad pienāca diena, kad viņš beidzot padevās, — atdeva visu Dieva rokās un pats vairs nemēģināja mani pārliecināt. Kāds Dieva vīrs gan Dzintaram bija teicis vēsti no Dieva, ka gada beigās viņa ģimene tiks atjaunota, tomēr viņam vairs nebija spēka,» secina Laura.
Dzintara dzīvē parādījusies cita meitene, kristiete, un viņi sākuši draudzēties. Kad Laura to uzzinājusi, jutusies priecīga, jo licies, ka viņa beidzot ir pilnīgi brīva. «Nolaidu savus aizsardzības vairogus, jo ienaidnieka vairs nebija, un Dievs beidzot spēja tikt pie manas īstās būtības. Pēc kādām nedēļām jutu, ka sāk atgriezties sāpes. Sliktākais bija tas, ka nezināju, kas īsti sāp, līdz vienu dienu, sēžot vienatnē, sapratu: Dievs man kaut ko rāda. Pēkšņi visu redzēju kā filmā — katru savu nepareizo rīcību, ievainojumus, sāpes. Sapratu to, kas man draudzē bija teikts visu laiku. Pirmo reizi ieraudzīju, ka šķirt laulību bija grēks, un man sāpēja tas, ka ar to esmu sāpinājusi savu Debesu Tēti. Šeit sākās lielākā cīņa — sapratu, ka esmu kļūdījusies, bet ko nu?» lūzuma punktu atceras Laura. Viņa uzreiz pārtraukusi jaunās attiecības, jo ar jauniegūto izpratni vairs nav spējusi tajās būt. Laura bijusi dusmīga pat uz Dievu un jautājusi: «Kāpēc Tu man to rādi tagad, kad jau ir par vēlu?» Viņa gan arī saprot, ka Dievs neko nevarējis parādīt un pasacīt, jo viņa neklausījusies.
Tālāk iziets cauri dziedināšanas
un piedošanas procesam. Viņa atvainojusies Dzintaram par visu, ko nodarījusi, un draudzei par to, ka nav uzklausījusi labus padomus. Laura gribējusi, lai Dzintars ir laimīgs, un nav vēlējusies neko teikt par to, ka Dievs pēkšņi devis atklāsmi, ka laulība nav šķirama. «Tā kā laulības pārkāpēja biju es, mierināju sevi, ka viņš drīkst doties jaunās attiecībās, bet pati biju gatava palikt viena un kalpot Dievam. Bija cilvēki, kas domāja, ka esmu greizsirdīga, jo viņam ir cita, bet tā nebija. Īpaši nevēlējos būt viņa tuvumā, bet zināju, kas ir pareizi, un arī to, ka jūtām nav nozīmes, jo mīlestība nav jūtas — tā ir izvēle. Ticēju, ka Dievs atjaunotu arī jūtas, ja vajadzētu,» tagadējā saprašanā dalās Laura.
Kamēr viņa izcīnījusi savas cīņas, Dievs sācis darbu Dzintara sirdī, un viņš sapratis, ka dodas nepareizā virzienā, tāpēc pārtraucis savas attiecības. «Vakars, kad izlīgām un pirmo reizi runājām kā cilvēki, bija interesants. Abi raudājām. Negulējām visu nakti, mēģinot saprast, kas īsti pēkšņi ir mainījies. Kad viss bija pateikts un piedots, atnāca mīlestība, kādu nekad agrāk nebijām jutuši. Divus mēnešu vēlāk atjaunojām laulību un 2018. gada janvārī apprecējāmies vēlreiz. Sieviete, kas mūs laulāja, deva atļauju vedējiem pat pielietot spēku, ja nepieciešams atkal mūs saturēt kopā. Pēc šī brīnišķīgā notikuma saņēmām arī balvu — svētību no debesīm. Šai svētībai ir divas skaistas, lielas acis, kurās atspoguļojas visa Debesu Tēva mīlestība un siltums, un viņas vārds ir Estere. Mēs neesam vienīgie, kuru ģimene tika atjaunota, — arī manas māsas ģimenē notika šāds brīnums,» priekā dalās Laura.
Viņa sapratusi, ka spēcīgas ģimenes pamatā ir veseli cilvēki. Pirms pieņemt lēmumu šķirties, Laura iesaka vispirms atbrīvoties katram no saviem pāri darījumiem, nepiedošanas un iegūt harmoniju pašam sevī. «Es ieteiktu atmest lepnumu un atzīt, ka ir vajadzīga palīdzība no malas. Mūsdienās ir pieejama plaša informācija ar veiksmīgiem laulību stāstiem. Noteikti ieteiktu meklēt padomu pie praktizējošu kristiešu pāra, jo tad zināsi, ka šajā ģimenē ir pareizās vērtības un noderīgākie padomi, kā nebūt tikai patērētājam, bet arī devējam. Ja ir aizspriedumi pret ticīgajiem, ir arī laulību konsultanti. Galvenais — atrast veidu, kā izrunāt visu un rast risinājumu. Vēl jo vairāk tas būtu jādara, ja ģimenē ir bērni. Viņi tiek saplosīti, šķirot laulību. Lai kā arī liktos, ka viņi tiek tam pāri, tas atstāj pēdas uz visu viņu dzīvi,» uzskata Laura.